Edvīns Aleksandrs Mednis

Edvīns Aleksandrs Mednis;
Personīgā informācija
Dzimis	1897. gada 4. augustā ; Rauna, Vidzemes guberņa ; (tagad Latvija)
Miris	1967. gada 2. jūnijā (69 gadi); Ņujorka, ASV
Tautība	latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	; Pulkvedis-leitnants
Dienesta laiks	1914—1918; 1920—1939
Valsts	Krievijas Impērija; Baltā kustība; Latvija
Struktūra	sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība	Pirmais pasaules karš; Krievijas pilsoņu karš
Apbalvojumi	Triju Zvaigžņu ordenis V šķira, Lāčplēša Kara ordenis, Igaunijas Ērgļa krusts IV šķira, Staņislava ordenis, Vladimira ordenis IV šķira, Annas ordenis, Lietuvas Ģedimina ordenis, V šķira, Serbijas Karadžordževiča Baltā Ērgļa ordenis, IV šķira, "Polonia restituta" ordenis, Zviedrijas Vāsas ordenis, Polijas armijas dzelzceļa apsardzes piemiņas medaļa
Izglītība	Latvijas Universitāte
Cits darbs	žurnālists

Edvīns Aleksandrs Mednis (1897-1967) bija Latviešu strēlnieku un Latvijas armijas virsnieks. Lāčplēša Kara un Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris. Nodarbojies arī ar rakstniecību un žurnālistiku.

Biogrāfija

Edvīns Aleksandrs Mednis ir dzimis 1897. gada 4. augustā Raunā, skolotāja ģimenē, māte Jūlija Elizabete Medne (dzimusi 1872. gadā kā Melngaile) bija folkloras vācēja Emiļa Melngaiļa vecākā māsa, Rūdolfa Blaumaņa jaunības mīlestība.^[1] 1914. gadā beidzis Cēsu L. Ausēja reālskolu. Tajā pašā gādā kā savvaļnieks iestājies Krievijas Impērijas armijā un nosūtīts uz Alekseja karaskolu Maskavā. Vēlāk pārcelts uz Kazaņas kājnieku karaskolu kur absolvējis paātrināto kursu kā praporščiks. 1914.g. 1. decembrī uzsācis dienestu 32. Kremenčugas kājnieku pulkā. Piedalījies vairākās kaujās vācu un austriešu frontē, divas reizes ievainots. Apbalvots ar Annas un Staņislava ordeņiem.

1915.g. jūlijā pārnācis 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku). Bijis jātnieku-izlūku komandas priekšnieks. 1916. gada vasarā ar savu komandu piekomandēts L.Puņina jātnieku-diversantu vienībai. Paaugstināts par kapteini. No 1916.g. oktobra bataljona komandieris. Piedalījies Ziemassvētku kaujās kur smagi ievainots. Durkļu cīņā zaudējis aci. Apbalvots ar Vladimira ordeņa IV šķiru un Serbijas Karadžordževiča Baltā Ērgļa ordeņa IV šķiru

1918. gadā, pēc armijas sabrukuma, dodas uz dienvidiem un iestājies G. Bičerahova armijā Persijā, 2. Dagestānas kājnieku pulkā. Piedalījies Krievijas pilsoņkara kaujās pret Sarkano armiju. No 1920.g. janvāra dienējis Dienvidkrievijas brīvprātīgo armijā. Orlā krīt padomju gūstā, bet vēlāk atbrīvots. Tā paša gada vasarā atgriezies Latvijā.

