Pāriet uz saturu

Ainārs Dimants

Pievienot saites
Vikipēdijas lapa
Ainārs Dimants
Personīgā informācija
Dzimis 1966. gada 6. maijā
Valsts karogs: Padomju Savienība Auce, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 2024. gada 13. martā (57 gadi)
Dzīves vieta Rīga
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija
Tautība latvietis
Nodarbošanās žurnālists
Dzīvesbiedre Rūta Dimanta
Augstskola Latvijas Universitāte
M. Lomonosova Maskavas Valsts universitāte
Berlīnes Brīvā universitāte

Ainārs Dimants (dzimis 1966. gada 6. maijā Aucē,[1] miris 2024. gada 13. martā[2]) bija latviešu žurnālists, mediju pētnieks un sabiedriskais darbinieks.

Viņš bija Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors un Biznesa augstskolas "Turība" profesors komunikācijas teorijā (no 2012). Bijis arī Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs (2007) un Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs (2012–2015) un loceklis (2012–2017).

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Aucē 1966. gadā agronoma Ojāra Dimanta un viņa sievas Zigrīdas, dzimušas Levicas, trīs bērnu ģimenē. Bērnībā dzīvoja Lubezerē, mācījās Popervāles pamatskolā un Valdemārpils vidusskolā, bija vidusskolas laikraksta "Pionieris" korespondents (1978), skolēnu jaunrades nometnes "Aicinājums" (1978–1981) un kopš 1980. gada jauno žurnālistu skolas "Noruna" dalībnieks.

Studēja žurnālistiku Latvijas Universitātē (1984–1987), tad M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātē (1987–1990), iegūstot žurnālista diplomu ar izcilību (1990). Studiju laikā bija Latvijas Tautas frontes 1. un 2. kongresa delegāts (1988, 1989), kopš 1989. gada Akadēmiskās vienības "Austrums" biedrs. Bija Vācijas Bundestāga (1992), Hamburgas Žurnālistu skolas (Henri - Nannen - Schule, 1993), Konrāda Adenauera fonda (1994), Frīdriha Eberta fonda (1995), Hansa Zeidela fonda (1996) stipendiāts, 1996. gadā ieguva LU komunikācijas zinātnes maģistra grādu.

Pēc doktorantūras studijām Berlīnes Brīvajā universitātē (Freie Universität Berlin) ieguva Dr. phil. grādu ar izcilību (magna cum laude)[3] komunikācijas un politikas zinātnēs (2003). Pētniecības nolūkos ar Fulbraita stipendiju studēja Džordžijas Universitātē (2008–2009), ar Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienesta DAAD stipendiju - Dortmundes Universitātē (2011). Stendera biedrības dibinātājs (2017).

Darbība politikā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

A. Dimants bija viens no "Eiropas Kustības Latvijā" dibinātājiem un pirmais viceprezidents (1997), prezidents un pirmsreferenduma informācijas kampaņas vadītājs (1999–2003), Starptautiskās Eiropas Kustības valdes loceklis (2002–2005). "Kustības Par!" dibinātājbiedrs, no apvienības "Attīstībai/Par!" kandidēja 13. Saeimas vēlēšanās (2018)[4] un 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās.[5][6]

Darbība žurnālistikā un pētniecībā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sāka strādāt žurnālistikā kā laikraksta "Diena" korespondents Maskavā (1990–1992), vēlāk bija politiskais komentētājs (1992–1997), darbojās arī LTV, "Lauku Avīzē" u. c. Latvijas Žurnālistu savienības (1993)[7] un Latvijas Žurnālistu asociācijas (2010) biedrs. Žurnāla "Akadēmiskā Dzīve" galvenais redaktors (2006—2024). Valsts kultūrkapitāla fonda (2017/2018) stipendiāts.

Līdztekus žurnālista darbam bija docētājs un pētnieks (Latvijas Universitātē, Rīgas Stradiņa universitātē, Vidzemes Augstskolā, Mediju institūtā (1993—2024)), komunikācijas zinātnes katedru vadītājs Rīgas Stradiņa universitātē (1998–2002) un Biznesa augstskolā "Turība" (2005–2012), viesprofesors Berlīnes, Minhenes un Vīnes universitātēs. Biznesa augstskolas "Turība" komunikācijas zinātnes doktora studiju programmas "Komunikācijas vadība" direktors (2007–2020) un Promocijas padomes komunikācijas zinātnē priekšsēdētājs. Latvijas Zinātnes padomes eksperts komunikācijas zinātnē. Vairāku nacionālu un starptautisku pētījumu projektu vadītājs un dalībnieks, starptautisko zinātnes asociāciju un žurnālu redkolēģiju loceklis.[8] Tulkotājs no vācu valodas.[9][10]

