Aleksandrs Laime

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aleksandrs Laime
Fotokolāža ar Aleksandru Laimi un Anhela ūdenskritumu fonā
Fotokolāža ar Aleksandru Laimi un Anhela ūdenskritumu fonā
Personīgā informācija
Dzimis 1911. gada 9. jūlijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Rīga, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1994. gada 21. martā (82 gadi)
Valsts karogs: Venecuēla Kanaima, Venecuēla
Tautība latvietis
Bērni Aleksandrs Laime Jr.

Aleksandrs Laime (dzimis 1911. gada 9. jūlijā Rīgā, miris 1994. gada 21. martā Kanaimā, Venecuēlā) bija latviešu ceļotājs un pētnieks, pazīstams kā pirmais cilvēks, kurš ar kājām sasniedzis Anhela ūdenskritumu Venecuēlā.[1] Viņš arī pirmais atklājis upi (Gauja, arī Kerepi), uz kuras atrodas šis pasaules augstākais ūdenskritums un nosaucis upi Latvijas upes Gaujas vārdā. Kaut arī vietējie pemoņu cilts indiāņi lieto rietumu vārdu ūdenskritumam (to sauc Kerepakupai meru viņu valodā), upes vārds bieži tiek minēts iezemiešu valodā, Kerep.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandrs Laime dzimis 1911.gada 9. jūlijā Rīgā, drēbnieka ģimenē. Uzaudzis Grīziņkalnā. Jau agrā bērnība aizrāvies ar piedzīvojumu romāniem, dēkainu ceļojumu aprakstiem un kuģniecību. Pusaudža gados vasaras bieži pavadījis Vecgulbenē. 15 gadu vecumā Ķīšezerā apguvis burāšanas pamatus un kopā ar dažiem draugiem zagtā burulaivā aizkuģojis līdz Liepājai. Tālākos nodomus doties uz Zviedriju izjauca vētra, kas kuģotājus izdzina Sāmsalas krastos.[1] 16 gadu vecumā ar vilcienu devies uz Parīzi un vienatnē apceļojis Franciju. Nokļuvis Marseļā, kur uzkāpis uz kāda tirdzniecības kuģa klāja un devies uz Ēģipti. Dzīvojis Kairā un mācījies Azanšerifa musulmaņu skolā, kamēr vecāki neatsūtīja naudu atceļam uz Rīgu.[1]

Pēc atgriešanās Rīgā uzsācis mācības Rīgas Valsts tehnikumā kur apguvis mērnieka arodu. Vēlākos gados nereti apgalvojis, ka ir studējis Latvijas Universitātē, tomēr augstskolas studentu sarakstos viņa vārda nav. 1936. gadā kopā ar draugu devies burājumā līdz Dancigai, kur pārsēdās kajakos un devās cauri Polijai ar mērķi nokļūt Melnajā jūrā. Rumānijas robežsargu atrunāts ar velosipēdu devās uz Parīzi. 1939. gadā devās burājumā no Rīgas uz Āfriku, bet saistībā ar Otrā pasaules kara sākumu aizturēts Ķīlē. Vēlāk nokļuvis Anglijā un, iespējams, piedalījies Spānijas pilsoņu karā. Ceļojis cauri Āfrikai, līdz nonācis Keiptaunā, kur kļuvis par matrozi uz tirdzniecības kuģa. Kuģojis uz ASV un Kanādu, līdz 1940. gadā izkāpis krastā Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā, šajā valstī arī pavadījis visu atlikušo mūžu.[1]

Dzīve Venecuēlā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji Venecuēlā strādāja valsts ceļu būves dienestā kā topogrāfs. Vēlāk darbojies gan naftas ieguves firmā Socony, Ričmondas dimantu uzņēmumā, gan Ingenerie de Orinoko.

1942. gadā pirmo reizi nokļuva Kanaimā, kur apmetās uz dzīvi. Cieši sadraudzējās ar vietējiem pemonu cilts indiāņiem. Kopā ar dažiem eiropiešu partneriem sāka attīstīt tūrismu Kanaimā. Būvēja lidlauku, tūristu mītnes un organizēja ekskursijas cauri džungļiem. Nodarbojās arī ar zelta un dimantu ieguvi apkārtnes upēs. Tomēr ir grūti pateikt, cik daudz un vai vispār Laime kaut ko atrada. Vietējo indiāņu vidū gan klīda leģendas par Laimes neticamo bagātību un viņš tika dēvēts par "dimantu karali". Ir slavens kā pirmais zināmais cilvēks, kas kājām sasniedzis pasaulē augstākā — Anhela ūdenskrituma — pakāji. 1949. gadā bijis amerikāņu žurnālistes Rutas Robertsones un žurnāla National Geographic ekspedīcijas sastāvā, kura pārmērīja Anhela ūdenskrituma augstumu. Laime bija ekspedīcijas ceļvedis un tulks. 1955. gadā kopā ar indiāņu pavadoni kā pirmie cilvēki uzkāpa Kanaimas plato un sasniedza amerikāņu lidotāja un ūdenskrituma atklājēja Džimija Eindžela avarējušo lidmašīnu. Pētījis plato virsotni un nezināmajām upēm tur devis Latvijas upju vārdus.

Pēckara gados īslaicīgi bijis precējies ar Vilmu Foldāts. ASV dzīvo viņu dēls Aleksandrs. Aleksandrs Laime dzīvoja pašceltā būdā Orhideju salā Kanaimā, visu mūžu saglabājis Latvijas pilsonību. 1989. gadā viņu pirmo un vienīgo reizi apmeklēja filmēšanas grupa no Latvijas Anša Epnera vadībā. Aleksandrs Laime mira 1994. gada 21. martā no sirdstriekas. Pēc viņa nāves zem viņa būdas grīdas tika atrasta aprakta bundža ar aptuveni 20 000 ASV dolāru.

2011. gadā Krievijas režisors Vladislavs Ščepins uzņēma dokumentālo filmu "Aleksandrs Laime un Anhela ūdenskrituma dimanti", to demonstrēja arī Latvijā.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Stavro, Andris., "Aleksandrs Laime un viņa zelta upe" (Apgāds Jāņa Sēta, Rīga, 1999, ISBN 9984-07-184-7)
  2. Pirmizrādi piedzīvojusi dokumentālā filma Aleksandrs Laime un Anhela ūdenskrituma dimanti

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]