Kanādas bebrs
| Kanādas bebrs Castor canadensis (Kuhl, 1820) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Dzimta | Bebru dzimta (Castoridae) |
| Ģints | Bebri (Castor) |
| Suga | Kanādas bebrs (Castor canadensis) |
| Izplatība | |
 | |
 Kanādas bebrs Vikikrātuvē | |
Kanādas bebrs (Castor canadensis) ir viena no divām bebru dzimtas (Castoridae) grauzēju sugām.[1] Dabiskais izplatības areāls aptver plašas Ziemeļamerikas teritorijas no Kanādas pāri ASV līdz Meksikas ziemeļiem.[1][2] Introducēts Patagonijā Dienvidamerikā un dažās Eiropas valstīs.[2] Kanādas bebrs ir Kanādas nacionālais dzīvnieks.
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
_-_Algonquin_Provincial_Park,_Ontario_02.jpg)
Kanādas bebrs mājo plašā areālā gandrīz visā Ziemeļamerikā. Nav sastopams arktiskajā tundra, Floridā un ASV dienvidrietumu tuksnešos. Areāla dienvidrobeža sasniedz Meksikas ziemeļus.[2]
1937. gadā Kanādas bebrs tika ievests Somijā, no kurienes tas izplatījās arī Karēlijā un Ļeņingradas apgabalā (Krievijā). Somijas populācijā ir apmēram 10 000 īpatņi, bet Karēlijas apmēram 2000 īpatņi. 1930. gados Kanādas bebru ieveda Polijā, no kurienes tas izplatījās uz Vāciju, Franciju un Austriju. Nav zināms, vai šajās valstīs Kanādas bebrs dzīvo arī mūsdienās, jo pēdējie novērojumi bijuši 1990. gados.[2][3]
Suga introducēta arī Krievijas Tālajos Austrumos, Kamčatkā un Sahalīnā. 1946. gadā Kanādas bebrs tika introducēts Ugunszemē (Argentīnā). Mūsdienās tas sastopams gandrīz visās Ugunszemes ūdenstilpēs, Čīles Ugunszemes arhipelāga saliņās un neskaitāmās Andu upītēs. 2011. gadā Kanādas bebrs konstatēts Luksemburgā un Beļģijā.[2][3]
Izskats un īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kanādas bebrs ir lielākais grauzējs Ziemeļamerikā un kopā ar Eirāzijas bebru otrais lielākais grauzējs pasaulē (lielākā ir kapibara).[4] Eiropā dzīvojošais bebrs vidēji ir lielāks nekā Kanādas bebrs, bet pēdējam ir maksimāli smagākie iespējamie īpatņi. Kopumā Kanādas bebrs ir īsāks un apaļīgāks. Ķermeņa garums (bez astes) 60—102 cm, astes garums 20—45 cm, platums 10—13 cm, biezums 1,3—2,5 cm, ķermeņa masa 11—32 kg, visbiežāk ap 20 kg.[3][5][6][7] Ziemeļos dzīvojošie īpatņi ir lielāki nekā dienvidos dzīvojošie.[8] Jo bebrs vecāks, jo tas ir lielāks un smagāks. Ļoti vecs īpatnis var svērt 40—50 kg.[9] Pirms ziemas bebrs astē uzkrāj tauku rezerves, tādēļ rudenī tas ir smagāks nekā pavasarī.[5]
Kanādas bebrs tāpat kā Eirāzijas bebrs ir daļēji ūdenī dzīvojošs grauzējs un ir lieliski piemērojies ūdens videi. Kakls īss. Galva neliela ar strupu purnu, mazliet saplacināta. Nāsis relatīvi platas, ausis nelielas, acis mazas. Ausis un nāsis ienirstot noslēdzas kā vārstuļi, bet acis pārklāj caurspīdīga membrāna. Aste plakana, lāpstveidīga, segta ar lielām ragvielas plāksnītēm un dažiem matiem. Jauniem dzīvniekiem tā ir melna, bet, beram kļūstot vecākam, tā kļūst gaišāka. Spēcīgā aste peldot pilda stūres funkciju, bet uz sauszemes kalpo kā atbalts, lai varētu sēdēt uz pakaļkājām.[5][10][11]
Ķermeņa temperatūra visu gadu ir apmēram 36,3°C (ziemā nedaudz zemāka). Bebram ir ļoti vāja redze, bet labi attīstīta oža un dzirde. Lai arī ārējā auss ir neliela, iekšējā auss ir liela un labi attīstīta, un spēj uztvert vissīkākās skaņas gan ūdenī, gan ārpus tā. Vissvarīgākā maņa bebram ir oža, kas kalpo, lai dzīvnieks atrastu barību, noteiktu ienaidnieka tuvumu un atšķirtu savas ģimenes locekļus no svešiem.[5]
