Melnais mušķērājs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Melnais mušķērājs
Ficedula hypoleuca
(Temminck, 1815)
Melnais mušķērājs
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaMušķērāju dzimta (Muscicapidae)
ApakšdzimtaČakstīšu apakšdzimta (Saxicolinae)
ĢintsKošie mušķērāji (Ficedula)
SugaMelnais mušķērājs (Ficedula hypoleuca)
Melnais mušķērājs Vikikrātuvē

Melnais mušķērājs (Ficedula hypoleuca) ir mušķērāju dzimtas (Muscicapidae) dziedātājputns, kas ligzdo Eiropā un Āzijas rietumos. Ziemo Subsahāras Āfrikas rietumos.[1] Tam ir trīs pasugas.[2] Nesenā pagātnē melnajam mušķērājam bija 4 pasugas. Mūsdienās saskaņā ar jaunākajiem DNS atklājumiem kādreizējā Ziemeļāfrikas pasuga F.h.speculigera tiek sistematizēta kā atsevišķa suga — Atlasa mušķērājs (Ficedula speculigera).[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnais mušķērājs ir plaši izplatīts ligzdotājs lielākajā daļā Eiropas
Melnā mušķērāja mātīte

Melnais mušķērājs ir plaši izplatīts ligzdotājs lielākajā daļā Eiropas, izņemot tās dienvidu daļu. Piemēram, melnais mušķērājs neligzdo Itālijā un Balkānos. Rietumeiropā sastopams fragmentāri. Ārpus Eiropas ligzdo Sibīrijā līdz Jeņisejas augštecei. Ziemo Āfrikā, uz dienvidiem no Sahāras.[2][3]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnais mušķērājs arī Latvijā ir parasts un izplatīts ligzdotājs. Līdzīgi bieži novērojams arī ceļošanas laikā. Latvijā sastopama nominālpasuga Ficedula hypoleuca hypoleuca.[3] Melnais mušķērājs var dzīvot gan kultūrainavā (parkos un dārzos), gan lielā, biezā mežā.[4]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnais mušķērājs ir neliels vai vidēji liels, kompakts mušķērājs. Augumā līdzīgs baltkakla mušķērājam, bet salīdzinoši ar nedaudz īsākiem spārniem.[5] Ķermeņa garums 12—14 cm, spārnu plētums 22—24 cm, svars apmēram 10—22 g.[5][6][7]

Ligzdošanas sezonas laikā raksturīgs dzimumu dimorfisms. Tēviņš ir koši melnbalts (vai melnā apspalvojuma vietā var būt tumši, tumši brūns[6]): mugura, galva, spārni melni, vēders balts. Uz melnajiem spārniem ir lieli balti spoguļi, astes malas ir baltas un uz pieres ir neliels, balts laukumiņš. Pireneju pasugai baltais pieres laukums ir lielāks nekā citiem melnajiem mušķērājiem. Ārpus ligzdošanas sezonas tēviņš ir līdzīgs mātītei. Arī jaunie putni līdzīgi mātītei. Visi melnā apspalvojuma laukumi ir gaiši pelēkbrūni. Spārnu baltie spoguļi mātītei ir mazāki nekā tēviņam. Pavēdere var būt arī gaiši pelēkdzeltena.[6][8] Ļoti retos gadījumos tēviņam neveidojas melnais apspalvojums un arī vasarā tas ir līdzīgs mātītei.[6] Spalvu maiņa mušķērājam notiek jūlijā vai augustā, pēc tam tēviņi paliek līdzīgi mātītēm.[6]

Melnais knābis, kā visiem mušķērājiem, pie pamatnes ir plats, bet knābja gals ir smails. Tā ir tipiska kukaiņēdāju putnu, kas medī lidojošus kukaiņus, knābja forma. Arī kājas ir melnas, acis tumši brūnas.[6]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnais mušķērājs visbiežāk sastopams lapu koku mežā, parkos un dārzos, priekšroku dodot ozoliem. Tas ir izteikts gājputns. Migrācijas lidojumi notiek nakts laikā, veicot garas distances.[6][9] Tēviņi ligzdošanas vietās ierodas pirms mātītēm.[9] Ligzdo galvenokārt zemienēs vai paugurainās ainavās.[5] Uztraukuma brīžos rausta asti un spārnus.[10]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dējumā var būt 4—10 olas
Par mazuļiem parasti rūpējas abi vecāki

Melnais mušķērājs galvenokārt barojas ar lidojošiem kukaiņiem, bet medī arī citus kukaiņus. Uzlasa tos un to kāpurus arī no koku zariem, lapām un zemes.[5] Lidojošos kukaiņus medī īsā lidojumā, tos noskatot, sēžot uz kāda koka zara. Pēc izlidojuma nosēžas jaunā novērošanas vietā (piemēram, pelēkais mušķērājs nosēžas tajā pašā vietā).[5][10] Iecienīti kukaiņi ir plēvspārņi, divspārņi un vaboles. Ligzdošanas sezonas laikā nozīmīgs barības avots ir tauriņu kāpuri. Rudenī un ziemā barojas ar ogām un sēklām.[5]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzdošanas sezona, atkarībā no izplatības reģiona, sākas periodā no aprīļa beigām līdz jūnija sākumam. Sezonā viens perējums, ļoti retos gadījumos divi perējumi.[5] Melnie mušķērāji parasti veido monogāmus pārus un sezonas laikā ir teritoriāli. Reizēm tēviņš olu perēšanas laikā izveido otru ligzdošanas teritoriju, blakus jau esošajai, cenšoties piesaistīt vēl kādu mātīti. Tas nav tipiski, bet vietām novērojams samērā bieži. Šāda tēviņu uzvedība novērota vietās, kur ligzdojošo pāru blīvums ir ļoti zems. Turklāt vairākas mātītes piesaista tikai vecākie tēviņi.[9]

Ligzdu būvē tikai mātīte,[9] to gatavojot no priežu mizas plāksnītēm, sausiem zāles stiebriņiem un sausām lapām. No iekšpuses ligzda izklāta ar dzīvnieku vilnu un smalkiem stiebriņiem. Ligzdo dobumos vai būrīšos 2—10 m augstumā no zemes.[4][6][9] Tā ir vienīgā putnu suga, kura ligzdai par pamatmateriālu izmanto priežu mizas (vairāk par 50%).[4] Reizēm melnais mušķērājs ieņem zīlītes ligzdu, tās olas pārklājot ar priežu mizas gabaliņiem. Zīlītes pēc tam vairs neatpazīst savu ligzdu un to pamet.[6] Ja mušķērājiem tiek uzstādīti būrīši, tad jāievēro, ka tam jābūt atveramam, lai to varētu regulāri iztīrīt.[4]

Dējumā ir 4—10 zilzaļas olas, tipiski 5—8 olas.[6][11] Inkubācijas periods ilgst 13—15 dienas, perē tikai mātīte. Par mazuļiem parasti rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido apmēram 14—17 dienu vecumā. Vecāki turpina barot jaunos putnus vēl vienu nedēļu.[5][6][9]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnajam mušķērājam ir 3 pasugas:[2]

  • Ficedula hypoleuca hypoleuca — nominālpasuga, ligzdo, sākot ar Eiropas rietumiem un ziemeļiem un beidzot ar Urāliem;
  • Ficedula hypoleuca iberiae — ligzdo Pireneju pussalā;
  • Ficedula hypoleuca sibirica — ligzdo Sibīrijas rietumos un centrālās daļas dienvidos.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]