Krievu literatūra

Divi no krievu ievērojamākajiem rakstniekiem — Antons Čehovs un Ļevs Tolstojs 1901. gadā

Krievu literatūra tiek attiecināta uz krievu valodā un senkrievu valodā rakstītajiem literārajiem darbiem, kā arī gan uz Krievijas teritorijā tapušajiem literatūras darbiem, gan uz krievu tautības cilvēku daiļradi ārpus valsts teritorijas. Krievijā literatūras pirmsākumi datējami ar 10. gadsimtu. 19. gadsimta sākumā bija vairāki izcili dzejnieki un rakstnieki. Šis laika posms un krievu dzejas Zelta laikmets aizsākās ar Aleksandru Puškinu, kas tiek uzskatīts par mūsdienu krievu literatūras pamatlicēju^{[nepieciešama atsauce]} un bieži tiek saukts par "krievu Šekspīru". To 19. gadsimtā turpināja Antons Čehovs, Mihails Ļermontovs, Ļevs Tolstojs, Nikolajs Gogolis, Ivans Turgeņevs un Fjodors Dostojevskis. Ivans Gončarovs, Mihails Saltikovs-Ščedrins, Aleksejs Pisemskis un Nikolajs Ļeskovs arī ir devuši lielu ieguldījumu krievu prozā.

No 1880. gadiem krievu literatūra sāka mainīties. Lielo romānu rakstnieku laiks bija pagājis un krievu literatūrā par noteicošajiem žanriem uz vairākām desmitgadēm, kas pazīstamas kā krievu dzejas Sudraba laikmets, kļuva īsproza un dzeja. Laika posmā no 1893. līdz 1914. gadu krievu literatūrā iepriekš pārsvarā esošā reālisma vietā par valdošo kļuva simbolisms. Tā laika vadošo rakstnieku vidū ir Valērijs Brjusovs, Andrejs Belijs, Vjačeslavs Ivanovs, Aleksandrs Bloks, Nikolajs Gumiļovs, Dmitrijs Merežkovskis, Fjodors Sologubs, Anna Ahmatova, Osips Mandelštams, Marina Cvetajeva, Leonīds Andrejevs, Ivans Buņins un Maksims Gorkijs.

Pēc Krievijas 1917. gada revolūcijām un sekojošā pilsoņu kara, vairāki vispāratzīti rakstnieki pameta jaunizveidoto Padomju Savienību, tajā pat laikā radās jauna paaudze rakstnieku. 1930. gados, saskaņā ar padomju līdera Josifa Staļina sociālistiskā reālisma politiku, literatūru ierobežoja cenzūra. Pēc Staļina nāves 1953. gadā iestājās zināms atkusnis un literatūras ierobežojumi tika daļēji atcelti. Līdz 1970. un 1980. gadiem rakstnieki aizvien vairāk ignorēja sociālistiskā reālisma vadlīnijas. Starp padomju laika vadošajiem rakstniekiem ir Jevgeņijs Zamjatins, Īzaks Bābels, Ilfs un Petrovs, Jurijs Oļeša, Vladimirs Nabokovs, Mihails Bulgakovs, Boriss Pasternaks, Aleksandrs Solžeņicins, Vladimirs Majakovskis, Mihails Šolohovs, Jevgeņijs Jevtušenko un Andrejs Vozņesenskis.

Senkrievu literatūra

Darba “Pagājušo gadu vēsture” lapa ar 13. gadsimta ilustrāciju no tā sauktās Radzivila hronikas

Salīdzinoši ar Rietumeiropas valstīm Kijivas Krievzemē vēlu tika pieņēma kristietība, tas ir, 10. gadsimtā. Šis gadsimts tiek uzskatīts par krievu literatūras sākumu. Sākotnējā attīstība notika Austrumromas impērijas (Bizantijas) ietekmē. Senākie literārie pieminekļi ir no 11. gadsimta un uzrakstīti baznīcslāvu valodā. Senākie no saglabājušajiem manuskriptiem tika rakstīti Kijivā, kas tolaik atradās nozīmīgāko starptautisko tirdzniecības ceļu krustojumā un bija viens no ietekmīgākajām viduslaiku Eiropas pilsētām.