Zobi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Priekšzobi spēcīgi, lieli, kaltveidīgi, bez saknēm, platumā apmēram 5 mm un garumā 20—25 mm. Tie aug visu mūžu. Tāpēc bebram nepieciešams visu laiku nodarboties ar graušanu, lai deldētu zobus. Priekšējā emalja priekšzobiem koši oranža un izturīga, aizmugurējā emalja mīkstāka, tādējādi graušanas procesā tā nodilst ātrāk un zobu mala veidojas īpaši asa. Tā kā ilkņu bebram nav, tad starp priekšzobiem un priekšdzerokļiem veidojas sprauga. Dzerokļiem un priekšdzerokļiem saknes samazinātas. Mutes iekšpusē ir vēl vienas lūpas (ādas kroka), līdz ar to bebri spēj gan satvert zarus, gan noslēgt muti — peldot ar zariem zobos, mutē neieplūst ūdens.[4][5][10][11]
Kājas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kājas īsas, spēcīgas, tumši brūnās pēdas ar 5 pirkstiem. Pakaļkājas garākas nekā priekškājas. Pēdu apakšpuse gandrīz kaila, spilventiņi labi attīstīti. Priekškāju ķepām laba satveršanas spēja, tās pielāgotas manipulācijai ar priekšmetiem, rakšanai un stāvu nogāžu pārvarēšanai. Priekškāju pirmais pirksts daudz īsāks par pārējiem. Visu pirkstu nagi gari un ieliekti. Pakaļkāju otrā pirksta nags specializēts (šķelts), paredzēts apmatojuma sukāšanai un sakopšanai. Tas ir dubultots, kura abas daļas ir kustīgas. Pakaļkāju pirksti saistīti ar peldplēvēm, pēdas pielāgotas peldēšanai un priekškāju izraktās zemes aizstumšanai. Pakaļējās pēdas izteikti lielākas par priekškāju pēdām (daudz garākas un platākas). Pakaļkājas ir arī izteikti spēcīgākas par priekškājām.[4][5][11]
Kažoks
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kažoks ir ļoti biezs (12 000—23 000 mati/cm²), praktiski ūdens necaurlaidīgs, sudrabaino apakšvilnu klāj garu, spīdīgu, rupju akotmatu kārta. Biezo, īso pavilnu veido smalks matojums, kas sargā dzīvnieku no atdzišanas, toties akotmati, bebram atrodoties ūdenī, pasargā pavilnu no samirkšanas. Matojuma krāsa variē no dzeltenbrūnas un sarkanbrūnas līdz tumši brūnai un melnai.[4][5][10]
Bebru dziedzeri
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Abu dzimumu bebriem ir pāris anālo dziedzeru un pie astes pamatnes arī īpašs olveida muskusa dziedzeru pāris — "bebru dziedzeri", kas izdala zaļgandzeltenu vai gaišbrūnu, eļļainu un spēcīgi, salkani smaržojošu vielu – kastorīnu. Ar to bebrs apstrādā savu kažoka matojumu, lai tas būtu izturīgs pret ūdeni. Tēviņiem šie dziedzeri lielāki nekā mātītēm. Vairošanās periodā abiem dzimumiem to izmēri pieaug. Dziedzeru sekrēta aromāts ir viens no svarīgākajiem sazināšanās līdzekļiem, jo ar to bebri iezīmē savu teritoriju.[4][5][11]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
.jpg)
.jpg)
Bebrs ir aktīvs visu gadu. Tā diennakts aktivitātē dominē krēslas un nakts ritms, lai gan ziemā bebrs kļūst aktīvs arī gaišajā diennakts laikā. Bebra dzīve visās jomās ļoti cieši saistīta ar ūdeni. Mājo dažādās saldūdens ūdenstilpēs, tās piemērojot savām vajadzībām. Izmanto upes, strautus, apūdeņošanas grāvjus, kanālus, vecupes, ezerus, muklājus. Priekšroka ūdenskrātuvēm, kuras apņem mežs un kurām ir bagāta piekrastes un ūdensaugu veģetācija.[2][5] Labprātāk uzturas lapkoku mežos, kuros aug vītoli, alkšņi, gobas, bērzi un apses.[10]
Tas ļoti labi peld un nirst (spēj zem ūdens atrasties līdz 15 minūtēm, bet parasti ienirst uz 5—6 minūtēm). Ieniršanas brīdī asins cirkulācija pastiprināti apasiņo orgānus, kas varētu ciest no skābekļa trūkuma. Sirds ritms un arī vielmaiņa palēlinās. Neatrodoties zem ūdens, bebra sirds ritms ir 100 sitieni/minūtē, bet ienirstot sirds palēlinās līdz 50 sitieniem/minūtē.[5]