Eiropas Žurnālistikas observatorijas (EJO – European Journalism Observatory) latviešu un krievu portālu zinātniskais vadītājs (https://lv.ejo-online.eu; https://ru.ejo.ch), vadošais pētnieks Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā (2010—2024).[8]

Publikācijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairāku starptautiski citētu zinātnisku publikāciju,[11][12][13][14][15][16][17][18][19][20][21][22][23] žurnālistikai un kultūrsociālajai vēsturei veltītu grāmatu autors[24][25][26][27][28] un sastādītājs.[29][30][31][32]

Monogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Latvijas prese 200 gados: no "Latviešu Avīzēm" līdz digitālo mediju laikmetam. Rīga: izdevniecība "Latvijas Mediji", 2022. – 367 lpp.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Latvijas enciklopēdija, 2. sēj. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2003. 218. lpp. ISBN 9984-9482-0-X; 9984-9482-2-6.
  2. ↑ «Mūžībā devies mediju profesionālis un pētnieks Ainārs Dimants». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2024-03-15.
  3. ↑ «Die Entwicklung der Massenmedien in Lettland nach der zweiten Unabhängigkeit».
  4. ↑ «sv2018.cvk.lv». 08.10.2018. Skatīts: 08.10.2018.
  5. ↑ «Attistibaipar.lv». 23.02.2019. Skatīts: 25.02.2019.[novecojusi saite]
  6. ↑ «epv2019.cvk.lv». 31.05.2019. Arhivēts no oriģināla, laiks: 19.06.2019. Skatīts: 19.06.2019.
  7. ↑ Latvijas enciklopēdija, 3. sēj. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2005. 798. lpp. ISBN 9984-9482-0-X; 9984-9482-3-4.
  8. ↑ 8,0 8,1 Akadēmiskā Dzīve, Nr. 52. Rīga : Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds. 2017. 72. lpp. ISBN 978-9934-18-198-6.
  9. ↑ Hanss Jergs Šreters (tulk. Ainārs Dimants). Eiropas Savienības leksikons: Politika, ekonomika, vēsture, kultūra. Rīga : Jumava, 2004. ISBN 9984-05-687-2.
  10. ↑ Aleksandrs Gīze (tulk. Ainārs Dimants). Brīvmūrnieki. Rīga : Jumava, 2005. ISBN 9984-05-897-2.
  11. ↑ Retā uzvārda daudzinājums. Aprisēs: Benjamiņu dzimta un tās loma latviešu žurnālistikā. No: Literatūra un Māksla (03.11.1990.), 10. - 13., 15. lpp.
  12. ↑ Dimants, Ainars ; Brikše, Inta: Journalism in Independent Latvia during the 1920s and 1930s. No: Hoyer, Svennik ; Lauk, Epp ; Vihalemm, Peeter (sast.): Towards a Civic Society : The Baltic Media’s Long Road to Freedom. Perspectives on History, Ethnicity and Journalism. Tartu : Baltic Association for Media Research / Nota Baltica, 1993, pp. 142 - 151
  13. ↑ Neatkarīgie (bezpartejiskie) laikraksti; Ilustrētie nedēļas žurnāli; “Jaunāko Ziņu” pārkārtošana autoritārā režīma vajadzībām; “Rīts”; Valsts informācijas aģentūra LETA. No: Treijs, Rihards (red.): Latvijas Republikas prese 1918 - 1940. Rīga : Zvaigzne ABC, 1996, 214. - 249., 268. - 272., 371. - 376., 376. - 380., 417. - 423. lpp.
  14. ↑ The Future of Latvia’s Mass Media in Enlarged Europe. No: Jundzis, Tālavs (ed.): Latvia in Europe : Visions of the Future : Collection of Articles. Riga : Baltic Center for Strategic Studies, Latvian Academy of Sciences, 2004, pp. 334 - 352
  15. ↑ Editorial Censorship in the Baltic and Norwegian Newspapers. No: Bærug, Richard (ed.): The Baltic Media World. Rīga, 2005, pp. 121 - 144
  16. ↑ Vilis Lācis – preses karaļa pavalstnieks vai nedemokrātisku režīmu balsts. No: Gūtmane, Margita (sast.): 100 gadu kopā ar Vili Lāci : konferences materiāli (2004. gada 25. maijs, Rīga). Rīga : Zinātne, 2005, 18. - 23. lpp.
