Bebri
| Bebri Castor (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Kanādas bebrs (Castor canadensis) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Virsdzimta | Bebru virsdzimta (Castoroidea) |
| Dzimta | Bebru dzimta (Castoridae) |
| Ģints | Bebri (Castor) |
| Izplatība | |
 Kanādas bebra izplatība
Eirāzijas bebra izplatība | |
| Iedalījums | |
| |
 Bebri Vikikrātuvē | |
Bebri (Castor) ir vienīgā bebru dzimtas (Castoridae) daļēji ūdenī dzīvojošu grauzēju ģints, kas apvieno divas mūsdienās dzīvojošas bebru sugas un vienu izmirušu aizvēsturisko sugu.[1][2] Izplatītas ziemeļu puslodē: Kanādas bebrs sastopams Ziemeļamerikā, Eirāzijas bebrs — Eirāzijā.[1]
Bebri ir pazīstami kā dzīvnieki, kas uz nelielām upītēm vai strautiem spēj uzbūvēt plašas dīķu sistēmas, aizsprostiem izmantojot pašu sagādātus būvmateriālus — ar asajiem priekšzobiem kā ar cirvi nograužot kokus un to zarus. Lai justos droši un aizsargāti no plēsējiem, bebru ierīkotajos dīķos ir dziļš un mierīgs ūdens, kas dod iespēju nepieejamās vietās būvēt mājokli. Bebru dīķi veicina gruntsūdens līmeņa celšanos un var izraisīt apkārtējās teritorijas pārpurvošanos, būtiski izmainot teritorijas biotopa raksturu. Ja bebru populācija stipri palielinās, tā var apgrūtināt cilvēka saimniecisko darbību, sevišķi lauksaimniecībā, hidroloģijā un zivsaimniecībā.
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latvijā plaši izplatīts Eiropā dzīvojošais Eirāzijas bebrs (Castor fiber). Sastopams visā valsts teritorijā, tomēr bieži tikai ūdeņainās vietās. Apdzīvo dažādas saldūdens tilpes un to piekrastes. Galvenokārt mājo meža biotopos, izvēloties upju, strautu un grāvju krastmalas. Labprāt piemājo ezeros, dīķos un vecupēs, kuru krasti aizauguši ar lapkokiem, krūmiem un lakstaugiem. Bebrs konstatēts arī dažādās apdzīvotās vietās, pilsētas ieskaitot. Kopš 2001. gada mājo arī Rīgā (Rīgas kanālā).[3]
Izskats un īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bebri ir liela auguma, masīvi grauzēji ar garu, plakanu, lāpstveidīgu asti. Tie ir otri lielākie grauzēji pasaulē (par tiem lielākas ir tikai kapibaras). Eirāzijas bebrs vidēji ir lielāks nekā Kanādas bebrs, bet pēdējam ir maksimāli smagākie iespējamie īpatņi. Kopumā Kanādas bebrs ir īsāks un apaļīgāks.[4][5][6]
Kanādas bebra ķermeņa garums (ar asti) 94—125 cm, astes garums 20—35 cm, tās platums ap 15 cm, augstums skaustā 38 cm.[7] Jo bebrs vecāks, jo tas ir lielāks un smagāks. Ļoti vecs īpatnis var svērt 40—50 kg.[8] Eirāzijas bebra ķermeņa garums (ar asti) ir 93—135 cm, astes garums 23—35 cm.[3] Bebri aug visu savas dzīves laiku. Pieaudzis īpatnis samērā bieži sver vairāk nekā 25 kg. Salīdzinot abus dzimumus vienādā vecumā, mātītes ir tikpat lielas vai lielākas nekā tēviņi.
