Pāriet uz saturu

Artjoms Dzjuba

Vikipēdijas lapa
Artjoms Dzjuba
Artjoms Dzjuba
Personas dati
Dzimis1988. gada 22. augustā (36 gadi)
Dzimšanas vietaValsts karogs: Padomju Savienība Maskava, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Augums196[1] cm
Sporta veidsfutbols
PozīcijaUzbrucējs
Kluba informācija
KlubsValsts karogs: Krievija Lokomotiv Moscow
Numurs7
Profesionālie klubi (dati uz 29.01.2024.)
SezonasKlubsSp†(v)†
2006–2015Valsts karogs: Krievija Maskavas "Spartak"126(26)
2009→  Valsts karogs: Krievija Tomskas "Tom"10(3)
2010→  Valsts karogs: Krievija Tomskas "Tom"24(10)
2013–2014→  Valsts karogs: Krievija FK Rostov28(17)
2015→  Valsts karogs: Krievija FK Rostov12(1)
2015–2022Valsts karogs: Krievija Sanktpēterburgas "Zenit"181(85)
2018→  Valsts karogs: Krievija Tulas "Arsenal"10(6)
2022Valsts karogs: Turcija Adana Demirspor4(1)
2023–Valsts karogs: Krievija Lokomotiv Moscow27(12)
Nacionālā izlase
2006–2007Valsts karogs: Krievija Krievija U1922(15)
2007–2010Valsts karogs: Krievija Krievija U219(4)
2011–2021Flag of Krievija Krievija55(30)
† Spēles (gūti vārti) tikai līgas spēlēs profesionālos klubos

Artjoms Dzjuba (krievu: Артём Сергеевич Дзюба; dzimis 1988. gada 22. augustā Maskavā) ir Krievijas futbolists, uzbrucējs, Krievijas futbola izlases dalībnieks, kopš 2018. gada arī tās kapteinis. Kopš 2023. gada spēlē Krievijas Premjerlīgas kluba Maskavas "Lokomotiv" sastāvā.

Klubu karjera

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maskavas "Spartak"

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzjuba kopš astoņu gadu vecuma bija Maskavas "Spartaka" akadēmijā. 2005. gadā sāka pārstāvēt "Spartaka" dublieru komandu. Kluba galvenās komandas sastāvā debitēja 2006. gadā Krievijas kausa spēlē pret Jekaterinburgas "Ural", 85. minūtē nomainot Romanu Pavļučenko. Krievijas futbola Premjerlīga debitējis 12. kārtas spēlē 1:1 neizšķirtā pret Ramenskas "Saturn", nākot laukumā 71. minūtē, nomainot Ņikitu Baženovu. Kopumā 2006. gada sezonā Dzjuba "Spartaka" sastāvā aizvadīja 8 spēles, vārtus neguva.

2007. gada sezonā Dzjuba sāka kļūt par stabilu "Spartaka" pirmā sastāva spēlētāju. 2007. gada 22. februārī debitēja UEFA Kausā, aizvadot 2. puslaiku 1:2 zaudējumā izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā pret Bigo "Celta".[2] Pirmos vārtus "Spartaka" sastāvā Dzjuba guva 15. aprīlī 5. kārtas spēlē pret Tomskas "Tom". Pirmos vārtus "Eirokausos" Dzjuba guva 19. decembra spēlē pret Toulouse FC. Kopumā 2007. gada sezonā Dzjuba aizvadīja 27 spēles (16 līgā) un guva 5 vārtus (no tiem līgā vienus).

2008. gada sezonu Dzjuba pavadīja rezervista lomā. Līgā aizvadīja 16 spēles, nevienā no tām nenospēlēja visas 90 minutēs, kā arī guva vienus vārtus — 23. augusta spēlē pret Maskavas "Dinamo". Dzjuba guva divus vārtus Krievijas kausa spēlē pret Brjanskas "Dinamo". UEFA Kausa grupu turnīra noslēdzošanā spēlē pret Tottenham Hotspur F.C. Dzjuba guva divus vārtus, tomēr Anglijas komanda spēja atspēlēties un spēle beidzās neizšķirti 2—2.

