Artūrs Veckalniņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Artūrs Veckalniņš
Personīgā informācija
Dzimis 1889. gada 7. martā
Lubējas pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1942. gada 3. martā (52 gadi)
Novosibirska, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība Latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe virsleitnants
Dienesta laiks 1914—1917
1919—1920
Valsts Karogs: Krievijas Impērija Krievijas impērija
Karogs: Latvija Latvija
Struktūra Sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš,
Latvijas brīvības cīņas
Apbalvojumi Lāčplēša Kara ordenis u.c.

Artūrs Veckalniņš (1889. gada 7. marts — 1942. gada 3. marts) bija praporščiks 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā un vēlāk leģendārs Zaļās armijas vadonis.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Lubējas pagastā. Mācījies draudzes skolā. Bijis mežkopis Liezēres muižā par mežkopi. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gada oktobrī iesaukts Krievijas impērijas armijā. Īsu laiku dienējis Pāvila gvardes pulkā. 1916. gada martā pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāko 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulku.

Piedalījies kaujās Nāves salā, 1916. gada decembra—1917. gada janvāra Ziemassvētku kaujās, kā arī kaujās pie Ložmetējkalna. Apbalvots ar 3 Jura medaļām un visiem 4 Jura krustiem. Par kauju nopelniem cīņās pie Ložmetējkalna (būdams feldfēbelis, vadīja kaujās rotu) paaugstināts praporščika pakāpē.

1916. gada 23. decembra kaujā pie Mangaļu mežsargmājas Veckalniņš kā vada komandieris pirmais ar savu vadu ielauzās ienaidnieka nocietinājumos, aizrāva sev līdzi tuvcīņā citus strēlniekus un ar spīdošu uzvaru veicināja visas kaujas tā brīža iznākumu; kaujā par ienaidnieka artilērijas bateriju personiski ieguva ložmetēju darba kārtībā.

1917. gada septembrī atvaļināts no armijas slimības dēļ. Devies uz Krieviju, dzīvojis Maskavā un darbojies pretlielinieciskā virsnieku organizācijā.

1918. gada jūnijā atgriezies Latvijā. 1919. gada sākumā, Sarkanajai armijai iebrūkot Vidzemē, palicis ienaidnieka aizmugurē nolūkā organizēt aktīvu pretošanos. Liezēres un tās apkārtnes pagastos savācis apmēram 230 cilvēku lielu "Zaļo" armiju un apmeties mežos, patstāvīgi izcīnīdams niknas kaujas ar sarkanarmiešiem. Sevišķi nozīmīgas bija Cēsu cietuma ieņemšana un 3 dienu ilgā kauja pret 600 lieliniekiem Kraukļu pagastā. Latvijas armijai sākot Vidzemes atbrīvošanu, pievienojies tai, iecelts par Liezēres iecirkņa komandantu un Cesvainē izvietoto spēku komandieri. To priekšgalā iznīcinājis Cesvaines un Lubāna mežos klejojošās komunistu grupas. Bermontiešu uzbrukuma laikā vadījis savu partizānu darbību gan pretinieka aizmugurē, gan frontē — kaujās pie Taurkalnes, Jaunjelgavas, Valles, Vecsaules un Lietuvā pie Žeimeles un Kruķiem.

1919. g. novembrī paaugstināts par virsleitnantu. 3. decembrī ar savu nodaļu iedalīts 2. Ventspils kājnieku pulkā. 1920. gada janvārī piedalījies Latgales atbrīvošanā.

1920. g. maijā atvaļināts. Zemkopis Jumurdas pagasta Soklēnu mājās. Bijis rotas komandieris 9. Madonas aizsargu pulkā.

1940. g. 23. septembrī Madonā apcietināts, vēlāk deportēts uz Krieviju. 1942. g. 7. februārī PSRS leTK Sevišķā apspriede piesprieda Veckalniņam nāvessodu. Nošauts 1942. g. 3. martā Novosibirskā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]