Bebriem kā ūdenī dzīvojošiem dzīvniekiem pakaļkāju pēdas ir pleznotas (pirkstus savieno peldplēve), bet priekšķepām pirksti ir kustīgi, savstarpēji nesavienoti un spēj manipulēt pat ar sīkiem priekšmetiem. Platā aste segta ar lielām ragvielas plāksnītēm un retiem matiem. Tā peldot kalpo kā stūre, sēžot kā ērts un stabils atbalsts un rudens periodā kā orgāns, kur noglabāt un uzkrāt tauku rezerves. Briesmu gadījumā bebri izmanto asti, lai ar to plīkšķinātu pa ūdens virsmu, tādējādi brīdinot citus bebrus.
Bebriem kažoka matojums sastāv no īsas, blīvas, siltumu uzturošas pavilnas un garākiem, ūdensizturīgiem, samērā rupjiem akotmatiem, kas nosedz un aizsargā pavilnu. Lai akotmati būtu ūdensizturīgi, tie katru dienu ir jātīra un jāieziež ar eļļainu sekrētu, kas izdalās no dziedzeriem (atrodas uz vēdera pie astes pamatnes). Sekrēts tiek izmantots arī, lai iezīmētu teritoriju.[3][9] Kažoka krāsa abām sugām variē no sarkanbrūnas un tumši brūnas līdz gandrīz melnai, kailā aste melna.[7]
Zobi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Četri lielie priekšzobi aug nepārtraukti, tādējādi, graužot kokus, tie nenodilst un neaug arī garāki — tiek uzturēti vienā garumā. Zobu pašuzasināšanos nodrošina ļoti cietā zobu priekšējās virsmas emalja, kas ir oranžā krāsā, un mīkstākā virsma aizmugurē, kas savukārt nodilst ātrāk, kopumā veidojoties asmenim līdzīgiem zobiem.[9] Bebru zobi satur vairāk dzelzi nekā citu dzīvnieku zobi, tādējādi tie ir skābes izturīgāki.[10] Savukārt graušanas ilgstošas, nenogurstošas motorikas spēju nodrošina ļoti spēcīgie apakšžokļa muskuļi.[9]
Piemērošanās dzīvei ūdenī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bebriem ir vāja redze, bet izcila oža (svarīgākā un vislabāk attīstītā maņa[3]), dzirde un tauste. Peldot zem ūdens, acis nosedz caurspīdīga membrāna, bet nāsis un ausis cieši noslēdzas ar ādas kroku, neļaujot ūdenim ieplūst elpošanas un dzirdes kanālos. Aiz asajiem priekšzobiem, mutes iekšpusē ir vēl vienas lūpas (ādas kroka), līdz ar to bebri spēj gan satvert zarus, gan noslēgt muti — peldot ar zariem zobos, mutē neieplūst ūdens.[9]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzīves lielāko daļu bebri pavada ūdens tuvumā un ūdenī, būvējot aizsprostus, ierīkojot kanālus un dīķus un ceļot sev mājokļus. Bebri ir labi peldētāji un nirēji, spējot atrasties zem ūdens 15–20 minūtes. Tie ir teritoriāli nometnieki, dzīvo ģimenēs, bet ir nesaticīgi ar svešiniekiem un ir aktīvi visu gadu. Diennakts aktivitātē dominē krēslas un nakts ritms.[3] Nograuztos zarus un kokus pa īsāko ceļu cenšas ievilkt ūdenī, pēc tam tos pludinot un nogādājot nepieciešamajā vietā, līdzīgi uz mājokli tiek nogādāta arī barība.[11]
Aizsprosti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bebri aizsprostus ceļ, lai izveidotu drošu, no plēsējiem pasargātu dzīves telpu. Tā galvenie ienaidnieki ir vilki, koijoti un lāči. Ceļot aizsprostu, bebrs pirmos vajadzīgajās vietās ieliek vertikālos balstus, pēc tam starp tiem liek horizontāli guldītus zarus. Spraugas starp zariem tiek aizpildītas ar akmeņiem, dubļiem, dūņām un lakstaugiem tik ilgi, līdz dambis notur ūdeni. Akmeņus un dubļus tie nes priekšķepās, zarus zobos. Bebri regulāri pārbauda savus aizsprostus un tos remontē, ja ir nepieciešams. Pat spēcīgi izpostītu aizsprostu bebrs spēj atjaunot vienas nakts laikā, īpaši, ja tas ir galvenais aizsprosts, kas nodrošina ūdens līmeni ap tā mājokli. Otršķirīgus aizsprostus bebrs nesteidz tik ātri atjaunot.[11]