2009. gada sezonu Dzjuba sāka "Spartaka" sastāvā, pirmajā aplī aizvadot 8 spēles un gūstot 2 vārtus. Tajā sezonā Dzjubas kluba biedram Vladimiram Bistrovam treniņnometnes Austrijā laikā no viesnīcas numuriņa nozaga 23 tūkstošus rubļus. Bistrovs šo naudas summu atrada Dzjubas kabatā.[3] Pats Dzjuba apgalvoja, ka viņš ir ticis iegāzts.[4] Klubs šajā konfliktā nostājās Bistrova pusē un atveva Dzjubu īrē uz Tomskas "Tom".

Īre uz "Tom"

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmos vārtus Tomskas kluba sastāvā Dzjuba guva 3. oktobrī, izceļoties ar "dubi" spēlē pret "Saturn". Kopumā viņš 2009. gada sezonā "Tom" sastāvā aizvadīja 10. spēles, gūstot 3 vārtus.

Arī nākamo, 2010. gada sezonu, Dzjuba pavadīja īrē Tomskas "Tom". Sezona viņam izdevās veiksmīga, viņš kļuva par komandas pamata uzbrucēju. Krievijas Premjerlīgā aizvadīja 24 spēles, gūstot 10 vārtus. Sezonas beigās Dzjuba atgriezās "Spartaka" sastāvā.

Atgriešanās "Spartak"

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par atgriešanās spēli Dzjubam kļuva Eiropas līgas spēle pret FC Basel. Spartaks uzvarēja ar 3—2, vienus vārtus gūstot arī Dzjubam. Atbildes spēlē Dzjuba izcēlās ar rezultatīvu piespēli Aidena Makgīdija vārtu guvumā, izraujot 1—1 neizšķirtu, tādējādi Spartaks ar rezultātu 4—3 divu spēļu summā tika Eiropas līgas astotdaļfinālā. Ceturtdaļfināla atbildes spēlē pret FC Porto Dzjuba guva vārtus un izdarīja rezultatīvu piespēli, tomēr komanda zaudēja ar 2—5, tādējādi nekvalificējoties pusfinālam. Kopumā 2011.—2012. gada sezonā Dzjuba Krievijas Premjerlīgā guva 11 vārtus, ieskaitot "dubli" pret FK Krasnodar. Komanda līgā sasniedza 2. vietu, kvalificējoties Čempionu līgai.

Pirmos vārtus 2012.—2013. gada sezonā Dzjuba guva 29. septembrī spēlē pret Permas "Amkar". Sezonu viņš sāka pamatsastāvā, tomēr laika gaitā zaudēja vietu Emanuelam Emenikem. 2012. gada 25. novembrī pēc 1—5 zaudējuma Maskavas "Dinamo" Dzjuba intervijā nosauca "Spartaka" galveno treneri Ūnaju Emeriju par "trenerīti".[5] Tajā pašā dienā Emerijs tika atlaists un par komandas galveno treneri kļuva Valērijs Karpins. Dzjuba atguva vietu pamatastāvā, tomēr viņa rezultativitāte neuzlabojās, kopumā sezonā Premjerlīgā 25 spēlēs gūstot 4 vārtus.

Īre uz "Rostov"

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2013.—2014. gada sezonā Dzjubam tika paredzēta rezervista loma "Spartakā", tāpēc viņš tika atdots īrē uz FK Rostov. Debijas spēlē klubā 15. jūlijā pret Groznijas "Terek" viņš guva divus vārtus, palīdzot izcīnīt uzvaru ar rezultātu 2—1. 27. jūlijā Dzjuba guva trīs vārtus pret savu bijušo klubu Tomskas "Tom". Kopā ar 17 vārtiem 28 spēlēs viņš kļuva par Krievijas Premjerlīgas otro labāko vārtu guvēju, piekāpjoties vienīgi Maskavas CSKA uzbrucējam Seidū Dumbijam. Tāpat ar komandu Dzjuba kļuva par Krievijas kausa ieguvēju.