Uz sauszemes bebrs ir samērā neveikls. Iet, smagnēji gāzelējoties, ar piepaceltu asti, kas nedaudz zvalstās no vienas puses uz otru, skrien lēni. Izbiedēts nelielu attālumu var veikt lēkšos. No nogāzēm mēdz šļūkt uz vēdera, atgrūžoties tikai ar pakaļkājām.[5][11]
Apdraudējuma brīžos bebrs vienmēr glābjas un slēpjas ūdenī. Ienirstot mēdz ar savu plakano asti uzsist pa ūdens virsmu, dodot brīdinājuma signālu pārējiem bebriem. Sitieni ir tik spēcīgi, ka skaņa nereti dzirdama pat kilometru tālu. Kad briesmas nedraud, pieaudzis bebrs ienirst ļoti klusi. Pieaugušie īpatņi neņem vērā mazuļu astu plīkšķus, tā kā tie regulāri ir samērā trokšņaini.[4][5][10]
Dzīve ģimenēs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bebri veido monogāmu pāri uz mūžu un dzīvo ģimenē. Tie ir konservatīvi nometnieki, teritoriāli un nesaticīgi ar bebriem, kas nepieder pie ģimenes. Bebru kolonijā parasti ietilpst līdz 8 dzīvniekiem: pieaugušais pāris kopā ar divu pēdējo gadu pēcnācējiem. Jaunie bebri paliek kopā ar vecākiem apmēram līdz 2 gadu vecumam. Tie vecākiem palīdz rūpēties par mazuļiem, celt nepieciešamās būves, meklēt barību un veidot tās uzkrājumus. Abi dzimumi vairāk vai mazāk dara visus nepieciešamos darbus. Apmēram vienādu laiku tie patērē barības meklējumos, tomēr mātīte vairāk komunicē ar jauno paaudzi, veic mazuļu aprūpi un veido barības uzkrājumu noliktavas. Tēviņš savukārt vairāk laika velta būvniecībai, teritorijas apsekošanai un drošībai.[4][5]
Ģimenes grupas teritorijas robežas tiek iezīmētas un sargātas no citiem bebriem. Pieaugušie dzīvnieki regulāri izšļāc smarždziedzeru sekrētu uz dažādiem dabiskiem un pašu uzkārpītiem paaugstinājumiem, tādējādi nododot informāciju gan savas ģimenes locekļiem, gan svešiem sugasbrāļiem.[4][5]
Bebru būves
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bebrs, lai izveidotu sev un savai ģimenei piemērotu un drošu dzīves vidi, spēj būvēt sarežģītus dambjus, mājokļus un kanālus. Būvju konstrukcijām bebrs izmanto kokus un krūmus, to zarus un saknes, dubļus un akmeņus. Lai izveidotu plašu un pietiekami dziļu ūdenstilpi, bebrs aizsprosto upītes un tērcītes, palēlinot to straumi un paceļot ūdens līmeni. Pēc tam tiek būvēts mājoklis, ierīkotas barības krātuves ziemai, izrakti kanāli, pa kuriem tiek pārvietoti būvmateriāli un barības rezerves.[4] Tomēr, ja bebrs dzīvo pie ezeriem vai upēm, kas jau sākotnēji bijuši pietiekami dziļi un bez straumes, nebūvē ne dambjus, ne mājas, bet krastos izrok tikai alas, kurās ierīko lielas migas.[12]
Ar saviem spēcīgajiem un asajiem priekšzobiem bebrs var nogāzt pat milzīgus kokus. Resnākais konstatētais bebru nograuztais koks grauzuma vietā ir pārsniedzis 1 m diametrā, tomēr lielākā daļa bebru gāzto koku ir daudz tievāki. Koka stumbru bebrs sadala nogriežņos un kopā ar citiem augiem aizvelk vai aizstumj uz ūdeni. Bebri dažreiz pārvietojas uz pakaļkājām, priekšķepās nesot žagaru kaudzi vai duļbus.[12]
Aizsprosts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bebrs, līdzīgi kā cilvēks, mērķtiecīgi pārveido un piemēro vidi savām vajadzībām. Ūdens krātuves izveidošanai, bebrs būvē aizsprostus.[5] Ja tas nolēmis aizsprostot lēni plūstošu upīti, tiek celts taisns dambis, bet, ja aizsprostojamā upīte ir strauja, dambi būvē liektu.[4] Bebrs dambja konstrukciju veido no vertikāli iestiprinātiem koku baļķiem, starp tiem horizontāli liekot krūmu un koku zarus un sprunguļus. Kā cementviela tiek klāti dubļi, akmeņi un slapji augi. Viens no iecienītākajiem būvmateriāliem ir nelieli alkšņu kociņi un zari, apmēram 1,5—3,5 cm diametrā.[5][9][12] Dambi bebrs būvē augstāku par ūdens līmeni. To turpmāk uztur un pastāvīgi pielabo daudzas bebru paaudzes.[12]