Mājoklis
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bebri izveido dīķu sistēmu tā, lai tā mājoklis atrastos visaizsargātākajā vietā. Tas celts no zariem un dubļiem. Katru rudeni, īsu mirkli pirms ziemas, bebrs savas mājas jumta daļu nosedz ar svaigiem dubļiem, kuri, iestājoties ziemai, sasalst. Dubļi kļūst tik cieti kā akmens, nodrošinot mājokli pret iespēju plēsējiem ziemā to atrakt. Ieeja mājoklī allaž atrodas zem ūdens, bet mājokļa iekšpusē ir sausa telpa, kas atrodas virs ūdens līmeņa.[3][11]
Kanāli un tuneļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bebri ierīko arī kanālus un tuneļus. Katram no tiem ir sava īpašā funkcija. Kanāli savstarpēji savieno dīķus — tādējādi bebri var droši pārvietoties pa visu savu teritoriju, neizkāpjot krastā. Savukārt tuneļi savieno galveno mājokli ar citām bebra būvēm — barības noliktavām, citiem mājokļiem, nodrošina drošu piekļuvi ikvienā no tā alām.[11]
Barošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bebri ir augēdāji. Barojas ar lakstaugiem (arī ar kultūraugiem) un apmēram ar 20 sugu kokaugiem (krastmalas koku zariem un mizu, krūmiem). Barība mainās atkarībā no gadalaika. Vasarā galvenokārt barojas ar sulīgajiem lakstaugiem, kas aug ūdenī un piekrastē. Rudenī un ziemā, arī agrā pavasarī barojas ar ūdensaugu saknēm un koku un krūmu smalkajiem zariņiem un mizu. Priekšroku dod mīkstākas koksnes kokiem, piemēram, apsēm un vītoliem.[3] Rudenī bebrs cītīgi grauž apses, kārklus un bērzus, gatavojot barības rezerves ziemai, tās noglabājot īpašos barības kambaros.
Ģimenes dzīve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
Bebri dzīvo ģimenēs, kuras pamats ir monogāms pieaugušo īpatņu pāris un to pēcnācēji (mazuļi un viengadīgi jaunie bebri). Lielā ģimenē ir līdz apmēram 10 jaunajiem bebriem. Šāda ģimene samērā bieži būvē vairākus mājokļus, bet mazākas ģimenes būvē tikai vienu mājokli.[12] Pāri bebri veido uz mūžu. Tikai, ja viens no partneriem iet bojā, tiek meklēts jauns partneris. Abi vecāki piedalās mazuļu aprūpē, abi aizsargā teritoriju, kā arī abi būvē un labo dambjus, mājokļus un kanālus.[12]
Kad piedzimst mazuļi, apmēram mēnesi tie pavada mājoklī kopā ar māti. Tēviņš tikmēr viens pats uzmana teritoriju. Jaunie bebri, kas joprojām dzīvo kopā ar vecākiem, palīdz pieaugušajiem būvēt barības noliktavas, remontēt aizsprostus un mājokļus. Tomēr lielāko daļu darbu veic pieaugušie īpatņi, jaunajiem bebriem tiem piepalīdzot. Tādā veidā jaunie bebri mācās visās nepieciešamajās iemaņās.[12] Reizēm ar vecākiem joprojām dzīvo arī tie jaunie bebri, kas sasnieguši gandrīz divus gadus. Lielākie bebrēni palīdz ne tikai būvniecībā un remontdarbos, bet arī teritorijas aizsardzībā, barības sagādāšanā, kažoka iztīrīšanā mazākajiem.[12] Ja vecāki iet bojā, vecākie brāļi un māsas uzņemas rūpes par mazuļiem. Šāda īpašība novērota daudziem ģimenēs dzīvojošiem dzīvniekiem, piemēram, ziloņiem un melnajām platgalvēm (Pimephales promelas).[13]