2014.—2015. gada sezona

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc veiksmīgās sezonas Dzjuba atgriezās "Spartaka" sastāvā. Viņš izcēlās jau sezonas pirmajā spēlē, gūstot divus vārtus pret Kazaņas "Rubin". Tāpat Dzjuba guva divus vārtus arī nākamajā čempionāta spēlē pret Maskavas "Dinamo", izraujot uzvaru ar 2—1. Piektās kārtas spēlē, 2—1 uzvarā pār FK Ufa viņš atkal izcēlās ar "dubli". Pēc spilgtā sākuma Dzjubas sniegums kritās un nākamos vārtus viņš spēja gūt vien novembrī spēlē pret FK Mordovia. 2014. gada oktobrī parādījas ziņas, ka Dzjuba esot atteicis "Spartaka" līguma piedāvājumam un ka viņa esošais līgums beidzas 2015. gada jūnijā.[6] 2015. gada 6. februāri tika paziņots, ja Dzjuba noslēdzis 5 gadu līgumu ar Sanktpēterburgas "Zenit", komandai pievienojoties 1. jūlijā. Līgumā atrunātā alga bija 3,3 miljoni eiro gadā.[7]

Piedāvājumus uz atlikušo sezonas daļu iegūt Dzjubu īrē izteica gan Tulas "Arsenal", gan pats "Zenit", tomēr pāreju perioda beigās "Spartaks" atdeva viņu īrē uz FK Rostov par 1 miljona eiro kompensāciju.[8] Atgriešanās Rostovas kluba sastāvā Dzjubam neizvērtās tik veiksmīga, viņš līgā aizvadīja 12 spēles un guva vienus vārtus.

Sanktpēterburgas "Zenit"

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunajā komandā Dzjuba debitēja 2015. gada 19. jūlijā spēlē pret Maskavas "Dinamo". Viņš nopelnīja 11 metru soda sitienu, kuru realizēja Hulki. Pirmos vārtus Dzjuba guva pēc nedēļas spēlē pret Jekaterinburgas "Ural". 1. augustā spēlē pret Groznijas "Terek" Dzjuba iedzīvojās deguna lūzumā pēc divcīņas ar Adilsonu.[9] Čempionu līgā Dzjubam sezona padevās izcila, viņš 8 spēlēs guva 6 vārtus. 2016. gada 9. aprīlī spēlē pret Permas "Amkar" Dzjuba guva 100. vārtus karjerā.[10] Kopumā līgā Dzjuba 30 spēlēs guva 15 vārtus.

2017. gada sākumā Dzjuba kļuva par komandas kapteini.[11] 2017. gada 19. novembrī pret FC Tosno aizvadīja 100. spēli "Zenit" sastāvā.[12] Kopumā sezonā Dzjuba aizvadīja 24 spēles un guva 2 vārtus.

Īre uz Tulas "Arsenal"

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sezonas gaitā Dzjuba zaudēja vietu "Zenit" sastāvā, tāpēc 2018. gada 31. janvārī tika atdots īrē uz Tulas "Arsenal". 9. martā guva pirmos vārtus jaunajā komandā spēlē pret Permas "Amkar". 22. aprīlī Dzjuba aizvadīja spēli pret "Zenit", pret klubu, kuram viņš pieder, izceļoties ar gūtiem vārtiem un rezultatīvu piespēli 3—3 neizšķirtā. Kopumā "Dzjuba" "Arsenal" sastāvā aizvadīja 10 spēles, guva 6 vārtus.

2018.—2019. gada sezona

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc īres Dzjuba atgriezās "Zenit" sastāvā. Par viņu izrādīja interesi tādi klubi kā Bordo "Girondins"[13] un Stambulas "Galatasaray".[14] 16. augustā UEFA Eiropas līgas kvalifikācijas spēlē pret Minskas "Dinamo" izcīnot uzvaru papildlaikā ar 8—1 pēc tam, kad pirmo spēli zaudēja ar rezultātu 0—4. 25. kārtas spēlē pret Maskavas "Dinamo" Dzjuba iesita savus 100. vārtus Krievijas Premjerlīgā. Šajā sezonā Dzjuba ar "Zenit" pirmoreiz karjerā kļuva par Krievijas čempionu.

Karjera izlasē

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan Dzjuba varēja pārstāvēt Ukrainu (viņa tēva dzimteni), tomēr viņš izlašu līmenī izvēlējās pārstāvēt Krieviju. Viņš ir spēlējis dažādu vecumu Krievijas jauniešu izlasēs, U21 izlasē aizvadot 9 spēles un gūstot 4 vārtus.