Mājoklis
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vienai bebru ģimenei var būt vairāki mājokļi — galvenais mājoklis, mazuļu mājoklis, vairāki papildu mājokļi. Mazuļu mājoklis vasaras mēnešos kļūst par galveno mājokli. Ziemā galvenajā mājoklī temperatūra ir augstāka nekā laukā. Pētījumos noskaidrots, ja āra temperatūra ir –6°C, migā ir 0°C. Mājokļi ir labi ventilēti, un tajos vienmēr ir svaigs gaiss, gan ziemā, gan vasarā.[5]
Mājoklis kopumā veidots kā telts, to sakraujot no žagariem, zāles un sūnām, savijot un nostiprinot ar dūņām. Mājoklis ik pa laikam tiek pielabots un ar gadiem kļūst arvien lielāks. Telpa iekšpusē ir apmēram 2,4 m plata un 1 m augsta. Grīda tiek nosegta ar koku mizām, skaidām un zāli. Mazuļu miga tiek izklāta ar mīkstākiem materiāliem.[4][5] Kanādas bebra mājoklis var būt uzbūvēts trīs dažādos veidos: būvēts uz salas, būvēts ūdenstilpes krastā vai daļēji virs ūdens, būvēts piemērotas pussalas galā.[4] Ja mājoklis atrodas krastā, priekšroka tiek dota stāvākiem krastiem un vietām, kur strauji kļūst dziļš, kā arī vietām, kuras no augšas nosedz koku lapotne.[5]
Ja mājoklis atrodas ūdenstilpes vidū uz salas, tajā ir viens liels migas kambaris, kura grīdas līmenis ir nedaudz augstāks par ūdens līmeni un kuram ir divas ieejas. Viena ieeja ir migas pašā vidū grīdā, bet otra malā. Ja mājoklis būvēts krastā vai daļēji karājoties virs ūdens, siena, kas vērsta pret ūdenstilpi, balstās ūdenī, uz ūdenstilpes pamatnes.[4]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
Kanādas bebrs ir augēdājs, un tā pamatbarība ir koki un krūmi (piemēram, vītolu, apšu, alkšņu, lazdu, kļavu, papeļu un citu koku). Iecienītākā ir miza un kambijs, bet bebrs ēd arī citas koka daļas (pumpurus, dzinumus, sma;kus zariņus, lapas un saknes). Barojas arī ar ūdensaugiem (dažādām ūdenszālēm un ūdensrozēm), grīšļiem un lakstaugiem.[4][5][9]
Tā kā bebrs lielā daudzumā patērē celulozi, tā gremošanas sistēma (atšķirībā no citiem zīdītājiem) ir īpaši pielāgojusies šādai barībai: kuņģī ir speciāls dziedzeris, kas izdala īpašus mikroorganismus, zarnu trakts ir ļoti garš, barības fermentācija aktīvi turpinās arī aklajā zarnā un resnās zarnas sākuma daļā (īpašā maisā, kas nodala tievo zarnu no resnās zarnas).[4][5] Bebrs apēd arī savus izkārnījumus, ja tajos ir nesagremotas barības vielas.[5]
Bebriem nav ziemas miega perioda, tādēļ, lai ziemā nevajadzētu pārāk aktīvi meklēt barību, rudenī (no septembra līdz novembrim) tiek gatavotas barības rezerves. Krātuve tiek veidota mājokļa tuvumā zem ūdens, noglabājot lielu daudzumu ar koku un krūmu zariem. Lai arī ir izveidotas barības krātuves, bebrs, kamēr ledū var izlauzt āliņģi, turpina meklēt barību arī ziemā. Pavasarī krātuves nepatērētie zari tiek izmantoti būvniecībai.[5][9]
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bebri veido monogāmus pārus uz mūžu, bet, ja viens no pāra iet bojā, bebrs meklē jaunu partneri. Dzimumbriedumu sasniedz apmēram 1,5—3 gadu vecumā. Pārošanās notiek vienu reizi gadā — ziemā un zem ūdens (ziemeļos laikā no janvāra līdz martam, dienvidos no novembra īldz decembrim). Grūsnības periods ilgst aptuveni 105—107 dienas (3 mēnešus). Pavasarī piedzimst 3—4 mazuļi, bet reizēm metienā var būt līdz 9 mazuļiem. Mazie bebrēni piedzimst apmatoti un ar atvērtām acīm, apmēram 38 cm gari (asti ieskaitot) un 250—600 g smagi. Jau pirmo 24 stundu laikā tie spēj peldēt, bet pēc dažām dienām, apmēram 9 dienu vecumā, nirt, patstāvīgi un bez palīdzības spējot pamest migu. Tomēr pirmo mēnesi tie galvenokārt uzturas mājoklī.[4][5][10]
