Pāriet uz saturu

Agropilsētiņa

Vikipēdijas lapa
Baravojes agropilsētiņa Leļčicas rajonā
Baravojes agropilsētiņa Leļčicas rajonā

Agropilsētiņa (baltkrievu: аграгарадок, ahraharadok) ir lauku apdzīvoto vietu tips Baltkrievijā.

Saskaņā ar Baltkrievijas 2007. gada administratīvā iedalījuma likuma versiju, agropilsētiņa ir augstākais lauku apdzīvotās vietas attīstības līmenis. Tām pēc likuma jābūt labiekārtotām apdzīvotām vietām, kurās ir izveidota ražošanas un sociālā infrastruktūra sociālo standartu nodrošināšanai gan agropilsētiņas, gan blakus esošās teritorijas iedzīvotājiem. Ja ciema teritorijā (baltkrievu: Сельсавет) atrodas vismaz viena agropilsētiņa, tā administratīvajam centram jāatrodas tajā.[1]

Agropilsētiņas tika izveidotas, pamatojoties uz esošajām zemākā līmeņa administratīvi teritoriālajām vienībām (ciemati, ciemi utt.). 2007. gadā tika izdarīti grozījumi likumā "Par administratīvi teritoriālo iedalījumu un Baltkrievijas Republikas administratīvi teritoriālās struktūras jautājumu risināšanas kārtību", skaidri definējot jēdziena "agropilsētiņa" būtību un likumīgi nodrošinot to statusu.[2]

Attīstība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Statuss

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agropilsētiņu eksistence Baltkrievijā tika noteikta ar 1998. gada likumu par administratīvi-teritoriālo iedalījumu.[3] Tomēr pirmā apdzīvotā vieta šo statusu saņēma tikai 2005. gadā — tie bija no Čornobiļas AES katastrofas smagi cietušie Jezeri (baltkrievu: Езеры) Mahiļovas apgabalā. Līdz 2010. gadam par agropilsētiņām tika pārveidota 1481 apdzīvota vieta,[4] uz 2014. gadu tādu bija 1512.

Prasības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji agropilsētiņā bija jābūt tikai asfaltētām ielām, kā arī centralizētai ūdens un gāzes padevei. Vēlāk, lauku attīstības programmā 2005.—2010. gadam, prasības tika ievērojami paplašinātas un konkretizētas,[5] lai gan to realizācija joprojām ir tāla no plānotās. Tās ir:

  • centralizētā vai vietējā ūdens padeve (aukstā un karstā), tostarp ugunsdzēsībai;
  • centralizētā gāzes padeve (vai kolektīvai lietošanai paredzētās sašķidrinātās gāzes piegādes sistēma);
  • ielas ar cietu segumu;
  • ceļu tīkls, kas agropilsētiņu savieno ar apdzīvotām vietām tās apkalpošanas zonā;
  • pasažieru transporta reisi uz rajonu un reģionālajiem centriem;
  • tālruņa sakaru infrastruktūra, kuras pamatā ir stacionāras un mobilas sakaru sistēmas;
  • patērētāju biedrības tirdzniecības un uzpirkšanas vietas;
  • reģionālo mājokļu un komunālo pakalpojumu uzņēmumu filiāles;
  • struktūras iedzīvotāju personīgo pārtikas palīgsaimniecību (mazdārziņu) apkalpošanai;
  • pirmsskolas iestādes un skolas;
  • sporta objekti un būves, ekoloģiskā tūrisma organizācijas, medību saimniecības;
  • ambulances;
  • ugunsdzēsības depo un posteņi;
  • ceļmalas apkalpošana (ēdināšana, autoserviss, degvielas uzpildes stacijas, viesnīcas);
  • kultūras iestādes (kultūras nami, klubi, bibliotēkas utt.), tradicionālo tautas amatniecības un rokdarbu centri;
  • juridiskie pakalpojumi iedzīvotājiem, ieskaitot notariālos.

Realizācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopumā oficiālā Baltkrievijas prese agropilsētiņu izveidi vērtēja pozitīvi. Tomēr to izveides laikā netrūka sūdzību gan par celtniecības un infrastruktūras kvalitāti, kuras dēļ simtiem māju izrādījās nederīgas dzīvei jau tūlīt pēc to nodošanas ekspluatācijā,[6] gan par zemo dzīves līmeni[7] un aizliegumiem dažām cilvēku kategorijām pārcelties no laukiem uz pilsētu.[8] Iedzīvotāju trūkuma dēļ agropilsētiņās tika nometināti viesstrādnieki no NVS toreizējām valstīm, kā Ukrainas un Kazahstānas.[9]

Veidojot agropilsētiņu infrastruktūru, tika iznīcināti kultūras un dabas pieminekļi; tā, Vicebskas apgabala Dvorzaļesjā agropilsētiņu izveidoja, izcērtot 19. gadsimta muižas parku,[10] bet Haļšanos Hrodnas apgabalā nojauca bijušā Ebreju kvartāla vēsturisko apbūvi ciemata centrā.[11]

Plānoto efektu šī lauku attīstīšanas reforma nedeva un arī pēc tās 2011. gadā lauksaimniecība turpināja strādāt ar zaudējumiem, saņemot valsts dotācijas.[12]

Nākotne

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neraugoties uz to, ka agropilsētiņas jau eksistē, 2017. gada novembrī premjerministra vietnieks Mihails Rusijs abu parlamenta palātu kopīgā sanāksmē paziņoja, ka Baltkrievijā atkal tikuši izvēlēti ciemati, uz kuru pamata tiks veidoti “nākotnes ciemati” ar maksimālām ērtībām lauku dzīvei un jaunām ražotnēm. Tajā pašā laikā tajos būtu jāsaglabā Baltkrievijas ciemu īpatnības. Saskaņā ar ideju par jaunu Baltkrievijas lauku apdzīvotu vietu attīstības koncepciju agropilsētiņām un citām daudzsološām lauku apdzīvotām vietām jākļūst par “nākotnes ciematiem”, kas būtu solis uz priekšu, salīdzinot ar agropilsētiņām. Tādi tikuši noteikti katrā valsts reģionā. Sīkāka šīs koncepcijas izstrāde tika uzticēta Būvniecības un arhitektūras ministrijai. Izmēģinājuma projektu īstenošana sākās 2018. gadā, un vairākas agropilsētiņas, kā Kopisa (tālaika prezidenta Lukašenkas dzimtene), Žemčužnija un Verteļiški, kļuva par paraugciematiem.[13] Jaunajos ciematos, atšķirībā no agropilsētiņām, paredzēti veloceliņi, kvalitatīvs interneta pieslēgums, tirdzniecības centrs un vide bez barjerām.[14] Rusijs arī norādījis, ka Baltkrievijā ir 62 pilsētciemati, kurus arī vajadzētu pietuvināt šim līmenim.[15] 2015. gadā tika plānots, ka varētu radīt ap 500 šādu nākotnes ciematu, kuros dzīvotu 500 tūkstošu cilvēku (gandrīz ceturtdaļa no Baltkrievijas lauku iedzīvotājiem). Tomēr ne visai veiksmīgā agropilsētiņu pieredze[16] daļā iedzīvotāju izsaukusi šaubas par šīs ieceres praktisko efektivitāti lauku attīstībai.[17]

Citās zemēs

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēze par labiekārtotu lauku ciematu tīklu, kas apvienotu sevī pilsētas ērtības ar lauksaimniecisko ražošanu, ir bijusi populāra daudzviet un saglabājusi aktualitāti arī mūsdienās. Latvijā un pārējā PSRS šīs tēzes ietvaros Latvijas PSR laikos tika likvidēts liels daudzums "neperspektīvu" ciematu un sādžu, kuru iedzīvotājus pārvietoja uz "perspektīviem" ciematiem ar daudzdzīvokļu mājām un tam laikam attīstītu infrastruktūru. PSRS teritorijā šī ideja tika popularizēta kopš 1930. gadiem, vadoties no Vidusjūras baseina polisu antīkā laikmeta pieredzes.[18][19] Šādu projektu 1949. gadā Ukrainas PSR mazos apmēros mēģināja realizēt Ņikita Hruščovs, 1957. gadā, kļuvis par PSRS vadītāju, viņš atgriezās pie šīs idejas.[20] Analoģiski mēģinājumi tika veikti citās sociālistiskā bloka zemēs,[21] bet pati Baltkrievija mūsdienās sadarbojas ar Venecuēlu šādu agropilsētiņu izveidē tur.[22] Sociālistiskas agropilsētiņas pastāv arī Ķīnā un Kubā.[18] Līdzīgi projekti tiek izstrādāti melnajai Āfrikai kā alternatīva iedzīvotāju emigrācijai no tās.[23]

