Aleksejs Stahanovs
| ||||||||||||||||||
Aleksejs Stahanovs (krievu: Алексе́й Григо́рьевич Стаха́нов; dzimis 1906. gada 3. janvārī [v.s. 1905. gada 21. decembrī], miris 1977. gada 5. novembrī) bija PSRS ogļracis, Sociālistiskā darba varonis (1970), apbalvots ar diviem Ļeņina ordeņiem (1936, 1970) un Darba Sarkanā Karoga ordeni. 1935. gada viņš kļuva slavens kā stahanoviešu kustības aizsācējs, kas tika radīta, lai palielinātu strādnieku produktivitāti un demonstrētu sociālisma pārākumu.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Stahanovs dzimis Orlas guberņas Lugovajas ciemā. 1927. gadā viņš sāka strādāt raktuvēs "Centraļnaja-Irmino" (Центральная-Ирмино) Kadijivkā (Donbass). 1933. gada viņš kļuva par pneimatiskā āmura operatoru. 1935. gada viņš pabeidza vietējos kalnraču kursus. 1935. gada 31. augustā viņš ziņoja, ka ir izracis 102 tonnas akmeņogļu 5 stundās un 45 minūtēs (14 reizes vairāk par savu normu), uzstādot rekordu. Ziņojot par šo sasniegumu laikrakstā Pravda (Правда) viņa vārds bija minēts Aleksejs, lai gan patiesībā viņš bija dzimis kā Andrejs. Kad kļūda atklājās, Staļins pateica, ka Pravda nekad nekļūdās, un Stahanovam vajadzēja nomainīt savu vārdu no Andreja uz Alekseju.[1] 19. septembrī viņš ziņoja par jaunu rekordu — 227 tonnām akmeņogļu vienā maiņā.[2] Viņa piemērs tika izmantots propagandai laikrakstos un plakātos kā piemērs, kam sekot, un viņš pat parādījās uz Time Magazine vāka.[3][4]
No 1936. līdz 1941. gadam Stahanovs studēja Maskavas Industriālajā akadēmijā. 1941.—1942. gadā viņš bija Karagandas 31. raktuves direktors. No 1943. līdz 1957. gadam Stahanovs strādāja PSRS Ogļrūpniecības ministrijā. 1957.—1959. viņš bija Čistjakovantracit tresta direktors un pēc tam Torezantracit tresta Nr. 2/43 galvenā inženiera asistents līdz savam pensionēšanās laikam 1974. gadā.
Stahanovs bija PSRS Augstākās padomes deputāts tās pirmajā sasaukumā. Viņš ir apbalvots ar diviem Ļeņina ordeņiem, Darba Sarkanā Karoga ordeni un vairākām medaļām. Viņam piešķirts Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukums. Augusta pēdējā svētdiena par godu Stahanovam tika atzīmēta kā akmeņogļu raktuvju strādnieku diena.
Kadijivkas pilsēta austrumu Ukrainā, kur viņš sāka savu darbu, 1978. gadā pēc Stahanova nāves viņam par godu tika pārsaukta par Stahanovu.
Stahanova rekordi deva paraugu visā valsts mērogā un radīja stahanoviešu kustību, kur strādnieki, kas pārsniedza ražošanas plānu, varēja kļūt par stahanoviešiem. Džordžs Orvels savā grāmatā Dzīvnieku ferma attēlo Bokseri kā simbolisku stahanoviešu pārstāvi.