Māte mazuļus parasti zīda ar pienu apmēram divas nedēļas, bet zīdīšanas periods var būt līdz 90 dienām ilgs. Augu barību mazuļi sāk patērēt 2—3 nedēļu vecumā. 3 nedēļu vecumā mazuļi spēj paši sev iztīrīt un ieeļļot kažoku. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunos bebrus no ģimenes padzen apmēram 2 gadu vecumā, neilgi pirms piedzimst tekošās sezonas mazuļi. Tie sameklē sev partneri un kopīgi veido savu dzīves vietu, parasti tikai dažu kilometru attālumā no dzimtajām ūdenstilpēm. Pirmie mazuļi jaunajai ģimenei dzimst, kad bebri sasnieguši 3 gadu vecumu.[4][5] Bebru dzīves ilgums ir aptuveni 10—20 gadi. Tā galvenie ienaidnieki ir cilvēki, koijoti un vilki.[4]
Bebrs un cilvēki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmie cilvēki, kas izpētīja Ziemeļameriku, visticamāk, bija arī bebru mednieki. Viņi tos gūstīja slazdos, lai iegūtu vērtīgo kažokādu. 19. gadsimtā bebrus medīja ne tikai kažoka un gaļas dēļ, bet arī spēcīgi smakojošā kastorīna ieguvei. To izmantoja un joprojām mūsdienās izmanto medikamentu un kosmētikas līdzekļu izgatavošanai.[12]
20. gadsimta sākumā dzīvoja vairs tikai daži simti Kanādas bebru. Taču mūsdienās konsekventas uzraudzības dēļ tos var atkal ķert kažokādu un gaļas ieguvei.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Mammal Species of the World: Castor canadensis
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 «IUCN: Castor canadensis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 4. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 28. aprīlī.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Invasive Alien Species Fact Sheet: Castor canadensis
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 4,12 4,13 4,14 4,15 4,16 4,17 ADW: Castor canadensis
- ↑ 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 5,10 5,11 5,12 5,13 5,14 5,15 5,16 5,17 5,18 5,19 5,20 5,21 5,22 5,23 5,24 Vertebrate Collection: Castor canadensis - American Beaver
- ↑ Müller-Schwarze, D., & Schulte, B. A. (1999). Behavioral and ecological characteristics of a “climax” population of beaver (Castor canadensis). In Beaver protection, management, and utilization in Europe and North America (pp. 161-177). Springer US.
- ↑ Lahti, S., & Helminen, M. (1974). The beaver Castor fiber (L.) and Castor canadensis (Kuhl) in Finland. Acta Theriologica, 19(13), 177-189.
- ↑ Aleksiuk M., Cowan I. M. (1969). "Aspects of seasonal energy expenditure in the beaver (Castor canadensis Kuhl) at the northern limit of its distribution". Canadian Journal of Zoology. 47 (4): 471–481. doi:10.1139/z69-086
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 «The Beaver (Castor canadensis)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 28. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 29. aprīlī.
- ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 10,5 CABI: Castor canadensis
- ↑ 11,0 11,1 11,2 11,3 11,4 «Latvijas Daba: Eirāzijas bebrs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 12. februārī. Skatīts: 2019. gada 30. aprīlī.
- ↑ 12,0 12,1 12,2 12,3 12,4 «Rīgas Zoo: Eirāzijas bebrs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 7. maijā.