No 1030. līdz 1240. gadam rakstītie darbi Kijivā bija mūku un svēto rakstītās hronikas, sprediķi un daži laicīgie ziņojumi. Visslavenākais no šī laika posma darbiem ir “Pagājušo gadu vēsture” — senkrievu hronika par notikumiem Senajā Krievzemē un apkārtējās valstīs no 852. līdz 1117. gadam. Tas ir vairāku mūku darbs, tiek uzskatīts, ka mūks Nestors apkopojis to vienā hronikā. Šī hronika satur vērtīgas ziņas, kas palīdz rekonstruēt Senā Krievzemes vēsturi.

No 1238. līdz 1240. gadam Kijivā iebruka Zelta Orda, izlaupot to, senkrievu literatūra panīka. 1378. gadā, kā arī 1380. gadā, Dmitrijs Donskis sakāva tatāru karaspēku. 1380. gada kauja ir aprakstīta prozaiskā darbā “Zadonščina” (Задонщина), lai gan tas nav tik iespaidīgs kā darbs “Teiksma par Igora kauju”, kurā aprakstīts Igora Svjatoslavoviča 1185. gada karagājiens pret polovciešiem.

Nākamajos gadsimtos top vairāki literāri darbi galvenokārt par krievu cīņām ar pretiniekiem. Tajos ir jūtama Austrumromas impērijas un Polijas Karalistes ietekmē. Izņēmums ir 16. gadsimta pasaka “Stāsts par Pēteri un Fevroniju Muromskiem”, kas ir mīlas stāsts ar folkloras motīviem. 16. gadsimtā notiek arī apjomīgs darbs pie darbiem: Великие Четьи-Минеи, “Kārtu grāmata” (Степенная книга), kā arī vēsturiskās informācijas krājums “Лицевой летописный свод”.

Viduslaiku krievu literatūras attīstība noslēdzās 17. gadsimtā, kad tās saturu un formu arvien vairāk sāka ietekmēt citu valstu literatūras tradīcijas. Piemēram, 1672. gadā Avakuma Petrova rakstītais darbs “Protopopa Avakuma dzīvesstāsts” ir pirmais autobiogrāfijas darbs krievu literatūrā.

Krievu literatūra 18. gadsimtā

17. gadsimta beigās reliģiskie sižeti un personāži tika nomainīti ar izdomātiem tēliem un gaismas tematiku. Šeit izceļas “Stāsts par Savu Grudcinu” (Повесть о Савве Грудцыне), kur spilgti aprakstīts varoņa mīlas dēka, un “Stāsts par Frolu Skobejevu” (Повесть о Фроле Скобееве), kur stāsta par augstākās sabiedrības apkrāpšanu, kā arī Повесть о Горе-Злочастии, kur rakstīts par jauniešu dzīvi un morālo atdzimšanu.

Krievu literatūra kopš 19. gadsimta

19. gadsimta sākumā bija vairāki izcili dzejnieki un rakstnieki. Šis laika posms un krievu dzejas Zelta laikmets aizsākās ar Aleksandru Puškinu, kas tiek uzskatīts par mūsdienu krievu literatūras pamatlicēju un bieži tiek saukts par "krievu Šekspīru". To 19. gadsimtā turpināja Antons Čehovs, Mihails Ļermontovs, Ļevs Tolstojs, Nikolajs Gogolis, Ivans Turgeņevs un Fjodors Dostojevskis. Ivans Gončarovs, Mihails Saltikovs-Ščedrins, Aleksejs Pisemskis un Nikolajs Ļeskovs arī ir devuši lielu ieguldījumu krievu prozā.

No 1880. gadiem krievu literatūra sāka mainīties. Lielo romānu rakstnieku laiks bija pagājis un krievu literatūrā par noteicošajiem žanriem uz vairākām desmitgadēm, kas pazīstamas kā krievu dzejas Sudraba laikmets, kļuva īsproza un dzeja. Laika posmā no 1893. līdz 1914. gadu krievu literatūrā iepriekš pārsvarā esošā reālisma vietā par valdošo kļuva simbolisms. Tā laika vadošo rakstnieku vidū ir Valērijs Brjusovs, Andrejs Belijs, Vjačeslavs Ivanovs, Aleksandrs Bloks, Nikolajs Gumiļovs, Dmitrijs Merežkovskis, Fjodors Sologubs, Anna Ahmatova, Osips Mandelštams, Marina Cvetajeva, Leonīds Andrejevs, Ivans Buņins un Maksims Gorkijs.

