Baltkakla mušķērājs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Baltkakla mušķērājs
Ficedula albicollis (Temminck, 1815)
Baltkakla mušķērājs
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaMušķērāju dzimta (Muscicapidae)
ApakšdzimtaČakstīšu apakšdzimta (Saxicolinae)
ĢintsKošie mušķērāji (Ficedula)
SugaBaltkakla mušķērājs (Ficedula albicollis)
Baltkakla mušķērājs Vikikrātuvē

Baltkakla mušķērājs (Ficedula albicollis) ir neliela auguma mušķērāju dzimtas (Muscicapidae) dziedātājputns. Ģeogrāfisko variāciju nav.[1] Tas ligzdo Eiropas centrālajā daļā, ziemo Subsahāras Āfrikā.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas valstīs baltkakla mušķērājs sastopams reti
Ligzdošanas sezonas laikā tēviņš kļūst koši melnbalts

Baltkakla mušķērājs ligzdo Eiropas centrālajā daļā, bet vairāk tās dienvidu daļā. Sugas areāls lēnām izplešas ziememļu virzienā. Areāla ziemeļu atzars sasniedz Gotlandi un Ēlandi Zviedrijā, taču Baltijas valstīs sastopams reti. Areāls rietumos aptver Vācijas dienvidu daļu un sniedzas līdz Francijas austrumiem, dienvidos Apenīnu pussalu līdz Sicīlijai un Balkānos līdz Maķedonijas ziemeļiem. Austrumos areāls iesniedzas Krievijā līdz Maskavas apgabalam, iespējams, ka arī tālāk līdz Volgai ap Kazaņu un Samāru.[2][3]

Ziemo Afrikā uz dienvidiem no ekvatora. Migrācijas laikā sastopams arī Kazahstānas rietumos, Kaukāzā, Turcijā, Irānas ziemeļos un Sīrijā.[2][3]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltkakla mušķērājs Latvijā ir rets ieceļotājs un ligzdotājs. Līdz šim bijuši 11 novērojumi.[3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltkakla mušķērājs ir neliels vai vidēji liels mušķērājs, līdzīgs melnajam mušķērājam.[4] Ķermeņa garums 12—13 cm, spārnu plētums 15—17 cm, svars 10,5—13,5 g.[4][5]

Ligzdošanas sezonas laikā raksturīgs dzimumu dimorfisms. Tēviņam ir košs, melnbalts apspalvojums: melna mugura (lejasdaļa balta), balts vēders un kakls, kā arī uz melnajiem spārniem ir lieli, balti laukumi, melna aste (dažiem īpatņiem malējās spalvas ir baltas) un balta piere. Knābis melns, pie pamatnes plats, knābja gals smails. Mātītes apspalvojums vietās, kur tēviņam ir melns, ir gaiši brūns. Jaunie putni un tēviņi ārpus vairošanās sezonas izskatās līdzīgi mātītēm.[4]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltkakla mušķērājs ligzdo koka dobumā vai putnu būrīšos

Baltkakla mušķērājs sastopams dažādos mežos, bet visbiežāk apmetas lapu koku mežos, mežmalās, parkos un dārzos. Īpaši iecienīti veci ozolu meži. Necieš, ja mežā notiek mežizstrādes darbi. Lapotnes augšējos zaros uzturas daudz biežāk, nekā apakšējos zaros un vēl retāk tas nolaižas uz zemes.[4][5]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barojas ar dažādiem posmkājiem, tai skaitā gan ar lidojošiem, gan nelidojošiem kukaiņiem. Ligzdošanas sezonas laikā nozīmīgs barības avots ir tauriņu kāpuri. Barību uzlasa no koku zariem un lapām, arī no zemes. Lidojošos kukaiņus ķer īsā lidojumā no koka zara. Nekustīgus kukaiņus neuztver kā barību.[4]

Lizgdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltkakla mušķērāji veido monogāmus pārus. Centrāleiropā ligzdošanas sezona sākas maijā vai jūnija vidū. Sezonā viens perējums. Ligzdu vij koka dobumā, izmanto gan dabīgus dobumus, gan putnu būrīšus. Ligzda parasti atrodas 15 m augstumā no zemes, ļoti reti zemāk. To būvē no sausas zāles, lapām, stiebriem, no iekšpuses izklāj ar smalkākiem stiebriņiem. Dējumā 5—7 olas. Inkubācijas periods ilgst 12—14 dienas. Perē tikai mātīte. Par mazuļiem rūpējas arbi vecāki. Jaunie putni izlido 15—18 dienu vecumā.[4][5] Savvaļā var sasniegt 9,8 gadu vecumu.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]