2011. gada novembrī Dzjuba pirmo reizi tika izsaukts uz Krievijas pieaugušo izlasi, kad arī debitēja tajā 11. novembrī, aizvadot pirmo puslaiku pārbaudes spēlē pret Grieķiju. Viņš tika iekļauts kandidātu sarakstā 2012. gada Eiropas čempionātam, tomēr netika iekļauts galīgajā 23 vīru sastāvā. Izlases galvenais treneris Diks Advokāts Dzjubas neiekļaušanu paskaidroja ar to, ka viņš neiederējās taktiskajā zīmējumā.[15]

2014. gada Pasaules kausa kvalifikācijā Dzjuba piedalījās vienā spēlē, 2013. gada 14. augustā nākot uz maiņu 0—1 zaudējumā pret Ziemeļīriju. Viņš tika iekļauts paplašinātājā kandidātu sarakstā Pasaules kausam, tomēr Fabio Kapello uz to beigās izvēlējās citus uzbrucējus, kā Aleksandru Kokorinu un Aleksandru Keržakovu.

Pēc Pasaules kausa Dzjuba atguva vietu izlases sastāvā. 2014. gada 8. septembrī 2016. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlē pret Lihtenšteinu viņš guva savus pirmos vārtus izlases sastāvā. 2015. gada 8. septembrī atbildes spēlē pret Lihtenšteinu viņš guva 4 vārtus graujošā 7—0 uzvarā. Kopumā šajā atlases ciklā viņš 8 spēlēs guva 8 vārtus.

Dzjuba tika iekļauts izlases sastāvā 2016. gada Eiropas čempionātam. Krievijas izlase izstājās grupu turnīrā, Dzjuba aizvadīja visas spēles, vārtus neguva.

Dzjuba iekļuva sastāvā 2018. gada Pasaules kausam, kas norisinājās Krievijā. Atklāšanas spēlē pret Saūda Arābiju viņš nāca uz maiņu 70. minūtē, jau pēc minūtes gūstot vārtus 5—0 uzvarā. Turnīra otrajā spēlē pret Ēģipti Dzjuba tika iekļauts sākumsastāvā un atkal guva vārtus. Krievija uzvarēja 3—1, pirmo reizi vēsturē izkļūstot no grupu turnīra Pasaules kausā. Astotdaļfināla spēlē pret Spāniju Dzjuba 41. minūtē realizēja 11 metru soda sitienu, panākot izlīdzinājumu. Viņš tika nomainīts otrajā puslaikā, Krievijas izlase uzvarēja 11 metru sitienu sērijā, iekļūstot ceturtdaļfinālā, kur Krievija 11 metru sitienu sērijā zaudēja Horvātijai.

Pēc Pasaules kausa beidzot karjeru izlasē Igoram Akinfejevam, Dzjuba tika izvēlēts par Krievijas izlases kapteini.[16] 2019. gada 8. jūnijā 2020. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlē pret Sanmarīno viņš guva 4 vārtus 9—0 uzvarā, kas bija graujošākā uzvara Krievijas izlases vēsturē.

Privātā dzīve

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēvs nāk no Ukrainas, Poltavas, strādājis par policistu, māte — no Čuvašijas.[17] Dzjubam ir arī māsa Olga.

Dzjubam ir sieva Kristīna un dēls Ņikita.[18]

Karjeras statistika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atjaunots 2019. gada 19. oktobrī
Klubs Sezona Līga Kauss Eiropa Citi Kopā
Spēles Vārti Spēles Vārti Spēles Vārti Spēles Vārti Spēles Vārti!
Maskavas "Spartak" 2006 5 0 2 0 1 0 — 8 0
2007 16 1 4 2 6 2 1[a] 0 27 5
2008 16 1 1 2 5 3 — 22 6
2009 8 2 1 0 — — 9 2
2010 2 0 — — — 2 0
2011—2012 41 11 3 1 8 2 — 52 14
2012—2013 25 4 1 0 6 0 — 32 4
2014—2015 13 7 1 0 — — 14 7
Kopā 126 26 13 5 26 7 1 0 166 38
Tomskas "Tom" (īre) 2009 10 3 — — — 10 3
2010 24 10 1 1 — — 25 11
Total 34 13 1 1 0 0 0 0 35 14
FK Rostov (īre) 2013—2014 28 17 3 2 — — 31 19
2014—2015 12[b] 1 — — — 12 1
Total 40 18 3 2 0 0 0 0 43 20
Sanktpēterburgas "Zenit" 2015—2016 30 15 5 2 8 6 1[a] 0 44 23
2016—2017 26 13 1 0 6 1 1[a] 0 34 14
2017—2018 15 1 1 0 8 1 — 24 2
2018—2019 27 8 1 0 9 5 — 37 13
2019—2020 13 8 0 0 2 1 1 0 16 9
Kopā 111 45 8 2 32 13 3 0 154 61
Tulas "Arsenal" (īre) 2017—2018 10 6 — — — 10 6
Kopā karjerā 321 108 24 11 58 20 4 0 408 139
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 Spēle Krievijas superkausā
  2. ↑ Viena spēle izslēgšanas pārspēlēs