Dzīves pēdējais posms[5]
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Patiesais Stahanova dzīves stāsts ir dramatisks. Pēc slavas posma sekoja aizmirstība. No darba Ogļrūpniecības ministrijā Stahanovu atlaida 1957. gadā, jo tā laika PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs kādam ievērojamam franču komunistam, Morisam Torezam, kas viesojās PSRS un interesējās, kur palicis Stahanovs, pateica, ka Stahanovs ir Donbasā, strādā šahtā. Pēc tam, kad Hruščovs uzzināja, ka Stahanovs strādā ministrijā, Hruščovs lika viņu 48 stundu laikā nogādāt Donbasā. Stahanova dzīve tur pamazām sabruka, viņa sasniegumi tika aizmirsti, viņa sieva ar bērniem atteicās braukt līdzi uz Donbasu. Stahanovs sāka arvien vairāk lietot alkoholu, līdz pilnīgi degradējās. Tā pagāja apmēram desmit gadi. Tad Stahanovu uzmeklēja žurnālisti, kas bija šokēti par redzēto. Pēc viņu materiāliem tika izveidota radiopārraide Maskavas radio. Par to uzzināja toreizējais valsts vadītājs Leonīds Brežņevs, kas bija domājis, ka Stahanovs ir sen miris. Brežņevam likās netaisnīgi, ka Stahanovs nekad nav bijis apbalvots ar Sociālistiskā Darba Varoņa zelta zvaigzni. Viņš lika šo kļūdu labot. 1970. gadā, sakarā ar Ļeņina 100. jubileju, Stahanovam piešķīra šo nosaukumu, kā arī otro Ļeņina ordeni. Kad Stahanovs par to uzzināja, viņš atteicās braukt uz Maskavu saņemt apbalvojumus, un teica: "Lai viņi brauc paši. Es pie viņiem nebraukšu". Tādējādi viņš saņēma apbalvojumus savā dzīves vietā Torezā, pilsētā, kas bija nosaukta par godu Morisam Torezam. Pēc tam Stahanovu uzaicināja uz stahanoviešu kustības jubilejas pasākumu. Par viņu atkal interesējās prese. Viņam piekomandēja cilvēkus, kas rūpējās, lai viņš piedalītos pasākumos pieklājīgā izskatā. Tomēr alkoholisms jau bija nodarījis neatgriezenisku ļaunumu. Viņa veselība bija iedragāta, viņam bija izkaisītā skleroze, daļējs atmiņas un runas zudums. Stahanovs tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā, kur arī sagaidīja stahanoviešu kustības 40. gadadienu 1975. gadā. Arī slimnīcā viņš tika izmantots propagandas pasākumos, tur bija speciāli sagatavota telpa svinīgiem pasākumiem, kur viņu izveda un sēdināja prezidijā. Pēc viena tāda pasākuma par godu Oktobra revolūcijas 60. gadadienai Stahanovam uznāca trakuma lēkme. Viņu nomierināja ar zālēm. Bet nākamajā rītā viņš paslīdēja uz slapjas grīdas, atsitās ar galvu un zaudēja samaņu. Pēc pāris dienām, 1977. gada 5. novembrī, Stahanovs nomira. Viņš apglabāts Torezas kapsētā.[5]
Rekorda apstrīdēšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Stahanova rekordu patiesums ir bijis strīdus jautājums. 1985. gada The New York Times laikrakstā parādījās raksts, kas apgalvoja, ka Stahanovs patiešām ir veicis šos sasniegumus, bet tikai tāpēc, ka Komunistiskā partija bija šo notiekumu iepriekš izplānojusi kā publiskās morāles celšanas akciju, daudziem strādniekiem palīdzot rekorda uzstādīšanā. Šahtas direktors Josifs Zaplavskis (Заплавский, Иосиф Иванович), kas bija centies pretoties iecerei, tika nomainīts. Viņa amatu ieņēma partorgs (PSKP pārstāvis šahtā) Konstantīns Petrovs (Петров, Константин Григорьевич), kas bija rekorda uzstādīšanas idejas iniciators.[5] 1938. gadā Zaplavskis tika arestēts, viņam piesprieda nāves sodu, ko aizstāja ar ieslodzījumu. 1950. gadā viņš nomira Noriļlagā.[6] Daudz vēlāk Times citēja Centraļnaja-Irmino raktuvju vadītāju Konstantīnu Petrovu: "Es domāju, ka Stahanovs varēja arī nebūt pirmais ... Tas varēja būt jebkurš cits. Galu galā nevis individuālais strādnieks noteica to, vai rekorda sasniegšana izdosies, bet gan jaunā akmeņogļu ieguves sistēma."[7] 1988. gadā padomju avīze Komsomoļskaja Pravda apgalvoja, ka plaši propagandētie Stahanova personīgie sasniegumi uzpūsti, avīze apgalvoja, ka Stahanovs izmantojis vairākus palīgus atbalsta darbos, kamēr viss darba apjoms tika piešķirts viņam. Tomēr Stahanova paņēmiens ir novedis pie produktivitātes palielināšanās, labāk organizējot darbu, veicot specializāciju un darbu secības izmaiņas.[8]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Николай Троицкий. «Подвиг Стаханова. Мифы и реальность»
- ↑ "Labour in the Land of Socialism; Stakhanovites in Conference", Moscow 1936
- ↑ «"Heroes of Labor", Time Magazine, 16 December 1935». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 9. februārī. Skatīts: 2009. gada 20. martā. Arhivēts 2012. gada 9. februārī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ "Soviet leaders' gifts go on show", BBC.com, 15 November 2006
- ↑ 5,0 5,1 5,2 «В отвал. Трагедия Стаханова». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 18. decembrī. Skatīts: 2014. gada 26. jūlijā.
- ↑ «Мартиролог Зан-Зая». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 12. novembrī. Skatīts: 2014. gada 26. jūlijā.
- ↑ Serge Schmemann, "In Soviet, Eager Beaver's Legend Works Overtime," New York Times (31 Aug 1985), p. 2.
- ↑ Komsomoļskaja Pravda, 1988. gada 15. oktobris
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Aleksejs Stahanovs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Стаханов Алексей Григорьевич Герои Страны
|