Adzeles pacēlums

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Adzeles pacēlums
Adzeles pacēlums
Panorāma no Numernes vaļņa
Kontinents Eiropa
Valstis Karogs: Latvija Latvija, Karogs: Krievija Krievija
Ietilpst Austrumlatvijas zemiene
Garums 60—80 km
Platums 30—40 km
Platība 3322 km2
Augstākais kalns Zvanu kalns
Augstums 162,4 m
Pilsētas Balvi
Koordinātas 57°5′N 27°20′E / 57.083°N 27.333°E / 57.083; 27.333Koordinātas: 57°5′N 27°20′E / 57.083°N 27.333°E / 57.083; 27.333
Adzeles pacēlums (Latvija)
Adzeles pacēlums
Adzeles pacēlums

Adzeles pacēlums ir dabas apvidus Austrumlatvijas zemienes austrumu daļā starp Alūksnes un Latgales augstieni. Izvietojies Latvijas ziemeļaustrumu daļā, ziemeļos iestiepjas Krievijas teritorijā. Rietumos pa līniju PededzeBrenciMālupeLāptejaBērzpilsMurāni, pacēlums neliels, vietām ļoti lēzenas kāpes veidā robežojas ar Lubāna līdzenumu un Alūksnes augstieni. Dienvidos, no Dricēniem caur Rogovku līdz Pušmucovai, pacēlumu norobežo labi izteiktā Latgales augstienes nogāze. Robeža ar Mudavas zemieni austrumos izteikta vāji, parasti kā lēzena nogāze vai kāpe virzienā no Mērdzenes gar Malnavu, Baltinavu, Viļaku līdz Vjadas upes kreisajam krastam. Augstākais punkts ir 162,4 m augstais Zvanu kalns Numernes valnī.[1]

Nosaukumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumlatvijas zemienes ziemeļaustrumu daļai Latvijas ģeogrāfi devušu dažādus nosaukumus. 1935. gadā Ģ. Ramans šo reģionu dēvēja par Malienas līdzenumu[2], bet 1937. gadā I. Sleinis par Austrumlatvijas līdzenumu.[3] 1970. gadā A. Jaunputniņš to dēvēja par Ziemeļlatgales pacēlumu[4][5][6], bet 1995. gadā K. Ramans un V. Zelčs par Adzeles pacēlumu.[7]

Pamatiežu virsa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pacēluma pamatā atrodas meridionāli stiepts, lēzeni pacelts, plakans pamatiežu paaugstinājums. Tā virsa ziemeļos paceļas līdz 135 m vjl., dienvidu nomalē - 80 m vjl. Pamatiežus ziemeļ- un dienviddaļā pārstāv augšdevona dolomīts, bet vidusdaļā - augšdevona smilšakmens, māli un dolomitizēts merģelis; māli atsedzas pie Kupravas, bet merģelis - Rītupes krastos lejpus Kārsavas. Pamatiežus pārsedz kvartāra nogulumi, kuru biezums austrumos ir 5 - 10 m, bet atsevišķās vietās rietumdaļā - 25 m. Kvartāra iežu segu veido pēdējā apledojuma morēnas smilšmāls, ko vietām pārklāj rupja fluvioglaciāla smilts, limnoglaciāla mālsmilts vai māls.

Visam pacēlumam raksturīgs plakana vai lēzeni viļņota stipri pārskalota akmeņaina smilšmāla līdzenuma reljefs, ko vietām sedz smilts. Virsas absolūtais augstums, kas pacēluma centrālajā daļā sasniedz 120 - 145 m, rietumu un austrumu malās pazeminās līdz 100 - 110 m. Vienveidīgajā reljefā izdalās nelieli - dažus kilometrus gari un ne vairāk kā 1 km plati, 2 - 10 m augsti plakanas virsas grēdveida pacēlumi, piemēram, gar Kūdupi, pie Dakstiem un citur, vai arī nelielas, līdz 1 km garas un līdz 5 m augstas psu grēdas. Adzeles pacēluma austrumu nomalē, Vjadas, Kiras un Kuhvas upju augštecēs, sastopamas no ledāja kušanas ūdeņiem veidotas mālsmilts pauguru grupas, kuru relatīvais augstums ir 15 - 20 m. Reljefa gleznainību pastiprina vairākas līdz 12 m dziļas un 0,5 - 0,7 km platas ledāja kušanas ūdeņu veidotas ielejas.

Balvu apkaimē paaugstinājumu šķērso sena ledāja kušanas ūdeņu ieleja, kas radusies, ūdeņiem noplūstot uz Lubāna līdzenumu. Šajā ielejā tek Balupe, kā arī atrodas Balvu ezeru grupa. Ielejas garums sasniedz 25 km, platums tās dienvidrietumu galā - 0,8 km, ziemeļaustrumos - 1,5 km, bet dziļums - attiecīgi 12 un 6 m.