  17. ↑ The role of Scandinavian investments for the re-integration of Latvian media in the North/Central European model of media system. No: Informacijos mokslai (2008), Vol. 47, pp. 37 - 43
  18. ↑ [Chapters] 4.3.5. Russian Mass Media in Latvia; [Comparison] 5.5. Russian Mass Media; Mass Media, Conclusions. No: Pelnēns, Gatis (ed.): The “Humanitarian Dimension” of Russian Foreign Policy Toward Georgia, Moldova, Ukraine, and the Baltic States. 2nd, supplementary ed. Riga : Centre for East European Policy Studies, 2010, pp. 182 - 192; 312 - 315; 327 - 328
  19. ↑ Medien in den baltischen Staaten nach dem EU-Beitritt – Das Fallbeispiel Lettland. No: NORDEUROPAforum (2012), Heft 1 - 2, S. 7 - 30
  20. ↑ Jānis Stradiņš intervijā Aināram Dimantam. Elite nerodas pirmajā paaudzē: Lai latviešu sabiedrības intelektuālo temperatūru nepazeminātu. No: Zinātnes un kultūras mijiedarbība Latvijā un pasaulē: Jāņa Stradiņa gada grāmata. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2015, 106. - 123. lpp.
  21. ↑ Latvian public service broadcasting (PSB) at a media policy crossroads on the path to public service media (PSM). No: Środkowoeuropejskie Studia Polityczne / Central European Political Studies (2016), No. 2, pp. 155 - 165
  22. ↑ Chapter 18. Latvia: Different journalistic cultures and different accountability within one media system. No: Eberwein, Tobias; Fengler, Susanne; Karmasin, Matthias (eds.) The European Handbook of Media Accountability. London, New York : Routledge, 2018, pp. 143 - 149
  23. ↑ Dimants, Ainars (2019-03-15). "Konkurrierende journalistische Kulturen: Gehört das Mediensystem Lettlands zum Klientel-Modell?" (de). Publizistik. doi:10.1007/s11616-019-00485-3. ISSN 0033-4006.
  24. ↑ Ainārs Dimants. Latvijas dienas preses sistēma (1918 - 1940): Raksts. Rīga : Latvijas Universitāte, 1994.
  25. ↑ Ainārs Dimants. Pašcenzūra pret paškontroli Latvijas presē: Mediju pētījuma atklājumi. Valmiera : Vidzemes Augstskola, 2004. ISBN 9984-633-00-4.
  26. ↑ Ainārs Dimants, Stefans Russ-Mols. Žurnālistika : Mācību un rokasgrāmata. Rīga : Biznesa augstskola Turība, 2009. ISBN 978-9984-828-31-2.
  27. ↑ Ainars Dimants. Lettlands Mediensystem am Scheideweg: Die Entwicklung der Massenmedien in Lettland nach der zweiten Unabhängigkeit. Saarbrücken : Südwestdeutscher Verlag für Hochschulschriften, 2010. ISBN 978-3-8381-2101-7.
  28. ↑ Klauss Beks. Mediju un komunikācijas zinātne: Latviešu izdevums profesora Dr. phil. Aināra Dimanta tulkojumā un zinātniskajā redakcijā ar līdzautora papildinājumiem. Rīga : Biznesa augstskola Turība, 2021. ISBN 978-9934-543-29-6.
  29. ↑ Jānis Čakste; Ainārs Dimants (sast.). Taisnība vienmēr uzvarēs: Atziņas. Runas. Dokumenti. Raksti. Vēstules. Rīga : Jumava, 1999, 2009. ISBN 9984-05-258-3, 978-9984-38-713-0.
  30. ↑ Ainārs Dimants u. c. (sast.). Eiropas idejas Latvijā: Populāra Latvijas rakstnieku un domātāju Eiropas antoloģija. Rīga : Pētergailis, 2003. ISBN 9984-33-056-7.
  31. ↑ Ainārs Lerhis (sast.); Ainārs Dimants (galv. red.). Akadēmiskā vienība “Austrums” 125 gados (1883 - 2008). Rīga : N.I.M.S., 2011. ISBN 9984-679-81-0.
  32. ↑ Christopher M. Schmidt, Ainars Dimants, Jaakko Lehtonen, Martin Nielsen (Hrsg.). Kulturspezifik in der europäischen Wirtschaftskommunikation. Europäische Kulturen in der Wirtschaftskommunikation, Bd. 22. Wiesbaden : Springer Fachmedien, 2013. ISBN 978-3-658-01235-9.
Autoritatīvā vadība


Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ainārs_Dimants&oldid=4025943"