Izlasē

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atjaunots 2019. gada 13. oktobrī
Krievija
Gads Spēles Vārti
2011 1 0
2012 1 0
2013 1 0
2014 5 2
2015 7 6
2016 7 3
2017 0 0
2018 10 4
2019 8 9
Total 40 24

Vārti izlasē

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rezultātos Krievijas vārtu skaits tiek uzrādīts vispirms[19]
Nr. p. k. Datums Vieta Spēle izlasē Pretinieks Panāca Rezultāts Sacensības
1. 2014. gada 8. septembrī Arena Khimki, Himki, Krievija 4 Flag of Lihtenšteina Lihtenšteina 4–0 4–0 2016. gada Eiropas čempionāta kvalifikācija
2. 2014. gada 12. oktobrī Otkrytiye Arena, Maskava, Krievija 6 Flag of Moldova Moldova 1–0 1–1
3. 2015. gada 5. septembrī Otkrytiye Arena, Maskava, Krievija 10 Flag of Zviedrija Zviedrija 1–0 1–0
4. 2015. gada 8. septembrī Rheinpark stadions, Vaduca, Lihtenšteina 11 Flag of Lihtenšteina Lihtenšteina 1–0 7–0
5. 3–0
6. 4–0
7. 7–0
8. 2015. gada 9. oktobrī Zimbru stadions, Kišiņeva, Moldova 12 Flag of Moldova Moldova 2–0 2–1
9. 2016. gada 5. jūnijā Luija II stadions, Monako 18 Flag of Serbija Serbija 1–0 1–1 Pārbaudes spēle
10. 2016. gada 9. oktobrī Krasnodaras stadions, Krasnodara, Krievija 22 Flag of Kostarika Kostarika 2–3 3–4
11. 3–3
12. 2018. gada 14. jūnijā Lužņiku stadions, Maskava, Krievija 24 Flag of Saūda Arābija Saūda Arābija 3–0 5–0 2018. gada FIFA Pasaules kauss
13. 2018. gada 19. jūnijā Sanktpēterburgas stadions, Sanktpēterburga, Krievija 25 Flag of Ēģipte Ēģipte 3–0 3–1
14. 2018. gada 1. jūlijā Lužņiku stadions, Maskava, Krievija 27 Flag of Spānija Spānija 1–1 1–1
15. 2018. gada 7. septembrī Šenola Gineša stadions, Trabzona, Turcija 29 Flag of Turcija Turcija 2–1 2–1 2018.—2019. gada UEFA Nāciju līga
16. 2019. gada 24. martā Astana Arena, Nursultana, Kazahstāna 34 Flag of Kazahstāna Kazahstāna 3–0 4–0 2020. gada Eiropas čempionāta kvalifikācija
17. 2019. gada 8. jūnijā Mordvijas arēna, Mordvija, Krievija 35 Flag of Sanmarīno Sanmarīno 2–0 9–0
18. 5–0
19. 6–0
20. 9–0
21. 2019. gada 6. septembrī Hampden Park, Glāzgova, Skotija 37 Flag of Skotija Skotija 1–1 2–1
22. 2019. gada 10. oktobrī Lužņiku stadions, Maskava, Krievija 39 Flag of Skotija Skotija 1–0 4–0
23. 3–0
24. 2019. gada 13. oktobrī GSP stadions, Nikosija, Kipra 40 Flag of Kipra Kipra 3–0 5–0

Sasniegumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
FK Rostov
Sanktpēterburgas "Zenit"

