Belcu stepe

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Belcu stepe
Belcu stepe
Skats no Boksas ciema Felešti rajonā
Kontinents Eiropa
Novietojums Moldovas līdzenums
Valstis Karogs: Moldova Moldova
Platība 1920 km2
Vidējais augstums 159 m
Augstums ziemeļdaļā līdz 250 m
Pilsētas Belci, Felešti, Glodeni, Riškani
Koordinātas 47°46′N 27°50′E / 47.767°N 27.833°E / 47.767; 27.833Koordinātas: 47°46′N 27°50′E / 47.767°N 27.833°E / 47.767; 27.833

Belcu stepe (rumāņu: Stepa Bălțului, krievu: Бельцкая степь) ir paugurains apgabals Moldovas ziemeļu daļā, kurā aug maz koku (izņemot rajonus netālu no Dņestras un tajā ietekošās Reutas upēm, kā arī biežajiem ezeriem un strautiem) un kurā dominē lauksaimnieciski apstrādāta zeme, reizēm arī zāle un krūmi. Tajā ir nestabili gadalaiki, parasti salīdzinoši karstas vasaras un aukstas ziemas.

Belcu stepes kopējā virsma aizņem 1920 km2, 2,7 procenti (51 km2) no tiem ir meži.[1] Reģions, tāpat kā visa pārējā Moldova, tradicionāli ir lauksaimniecības zona, kurā ir auglīga augsne — melnzeme. Atrodas Reutas upes augštecē.

Nosaukumi un topogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Glodeni pilsētas apkaime 1980. gadā

Kā ģeogrāfiskais apgabals Belcu stepe ir viena no Moldovas līdzenuma sastāvdaļām, kurš savukārt ir viens no Moldāvijas augstienes sastāvdaļām. Neraugoties uz nosaukumu, Belcu stepe nav līdzenums, bet gan mēreni paugurains reģions. Pusi teritorijas aizņem nogāzes, kas stāvākas par 2%, piektā daļa no tām ir stāvākas par 6%.

Belcu stepi un Vidusprutas ieleju (2930 km2) kopā reizēm dēvē par Moldovas līdzenumu, tomēr Rumānijā šis pēdējais termins tiek izmantots kā Žižijas līdzenuma sinonīms. Pirms 1940. gada Moldovas līdzenuma jēdziens nozīmēja Žižijas līdzenumu kopā ar Vidusprutas ieleju un Belcu stepi, jo šiem trim reģioniem ir līdzīgs reljefs un dabiskā veģetācija. Lai padarītu jautājumu vēl sarežģītāku, Moldovā dažreiz Vidusprutas ieleju terminoloģiski pievieno Belcu stepei. Kopā stepe un ieleja Moldovā aizņem šādas administratīvās teritorijas: Belcu pašvaldību, pilnībā Glodeni, Riškani un Felešti rajonus rietumos no Belciem, kā arī daļēji Drokijas, Sindžerejas un Ungeni rajonus.

Belcu stepes strauti un upītes ietek Reutas upē, kura tālāk ietek Dņestrā, bet Vidusprutas ielejas ūdeņi — Prutas upē.

Belcu stepes lielākie augstumi ir aptuveni 250 m vjl., zemāki nekā apkārtējiem Vidusmoldāvijas augstienei (uz dienvidiem no tās) un Dņestras paugurainei (uz ziemeļiem un austrumiem). Apkārtējiem pauguriem ir raksturīgas dziļas gravas, un nosaukumi "līdzenums" un "stepe" tiek izmantoti, lai apzīmētu to, ka šis laukums starp uzkalniem ir acīmredzami mērenāks savās reljefa izpausmēs.

Pateicoties lēzenumam, šis apvidus ir salīdzinoši maz cietis no apkaimē biežās erozijas. No tās vidēji vai smagi cietuši 20% zemes (ap 400 km²), pēdējos 40 gados šis skaitlis pieaudzis par 60 km².

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidējā gada temperatūra ir 8—8,5°C. Gada nokrišņu daudzums 510—545 mm, tai skaitā 344—372 mm siltajā periodā (aprīlis — oktobris) un tikai 165—171 mm aukstajā periodā (novembris — marts). Aprēķinātais mitruma koeficients (K) ir vienāds ar 0,65—0,70.

Veģetācijas perioda ilgums ir 167—176 dienas, saulainās dienas gadā — 290—300 dienas, saules spīdēšanas ilgums gadā — 2050—2100 stundas. Efektīvo temperatūru (> 10°C) summa ir 2750—3050°.

Augājs un lauksaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Erodētā Veratikas ieleja Riškanu rajonā

Vēsturiski dabiskā veģetācija šajā lēzeno pakalnu apvidū bija mežastepe. Tomēr mūsdienās to intensīvi apsaimnieko, un tādējādi tā pārvērtusies par stepi.