Jēdziens "agropilsēta", kas arī mūsdienās pastāv Vidusjūras zemēs, ir tuvs baltkrievu agropilsētiņai, taču ja Baltkrievijā tā ir lauku apdzīvota vieta ar parasti mazāk nekā 1000 iedzīvotājiem, tad Itālijā, Spānijā vai Portugālē tās no faktiski ciemiem, kuros kopš viduslaikiem viss zemes īpašums pamazām koncentrējās dažu cilvēku rokās, parasti kļuvušas par pilsētām ar lauksaimniecisku specializāciju un ievērojami lielāku iedzīvotāju skaitu, bieži sastāvošu no ārzemnieciskas izcelsmes strādniekiem.[24]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Закон Республики Беларусь от 5 мая 1998 г. № 154-З «Об административно-территориальном делении и порядке решения вопросов административно-территориального устройства Республики Беларусь» (в редакции 17 мая 2007 г.).». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-09-02. Skatīts: 2020-10-26.
  2. ↑ А.С. Сайганов. «Состояние и перспективы социально-экономического развития сельских территорий в Республике Беларусь».[novecojusi saite]
  3. ↑ Закон Республики Беларусь от 5 мая 1998 г. №154-З "Об административно-территориальном делении и порядке решения вопросов административно-территориального устройства Республики Беларусь"
  4. ↑ «Могилевский областной исполнительный комитет. Официальный портал. Агрогородок. Следующая остановка – деревня будущего». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 26. oktobrī.
  5. ↑ Государственная программа возрождения и развития села на 2005—2010 годы
  6. ↑ «Naviny: Рыгор Кастусёў. ЛІНІЯ ФРОНТУ. Як інвестыцыі закапваюцца ў зямлю». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 26. oktobrī. Arhivēts 2020. gada 29. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
  7. ↑ «Mojazarplata.by: Добро пожаловать в агрогородок». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 8. jūlijā. Skatīts: 2020. gada 26. oktobrī.
  8. ↑ Interfax: Президент Беларуси заявляет о кадровой проблеме в сельском хозяйстве страны
  9. ↑ «Tut: Аграгарадкі будуюць для азіяцкіх гастарбайтараў?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 26. oktobrī. Arhivēts 2020. gada 29. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
  10. ↑ NN.by: Парк-помнік пілуюць на дровы
  11. ↑ NN.by: Аграгарадок замест габрэйскага банку
  12. ↑ «Ej.by: Итог программы поддержки села: на самофинансирование так и не вышли». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 26. oktobrī. Arhivēts 2020. gada 29. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
  13. ↑ «Tut.by: В Беларуси выбрали поселки, из которых собираются делать "деревни будущего"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 1. novembrī. Skatīts: 2020. gada 26. oktobrī. Arhivēts 2020. gada 1. novembrī, Wayback Machine vietnē.
  14. ↑ «Naviny: Как будет выглядеть «деревня будущего», о которой говорил Лукашенко». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 26. oktobrī.
  15. ↑ «Naviny: В Беларуси будут строить «деревни будущего». Что это такое?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 25. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 26. oktobrī. Arhivēts 2020. gada 25. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
  16. ↑ «Naviny: Рыгор Кастусёў. ЛІНІЯ ФРОНТУ. Аб мільярдах, аграгарадках і сацыяльных стандартах». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 26. oktobrī. Arhivēts 2020. gada 29. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
  17. ↑ «Naviny: Ярослав Романчук. КРИЗИС. Теряем деревню, теряем страну». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 26. oktobrī. Arhivēts 2020. gada 29. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
  18. ↑ 18,0 18,1 People's World: Agrotowns: Ecological pathways to development
  19. ↑ Agrotowns, a Brief History and Review of Resources
  20. ↑ Encyclopedia of Ukraine: Agrotown
  21. ↑ Daniela Szymańska: Geografia osadnictwa, PKWN, Warszawa 2009
  22. ↑ Łukasz Staśkiewicz: Ameryka Łacińska w polityce zagranicznej Republiki Białoruś, Wydawnictwo Adam Marszałek, Toruń 2016, s. 132.
  23. ↑ Agrocity: The city for Africa
  24. ↑ Atributos Urbanos: Agrocity
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Agropilsētiņa&oldid=4153251"