1920.g. septembrī iestājies Latvijas armijas dienestā un dienējis Armijas virspavēlnieka štāba Operatīvās daļas informācijas nodaļā. 1921. gadā bijis Aizsardzības ministrijas kancelejas nodaļas priekšnieks. Tajā pašā gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par 1916.g. 23. decembra kauju Skangaļu rajonā.^[2] 1922-1932.g. bijis laikraksta Latvijas Kareivis galvenais redaktors. 1929. gadā beidzis Virsnieku akadēmiskos kursus un 1930.g. paaugstināts par pulkvežleitnantu. No 1932. līdz 1935. gadam bijis žurnāla Militārais apskats galvenais redaktors. Šajā laikā tapa raksti par Andreju Pumpuru un biogrāfiskā apcere. No 1933-1935.g. akadēmiskā žurnāla Universitas galvenais redaktors un no 1936. - 1938.g. žurnāla Aizsargs galvenais redaktors. 1933.g. absolvējis Latvijas universitātes tautsaimniecības fakultāti. Bijis studentu korporācijas Lettonia biedrs. Bijis nodaļas priekšnieks Armijas štāba Apmācības daļā. (1935-1939). Vēlāk bijis Kara saimniecības pārvaldes nodaļas vadītājs. 1939.g. atvaļināts. 1940.g. strādājis kā revidents Finanšu ministrijā. Darbojies Latviešu veco strēlnieku biedrībā, bijis tās priekšnieka vietnieks. Nodarbojies ar dramaturģiju, sarakstījis vairākas lugas. Starpkaru periodā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru (1930), Lietuvas Ģedimina ordeņa III šķiru Igaunijas Aizsargu Ērgļa krustu u.c. apbalvojumiem.^[3]

Padomju okupācijas gadā no represijām izvairījies. Otrā pasaules kara izskaņā izbraucis uz Vāciju, bet vēlāk emigrējis uz ASV. No 1950. gada dzīvojis Ņujorkā. Nodarbojies ar žurnālistiku un rakstniecību. Vairāku noveļu un stāstu, tostarp par Latviešu strēlniekiem, autors. Miris 1967. gada 2. jūnijā Ņujorkā, ASV.

Raksti

„Rokoko“ (sākums) Arhivēts 2019. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē., (beigas) Arhivēts 2019. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē. avīzē Latvis Nr. 222 (01.06.1922), 6. lpp. un Nr. 223 (02.06.1922), 3. lpp.
„Osetiniete“ (sākums) Arhivēts 2019. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē., (turpinājums) Arhivēts 2019. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē., (beigas) Arhivēts 2019. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē. avīzē Latvis Nr. 284, 285 un 287 (18., 19. un 21.08.1922)
„Pulkveža Brieža nacionalie cientieni“ Arhivēts 2019. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē. avīzē Latviešu Strēlnieks Nr. 2 (01.01.1924), 23.–25. lpp.
„Barbari Rīgā 1940. g. vasarā. Rakstnieka piezīmes“ Arhivēts 2019. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē. avīzē Daugavas Vēstnesis Nr. 62 (15.03.1942), 4. lpp.
„Pēdējā vēstule“ Arhivēts 2019. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē. avīzē Daugavas Vanagi Nr. 10 (10.03.1944)
Romāna „Sirds melodija“ fragmenti avīzē Daugavas Vanagu Mēnešraksts Nr. 5 (01.09.1967)

(skat. arī periodikā.lndb.lv – 326 raksti ar autoru „Edvīns Mednis“ 12 dažādās rakstībās)

Atsauces

↑ «Medne, Jūlija Elizabete, dzim. Melngaile (1872.15.07-1949.30.11), "Mans mūža gājums no atmiņu pierakstiem un dienasgrāmatas", Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr. 3, [[1999]], [[1. marts]].». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 13. maijā.
↑ «LKOK nr.3/843 : Mednis, Edvīns Aleksandrs». lkok.com.
↑ «Mednis Edvīns - Vēsture». vesture.eu.

[1] «Medne, Jūlija Elizabete, dzim. Melngaile (1872.15.07-1949.30.11), "Mans mūža gājums no atmiņu pierakstiem un dienasgrāmatas", Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr. 3, [[1999]], [[1. marts]].». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 13. maijā.

[2] «LKOK nr.3/843 : Mednis, Edvīns Aleksandrs». lkok.com.

[3] «Mednis Edvīns - Vēsture». vesture.eu.

[1]

[2]

[3]