Individuālie

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Krievijas premjerlīgas mēneša spēlētājs: 2013. gada jūlijs, 2014. gada augusts, 2015. gada jūlijs, 2018. gada augusts, 2019. gada aprīlis[20][21][22]
  • FC Rostov Fans' Player of the Year: 2013–14[23]
  • Krievijas gada futbolists žurnāla Futbol versijā: 2018[24]
  • Krievijas Futbola savienības gada futbolists: 2018—2019[25]
  • Krievijas gada futbolists žurnāla Sport-Ekspress versijā: 2018–19[26]
  • Krievijas premerlīgas labākais piespēlētājs: 2018—2019 (10 rezultatīvas piespēles)[27]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «АРТЁМ ДЗЮБА». fc-zenit.ru. Skatīts: 2019-10-18.
  2. ↑ «Celta-Spartak Moskva 2006 History | UEFA Europa League». UEFA.com.
  3. ↑ «Дзюба Артем Сергеевич - 8 35». Футбольный Клуб Спартак Москва. Skatīts: 2018-06-17.
  4. ↑ «Артем Дзюба: с изделием № 23 меня подставили». Футбольная страна. 2009-11-23. Skatīts: 2018-06-17.
  5. ↑ «Последний день Эмери в «Спартаке»». sports.ru. 2012. gada 25. novembrī. Skatīts: 2019-10-18.
  6. ↑ «Футболист "Спартака" Артем Дзюба отклонил первое предложение клуба о продлении контракта». ТАСС. 2014-10-17. Skatīts: 2018-06-17.
  7. ↑ «"Зенит" предложил Дзюбе пятилетний контракт». Спорт-Экспресс. 2015-01-28. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-01-28.
  8. ↑ «Дзюба вернулся в «Ростов»». Газета.Ru. 2015-02-27. Skatīts: 2018-06-17.
  9. ↑ «Артем Дзюба заявил, что Адилсон специально ударил его локтем и сломал нос(видео)». Sports.ru. 2015-08-01.
  10. ↑ «Нападающий сборной России по футболу Артем Дзюба забил 100-й гол в карьере». ТАСС. 2016-04-09. Skatīts: 2018-06-17.
  11. ↑ «Дзюба стал капитаном «Зенита»». Sports.ru. 2017-02-02. Skatīts: 2018-06-17.
  12. ↑ «Артем Дзюба проводит сотый матч за «Зенит»». ФК Зенит. 2017-11-19. Skatīts: 2018-06-17.
  13. ↑ «Шестикратный чемпион Франции претендует на Дзюбу» (ru-RU). Skatīts: 2018-08-10.
  14. ↑ «Первые переговоры о переходе Дзюбы в «Галатасарай» прошли успешно‍». Газета.Ru. Skatīts: 2018-08-13.
  15. ↑ «Дик АДВОКАТ: "ПОЛАГАЮ, РЕШЕНИЕ ПО МОЕМУ КОНТРАКТУ ПРИНИМАЛ НЕ ФУРСЕНКО"». sport-express.ru. 2012. gada 30. maijā. Skatīts: 2019-11-17.
  16. ↑ «Dzyuba to lead Russia’s national football squad after Akinfeyev’s decision to quit». Russian News Agency. 2018. gada 1. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 9. jūnijā. Skatīts: 2019. gada 9. jūnijs.
  17. ↑ «Дзюба: «Когда-то у нас с Карпиным была мини-война»». sports.ru. 2013. gada 29. janvārī. Skatīts: 2019-10-18.
  18. ↑ «Василий Уткин: «Приношу Дзюбе извинения за свои слова – я не знал, что у него есть семья»». sports.ru. Skatīts: 2019-11-17.
  19. ↑ «Dzyuba, Artem». National Football Teams. Skatīts: 2019. gada 10. oktobris.
  20. ↑ Олег Лысенко. «Чудо-Дзюба!». www.championat.com.
  21. ↑ Олег Лысенко. «Натхо – герой тура, а Дзюба – всего месяца!». www.championat.com.
  22. ↑ «Новости и медиа». premium.premierliga.ru.
  23. ↑ «Артем Дзюба признан лучшим футболистом сезона по версии фанатов». 161.ru. 2014. gada 14. maijs.
  24. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 9. jūnijā. Skatīts: 2019. gada 17. novembrī.
  25. ↑ «"Спорт-Экспресс" и РФС вручили Дзюбе золотой мяч – приз лучшему игроку России-2018». sport-express.ru. 2019. gada 24. apr.
  26. ↑ «Артем Дзюба признан лучшим игроком РПЛ по версии Sports.ru». Sports.ru.
  27. ↑ «Статистика игроков, Передачи - Чемпионат России по футболу (РФПЛ) 2018-2019 - Футбол». www.championat.com.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Artjoms_Dzjuba&oldid=4005363"