Baltā emigrācija

Vikipēdijas lapa
Krievu armijas evakuācija no Krimas

Baltā emigrācija jeb Krievu pirmā viļņa emigrācija (krievu: Белая эмиграция, Русская эмиграция первой волны) bija baltās kustības masveida emigrācija no Krievijas, ko izraisīja Baltās armijas militārā sakāve gandrīz sešus gadus ilgajā pilsoņu karā. Lielākā daļa emigrantu bija militārpersonas, muižnieki, uzņēmēji, inteliģence, kazaki, garīdznieki, ierēdņi un viņu ģimenes locekļi.

Saskaņā ar Amerikas Sarkanā Krusta datiem kopējais emigrantu skaits no Krievijas 1920. gada 1. novembrī bija 1 194 000 cilvēku. Pēc Nāciju Līgas datiem, 1921. gada augustā bija vairāk nekā 1,4 miljoni bēgļu no Krievijas. Savukārt Amerikas Sarkanais Krusts 1921. gada 1. novembrī lēsa, ka krievu emigrantu skaits ir 2 miljoni.

Krievijas revolūcijas rezultātā uz ārzemēm aizbrauca aptuveni 3 miljoni cilvēku. Lielākā daļa no viņiem tika asimilēti mītnes valstīs. Daļa emigrantu atgriezās PSRS (no 1921. līdz 1931. gadam uz Krievijas PFSR un citām padomju republikām atgriezās 181 432 emigranti), bet lielākā daļa baltās emigrācijas bija kategoriski pret atgriešanos un iesaistījās ideoloģiskajā cīņā pret padomju aģitāciju.

Baltā emigrācija Otrā pasaules kara laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrais pasaules karš sadalīja balto emigrāciju divās nometnēs: provācu (visi, kas piedalījās karā Trešā reiha un tās sabiedroto pusē) un pretvācu (visi, kas piedalījās pretošanās kustībā un simpatizēja PSRS).

Ievērojami baltās emigrācijas pārstāvji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]