Lai arī divgadnieku atrašanās ģimenē palielina mazuļu izdzīvošanas iespējas, tomēr tā nav tipiska situācija. Tas vairāk ir saistīts ar apgrūtinoši pieejamiem barības resursiem, augstu populācijas blīvumu un sausumu.[12] Kad jaunie bebri atstāj ģimeni, tie parasti cenšas ieņemt teritoriju ne pārāk tālu no vecākiem.[14] Bebri pēc anālo dziedzeru sekrētu smaržas spēj atpazīt savai ģimenei piederošus īpatņus. Tādējādi kaimiņattiecības ir daudz draudzīgākas nekā ar svešiniekiem.[14][15]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bebru dzimta (Castoridae)[1]
- Bebru ģints (Castor)
- Eirāzijas bebrs (Castor fiber)
- Kanādas bebrs (Castor canadensis)
- †Castor californicus
Kultūrā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Plašākā kultūrā bebrs ir slavens ar savu strādīgumu un celtniecības prasmēm. Angļu valodas darbības vārds "to beaver" nozīmē smagi un pastāvīgi strādāt. Bebru izmanto kā vairāku koledžu un universitāšu talismanu, īpaši universitātēs ar specializāciju inženierzinātnēs un mežsaimniecībā, piemēram, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 Mammal Species of the World: Genus Castor
- ↑ «Fossilworks: †Castor californicus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 7. augustā. Skatīts: 2019. gada 21. aprīlī.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 Latvijas Daba: Eirāzijas bebrs
- ↑ Müller-Schwarze, D., & Schulte, B. A. (1999). Behavioral and ecological characteristics of a “climax” population of beaver (Castor canadensis). In Beaver protection, management, and utilization in Europe and North America (pp. 161-177). Springer US.
- ↑ Lahti, S., & Helminen, M. (1974). The beaver Castor fiber (L.) and Castor canadensis (Kuhl) in Finland. Acta Theriologica, 19(13), 177-189.
- ↑ Invasive Alien Species Fact Sheet: Castor canadensis
- ↑ 7,0 7,1 Beaver, Genus Castor
- ↑ «The Beaver (Castor canadensis)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 28. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 29. aprīlī.
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 Beaver Biology
- ↑ Making Teeth Tough: Beavers Show Way to Improve Our Enamel
- ↑ 11,0 11,1 11,2 11,3 «Beaver Dams and Canals». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. maijā. Skatīts: 2019. gada 21. aprīlī.
- ↑ 12,0 12,1 12,2 12,3 12,4 Dietland Müller-Schwarze, Lixing Sun (2003). The Beaver: Natural History of a Wetlands Engineer. Cornell University Press. p. 80. ISBN 978-0-8014-4098-4.
- ↑ Riedman, Marianne L. (1982). "The Evolution of Alloparental Care in Mammals and Birds". The Quarterly Review of Biology. 57 (4): 405–435. doi:10.1086/412936
- ↑ 14,0 14,1 Bjorkoyli, Tore; Rosell, Frank (2002). "A Test of the Dear Enemy Phenomenon in the Eurasian Beaver". Animal Behaviour. 63 (6): 1073–78. doi:10.1006/anbe.2002.3010. hdl:11250/2437993
- ↑ Sun, Lixing; Muller-Schwarze, Dietland (1998). "Anal Gland Secretion Codes for Relatedness in the Beaver, Castor Canadensis". Ethology. 104 (11): 917–27. doi:10.1111/j.1439-0310.1998.tb00041.x
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Par bebru dzīvi Arhivēts 2019. gada 21. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- Bebri vai upespērlenes?[novecojusi saite]
- Beavers (genus Castor) Arhivēts 2019. gada 21. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
|