Agnese Krivade

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Agnese Krivade
Agnese Krivade
Personīgā informācija
Dzimusi 1981. gada 22. jūlijā (38 gadi)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Tautība latviete
Literārā darbība
Nodarbošanās dzejniece
Valoda latviešu valoda
Žanri dzeja, laikmetīgā māksla

Agnese Krivade (dzimusi 1981. gada 22. jūlijā) ir latviešu dzejniece.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi 1981. gadā. Vidzemes augstskolā ieguvusi bakalaura grādu sabiedriskajās attiecībās. Strādājusi par žurnālisti, darbojusies sabiedrisko attiecību un reklāmas jomā. Autore ir rakstījusi kultūras slejas laikrakstam „Diena”, literatūras kritikas par latviešu un cittautu dzeju un prozu. A. Krivades dzejoļi un stāsti publicēti literatūras mēnešrakstā „Karogs”, laikraksta „Diena” pielikumā „Kultūras Diena” un laikrakstā „Kultūras Forums”. Prozas darbi iekļauti dažādos latviešu stāstu krājumos. 2007. gadā izdots pirmais dzejoļu krājums „Bērnība”. Piedalījusies jauno rakstnieku seminārā Vācijā, Brēmenē, un Baltijas jauno dzejnieku vakarā, kas notika 2007. gada Gēteborgas grāmatu tirgus ietvaros. Ar savu darbu lasījumiem uzstājusies arī divos ievērojamākos literārajos pasākumos Latvijā — Dzejas dienās un Prozas lasījumos. Ieguvusi stipendijas radošajam darbam Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī (2006. gada jūlijs) un mākslinieku mājā „Lukas” (Kuenstlerhaus Lukas) Vācijā, Ārenshopā (2008. gada janvāris).

Dzeja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

A. Krivades dzeju raksturo disharmonija, izmisīgi domu un iekšējās pasaules kārtošanas mēģinājumi, galēji kontrasti, plašs epatāžas izmantojums. Kā recenzijā raksturo Kārlis Vērdiņš: "Tieši šis plašais emociju spektrs dara Krivades dzeju pievilcīgu: rakņāšanos pa esamības mēsliem līdzsvaro spēcīgi apjausta garīgā vertikāle, izmisīgie pūliņi savu ikdienas pieredzi un kaislību mākto personību saredzēt tajā pašā telpā, kurā nevalda pazemojošie sociālie un bioloģiskie likumi, bet ticība un žēlastība."[1]

Dzejniece ir ieguvusi "sliktās meitenes" tēlu un iesaistīta vairākos Latvijas kultūras un literatūras skandālos. 2005. gadā piedaloties LTV raidījuma "100 g kultūras" diskusijā "Vai rakstnieks ir sociālpolitiska figūra?" , A. Krivade nosauca skatītājus par "lohiem" (pamuļķis — kr. val.), savukārt raidījuma vadītājs dzejnieks Rihards Bargais izteica piezīmi par Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un viņas vārda kopīgo sakni ar "vairošanos". Raidījuma atkārtojums tika atcelts, bet vadītājs Rihards Bargais zaudēja savu amatu.

Otrs skandāls izcēlās 2015. gada 28. septembrī pēc incidenta Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, kad skolotājai Ivetai Ratinīkai tika izteikts neoficiāls aizrādījums par A. Krivades dzejoļa "ō" analīzi stundas laikā. Dzejolī, kas sākas ar vārdiem "ō, svētīgi, svētīgi sasvīdušie...", izmantoti vairāki no krievu valodas nākuši lamu vārdi, kas raisīja sabiedrības diskusiju par to, vai šāds materiāls ir apskatāms vidusskolas klasē. Situācijas izmeklēšanā iesaistījās arī Rīgas mērs Nils Ušakovs, uzdodot Izglītības, kultūras un sporta departamentam pārbaudīt, kādi mācību materiāli tiek izmantoti Rīgas skolās, kā arī publicējot paša veiktu Krivades dzejoļa atdzejojumu uz krievu valodu savā Facebook kontā[2]. Sekojoši pēc vairāku tulkotāju iniciatīvas tika apkopoti dzejoļa "Ō" tulkojumi arī daudzās citās pasaules valodās (franču, angļu, itāļu, vācu, japāņu, grieķu, poļu, ivritā u.c.)[3], un diskusija par dzejā izmantotajiem izteiksmes līdzekļiem ieguva starptautisku rezonansi.

Latvijas sabiedrība dzejoļa aizliegumu mācību stundā saistīja ar 2015. gadā apstiprinātajiem grozījumiem Izglītības likumā, nosakot, ka izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene. Šo grozījumu iniciatore bija Rīgas mēra Nila Ušakova partijas biedrene Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko. Daudzi literāti un kultūras cilvēki, tostarp Jānis Rokpelnis un Liāna Langa, šoreiz iebilda pret to, ka literāru tekstu uzskata par nepiedienīgu, it īpaši gadījumā, kad tā izteiksmes līdzekļi tiek analizēti un skaidroti[4][5]. Daudzi šajā situācijā saskatīja cenzūras iezīmes.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzejoļu krājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Bērnība". Rīga: Neputns, 2007

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]