Pacēluma dienviddaļā reljefs ir sarežģīts. Tur uz pārskalota, vietām ar limnoglaciāliem nogulumiem pārklāta akmeņaina smilšmāla stipri pārpurvota līdzenuma fona izdalās vairākas lēzenas grēdas un pauguru joslas, piemēram, Stiglavas - Ranču grēda (relatīvais augstums līdz 10 - 25 m), Malnavas - Kārsavas grēda (12 - 20 m augsta), vairāk nekā 50 m augstais paugurainais Naudaskalna masīvs, no kura paveras labs skats, vairāk nekā 15 km garā un līdz 55 m augstā Nurmenes osu grēda, kā arī virkne plakanu grēdu un pauguru rietumos, Ičas upes baseinā. Visas šīs formas sastāv no rupjas smilts un grants vai smalkas smilts (Nurmenes grēda), ko parasti pārsedz akmeņaina smilšmāla slānis. Latgales augstienes piekājē, Ičas augštecē, ir lēzens akmeņaina smilšmāla pauguru reljefs (120 - 135 m vjl.), ko saposmo līdz 12 km dziļas ieplakas un pazeminājumi. Rajona upes tek lielākoties pa reljefa pazeminājumiem. Tām raksturīgas vāji izveidotas, ne vairāk kā 5 m dziļas ielejas.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Adzeles pacēluma klimats ir viskontinentālākais Latvijā: janvāra vidējā temperatūra -7,4 °C, bet jūlijā - apmēram 17,0 °C. Nokrišņu daudzums sasniedz 550 - 600 mm gadā, pie tam lielākā daļa (līdz 450 mm) nolīst siltajā gadalaikā (aprīlī - oktobrī). Aktīvo temperatūru summa - 1800 - 1900°, veģetācijas periods ilgst apmēram 178 dienas. Ziemā izveidojas līdz 40 cm bieza sniega sega, kas nenokūst apmēram 100 dienu.

Ūdeņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielais nokrišņu daudzums vasarā un līdzenais reljefs sekmē ūdeņu uzkrāšanos, tāpēc šajā rajonā noris pārpurvošanās procesi un ir izveidojušies purvu masīvi. Adzeles pacēlumu šķērso Daugavas - Veļikajas ūdensšķirtne. Rietumdaļu drenē Daugavas baseina upju - Pededzes, Balupes, Ičas u.c. - augšteces, austrumdaļu - Veļikajas kreisā krasta pietekas - Liepna, Vjada, Kira, Rītupe. Visām upēm raksturīgi krasi izteikti pavasara pali. Upes aizsalst parasti decembra sākumā, bet ledus tajās uzlūst aprīļa sākumā. Rajonā ir vairāki mazi, sekli ezeri. Lielākais no tiem - Balvu ezers - atrodas senlejā. Tā platība 1,7 km2, maksimālais dziļums - līdz 4,5 m.

Ūdensšķirtnē ir vairāki augstie sūnu purvi ar akačiem un sīkām priedītēm, piemēram, Ērgļu purvs (platība 26,8 km2), Lagaža-Šņitkas (38,8 km2) u.c. Purvu grupa, ko veido zemie (zāļu purvi) un pārejas purvi, stiepjas no Dricēniem, Latgales augstienes nogāzes piekājē, līdz Kārsavai. No šiem purviem jāmin Salas purvs (Strūžānu, 62,3 km2), Peikstuļnīcas-Salas (75,7 km2), Salenieku-Briežaukas (20,5 km2).

Augsne un veģetācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Adzeles pacēlumā dominē vidēji un stipri podzolētās, vietām - erodētās augsnes. Ir arī purvu un podzolētās gleja augsnes.

Te aug samērā daudz mežu. Valdošais meža tips ir vēris, rietumdaļā - mētrājs. Atsevišķos posmos vērojami arī citi meža tipi: dumbrājs un gārša. Gandrīz visur izplatīts purvājs. Lielākie valsts mežu masīvi atrodas ūdensšķirtnē un rajona ziemeļos, kur pārsvarā ir priežu audzes.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 18. lpp.
  2. Ramans G. Latvijas teritorijas ģeogrāfiskie reģioni. Ģeogrāfiski Raksti 1935, 5:178-240.
  3. Sleinis I. Latvijas ģeogrāfiskie reģioni. Latvijas zeme, daba un tauta. 3. sēj. Latvijas tauta. Rīga: Valtera un Rapas akciju sabiedrības apgāds, 1937, 115-204 lpp.
  4. Jaunputniņš A. . Ziemeļlatgales pacēlums. Latvijas Mazā Enciklopēdija. Rīga: Zinātne, 1970, 3:751.
  5. Jaunputniņš A. Austrumlatvija. Latvijas PSR ģeogrāfija. Rīga: Zinātne, 1971, 176-202. lpp.
  6. Jaunputniņš A., Ramans K. Teritoriālie dabas kompleksi un fiziski ģeogrāfiskā rajonēšana. Latvijas PSR ģeogrāfija. Rīga, Zinātne, 1971, 105-115 lpp.
  7. Ramans K., Zelčs V. Fizioģeogrāfiskā rajonēšana. Latvijas daba. Enciklopēdija. 2. sēj. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1995, 74-76 lpp.