Pēc Krievijas 1917. gada revolūcijām un sekojošā pilsoņu kara, vairāki vispāratzīti rakstnieki pameta jaunizveidoto Padomju Savienību, tajā pat laikā radās jauna paaudze rakstnieku. 1930. gados, saskaņā ar padomju līdera Josifa Staļina sociālistiskā reālisma politiku, literatūru ierobežoja cenzūra. Pēc Staļina nāves 1953. gadā iestājās zināms atkusnis un literatūras ierobežojumi tika atcelti. Līdz 1970. un 1980. gadiem rakstnieki aizvien vairāk ignorēja sociālistiskā reālisma vadlīnijas. Starp padomju laika vadošajiem rakstniekiem ir Jevgeņijs Zamjatins, Īzaks Bābels, Ilfs un Petrovs, Jurijs Oļeša, Vladimirs Nabokovs, Mihails Bulgakovs, Boriss Pasternaks, Aleksandrs Solžeņicins, Vladimirs Majakovskis, Mihails Šolohovs, Jevgeņijs Jevtušenko un Andrejs Vozņesenskis.

Krievu literatūra 21. gadsimtā

21. gadsimtā krievu literatūra kļuva daudzveidīgāka un mazāk atkarīga no vienota literārā virziena. Pēc Padomju Savienības sabrukuma rakstnieki brīvāk pievērsās vēstures, politikas, identitātes, pēcpadomju sabiedrības, kara, emigrācijas un cilvēka privātās dzīves tēmām. Literatūrā līdzās tradicionālajam romānam attīstījās detektīvromāns, fantastika, postmodernisms, dokumentālā proza un interneta literatūra.

Gadsimta sākumā nozīmīgu vietu ieņēma Viktors Peļevins, Vladimirs Sorokins, Ludmila Uļicka, Tatjana Tolstaja, Boriss Akuņins, Dmitrijs Bikovs un Mihails Šiškins. Viņu darbos bieži tika aplūkota Krievijas vēsture, padomju pagātnes mantojums, cilvēka un varas attiecības, kā arī mūsdienu sabiedrības pretrunas. Peļevina un Sorokina daiļradē īpaši nozīmīgs bija postmodernisms, ironija un fantastiski elementi, bet Uļickas un Šiškina darbos — ģimenes vēsture, atmiņa un personiskā pieredze.

21. gadsimtā turpināja attīstīties arī masu literatūra. Lielu popularitāti ieguva Borisa Akuņina vēsturiskie detektīvromāni, Sergeja Lukjaņenko fantastikas darbi un Darjas Doncovas detektīvromāni. Šie autori paplašināja krievu literatūras lasītāju loku un nostiprināja populārās literatūras nozīmi.

Svarīgu vietu ieņēma arī dokumentālā un autobiogrāfiskā proza. Rakstnieki arvien biežāk pievērsās personiskām liecībām, vēsturiskajai atmiņai un sabiedrības traumām. Šajā virzienā nozīmīgi ir Svetlana Aleksijevičas darbi, kas balstīti cilvēku atmiņās un intervijās, kā arī dažādu autoru teksti par Otro pasaules karu, staļinismu, padomju laiku un 1990. gadu pieredzi.

Pēc 2010. gada krievu literatūrā arvien redzamākas kļuva politiskās un sociālās tēmas. Daļa rakstnieku pievērsās autoritārisma, propagandas, sabiedrības sašķeltības un emigrācijas jautājumiem. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā vairāki autori pameta Krieviju vai publicēja darbus ārpus tās. Literatūrā pastiprinājās trimdas, kara, vainas, atbildības un valodas krīzes motīvi.

gadsimta krievu literatūra pastāv gan Krievijā, gan emigrācijā. To veido dažādi žanri un virzieni — no intelektuāla romāna un postmodernisma līdz populārajai literatūrai, dokumentālajai prozai un digitālajiem tekstiem. Starp nozīmīgiem 21. gadsimta autoriem ir Viktors Peļevins, Vladimirs Sorokins, Ludmila Uļicka, Mihails Šiškins, Dmitrijs Bikovs, Boriss Akuņins, Sergejs Lukjaņenko, Guzela Jahina, Marija Stepanova un Narine Abgarjana.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krievu literatūra.