Šis apvidus ir sens lauksaimniecības apgabals, kas iecienīts vairāku faktoru dēļ, tai skaitā melnzemes, zemkopības tradīciju un aktīvās mežu izciršanas, kura notika 19. gadsimtā. Vairāk nekā 80% zemes izmanto intensīvai lauksaimniecībai, un mazāk nekā 3% ir meži.

Reģionā tiek audzētas labības kultūras, dārzeņi, tabaka, augļu koki (piemēram, ābeles), lopbarība un reizēm vīnogas, kartupeļi un ogu krūmi. Citur dominē tradicionālais stepes augājs, vietām lapu koku meži un mežastepes . Apvidus parasti savvaļas dzīvnieki ir truši, stirnas, stārķi, zosis un pīles, tomēr pēdējā pusgadsimtā šo sugu populācija samazinājās, jo ir atlikuši tikai daži nelieli meža masīvi. Agrākā zirgu audzēšanas zona, kopš pagājušā gadsimta Belcu stepes specializācija ir mājlopi (govis, aitas) un mājputni.

Belcu Selekcijas pētniecības institūtā "Selecția" izveidotas divas vietējas ziemas miežu šķirnes "Auriu" un "Sokor". Tās izrādījušās ļoti produktīvas Belcu stepes nestabilā mitruma apstākļos.

Apdzīvotība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās cilvēku apmetnes Belcu stepes teritorijā saskaņā ar arheoloģisko izrakumu rezultātiem bijušas jau akmens laikmetā.

19. gadsimta sākumā Belcu stepē pēc cara Aleksandra I aicinājuma apmetās vācu kolonisti (vācu: Bessarabiendeutsche), galvenokārt no Švābijas, kuri tur palika līdz 1940. gadam.[2] No šiem kolonistiem cēlies Vācijas 2004.—2010. gada prezidents Horsts Kēlers.

Ievērojamas personības par Belcu stepi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 5. gadsimtā pirms mūsu ēras Hērodots apmeklēja laukus starp Dņestras un Prutas upēm un raksturoja šo vietu kā "līdzenumu ar dziļu melnzemi, bagātu ar zāli un labi apūdeņotu".
  • Lietuvas kņazs Jagailis nosauca Moldovu par "bagātu un auglīgu zemi".
  • Saskaņā ar venēcieša Mateusa de Murano liecību "šī zeme ir ļoti labā vietā, bagāta ar lopiem un visādiem augļiem, ganības ir lieliskas".
  • Bagātīgie Moldovas, tai skaitā Belcu stepes dabas resursi vienmēr piesaistīja nomadus. Bēgdami no postošajiem iebrukumiem, iedzīvotāji slēpās mežos. Franču bruņinieks Gilbērs de Lanojs, kurš apmeklēja šīs vietas 1421. gadā, ir pieminējis nenozīmīgu reģiona apdzīvotību: "mēs virzījāmies caur lieliem tuksnešiem".
  • Arī Ungārijas karaļa padomnieks Georgs Reihersdorfs 16. gadsimta vidū sūdzējās par ceļošanu pa “tukšām, neapdzīvotām zemēm”. 1541. gadā viņš sagatavoja pirmo Moldāvijas kņazistes ģeogrāfisko karti (saglabājusies līdz šai dienai), parādot tajā Dņestras un Prutas upes, kā arī pilsētas un citas vietas, izceļot lielas stepes.
  • Moldovas karti sastādījušais vācu diplomāts Zigmunds fon Herberšteins tajā parādīja zemes bez kokiem — Belcu stepi ziemeļos un Bugas stepi dienvidos.
  • 17. gadsimtā svētceļnieki un garīdznieki Pāvels Alepskijs un Joans Lukjanovs devās ceļā uz Svēto zemi caur Moldāviju un Belcu stepi. Šos divus ceļotājus satrieca postošais tās zemes stāvoklis, kura kādreiz bija plaukstoša: "Labāk nevarēja izpostīt, jo citu tādu nevar atrast".
  • Krievu ģeogrāfs K. Laksmans aprakstīja Belcu stepi 19. gadsimta sākumā: "Uz ziemeļiem atrodas stepe, kurā gandrīz nav koku. Uz ziemeļrietumiem stepe nav tik ļoti bez tiem".
  • Zinātnieks K. Arseņjevs minēja, ka Besarābijas ziemeļi ir "īsts sausu stepju sajaukums ar visauglīgākajām ganībām, bagātīgām pļavām un dārziem".

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Concept of National Ecological Network of the Republic of Moldova». Biotica Ecological Society. February 2004. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-11-23. Skatīts: 2007-12-30.
  2. German Exodus

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]