Aloza

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aloza
Alosa alosa (Linnaeus, 1758)
Aloza
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Starspures (Actinopterygii)
Kārta Siļķveidīgās (Clupeiformes)
Apakškārta Siļķu apakškārta (Clupeoidei)
Dzimta Siļķu dzimta (Clupeidae)
Apakšdzimta Alozu apakšdzimta (Alosinae)
Ģints Alozas (Alosa)
Suga Aloza (Alosa alosa)
Aloza Vikikrātuvē

Aloza (Alosa alosa) ir siļķu dzimtas (Clupeidae) anadroma zivs, kas sastopama Atlantijas okeāna austrumu piekrastē no Norvēģijas dienvidiem līdz Ziemeļāfrikai, Vidusjūru ieskaitot. Baltijas jūrā konstatēta tikai rietumdaļā, līdz Kaļiņingradas piekrastei. Areāls dienvidos okeāna piekrastē sasniedz Mauritāniju.[1][2]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gagsimta sākumā iekļauta Latvijas ihtiofaunas sarakstos, lai gan atrašanas gadījumi Latvijas ūdeņos nav zināmi. Pēdējie noķeršanas gadījumi Baltijas jūrā reģistrēti 1959. un 1982. gadā. Norādījumi par alozas atradnēm Somu līcī, visticamākais, attiecināmi uz paledi.[1]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alozai uz sāniem, uzreiz blakus žaunu vākiem, parasti ir 1—2 tumši plankumi

Aloza ir vidēji liela vai liela siļķveidīgā zivs, kas ir viena no lielākajām sugām visā siļķu dzimtā.[3] Tās ķermeņa garums var sasniegt 80—83 cm, svars 5 kg, lai gan parasti tā ir apmēram 40 cm gara.[2][4] Mātītes aug ātrāk un vienmēr ir lielākas, nekā tā paša vecuma tēviņi.[2]

Ķermenis samērā augsts, no sāniem saplacināts. Mute ar sīkiem zobiem, vērsta uz priekšu. Mugura tumši zila, sāni un vēders sudrabaini. Uz sāniem, uzreiz blakus žaunu vākiem, parasti ir 1—2 tumši plankumi, retumis 1—2 papildu plankumi, reizēm plankumu nav vispār. Vēdera ķīlis ass. Augšlūpa vidū šķelta, šķēlumā precīzi ieguļas apakšlūpa. Žaunu bārkšu vairāk nekā paledei un reņģei, tās ir garākas nekā žaunu lapiņas. Gareniski gar sāniem parasti vairāk zvīņu nekā paledei, reņģei un brētliņai. Visām spurām ir mīksti stari.[1][2] Aloza ir ļoti līdzīga paledei, bet pēdējai uz sāniem ir 7—8 tumši plankumi un tai ir mazāk žaunu bārkstis.[2]

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aloza ir anadroma zivs, kas uzturas baros. Dzīvo jūrā, krasta tuvumā, nārstot dodas uz lielām upēm. Dažos ezeros sastopamas saldūdens populācijas (piemēram, Marokā un Portugālē), nārsto ezeros ietekošajās upēs. Mājo 10—300 m dziļumā. Novērota līdz 700—800 km tāla migrācija, pārvietošanās ātrums 20 km diennaktī.[1][2] Pie upju ietekām jūrā pieaugušās zivis sāk pulcēties februārī.[2]

Barojas ar zooplanktonu, galvenokārt ar vēžveidīgajiem, pieaugušās zivis ar nelielām, baros dzīvojošām zivīm. Kāpuri barojas ar saldūdens kukaiņu kāpuriem.[2]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimumgatavība alozai iestājas 3—9 gadu vecumā, sasniedzot 30—40 cm garumu. Mātītes nārsto 1—3 gadus velāk nekā tā paša vecuma tēviņi. Nārsto savās dzimtajās vietās. Upēs uz nārstu alozas ienāk aprīlī vai maijā, kad ūdens temperatūra sasniedz 9—12° C, bet masveidā ienāk, kad temperatūra sasniedz 13—16° C.[2] Nārstošanas vietas tēviņi sasniedz pirmie, mātītes ierodas 1—2 nedēļas vēlāk. Nārsto seklumā ar grants gultni un tuvumā esošu spēcīgu straumi.[2]

Auglība 100—200 tūkst. ikru. Raksturīgs vienlaicīgs nārsts nakts laikā (vairākas naktis), kad ūdens temperatūra ir vismaz 15° C, bet optimālā temperatūra ir 22—24° C. Ikri nogrimst uz gultnes, to attīstība ilgst 3—8 dienas, atkarībā no ūdens siltuma.[1][2] Pieaugušās zivis pēc nārsta atgriežas jūrā vai mirst. Tikai 5—6% no pieaugušajām alozām nārsto otro reizi.[2] Mazuļi uzturas upju dziļumā, vietās ar lēnu straumi. Mazuļi 3—4 mēnešu vecumā sāk peldēt jūras virzienā (daļa vasaras beigās un rudenī migrē pa upi uz augšu). Jaunās zivis, kas ir apmēram gadu vecas vai vecākas, galvenokārt uzturas upju grīvā.[2] Reizēm hibridizējas ar paledi.[2] Var sasniegt 21 gada vecumu.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]