Elvīra Šnore
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Elvīra Šnore, dzimusi Vilciņa, (dzimusi 1905. gada 15. janvārī, mirusi 1996. gada 26. septembrī) bija latviešu arheoloģe, vēstures zinātņu doktore un Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktore.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimusi 1905. gada 15. janvārī Rīgā amatnieka Dāvida Vilciņa ģimenē. 1922. gadā uzsāka studijas Latvijas Universitātē un jau studiju laikā piedalījās arheoloģiskajos izrakumos Franča Baloža vadībā, viņas zinātniskās intereses saistījās ar seno latgaļu etnoģenēzi.[1]
1928. gadā apprecējās ar Raulu Šnori, līdz 1930. gadam kopā ar dzīvesbiedru dzīvoja Krāslavā un strādāja par Krāslavas vidusskolas skolotāju. 1930. gadā atgriezās Rīgā un sāka strādāt Valsts vēsturiskajā muzejā. 1933. gadā kļuva par arheoloģijas nodaļas vadītāju, šo amatu pildīja līdz 1944. gadam. Studiju nolūkā apmeklēja Parīzi, Stokholmu, Berlīni un citas Eiropas pilsētas.
Pēc Otrā pasaules kara turpināja strādāt Valsts vēstures muzejā, no 1946. gada jaunizveidotajā Latvijas Vēstures institūtā. Sākās intensīva pētniecības darba periods, kurā viņa pētīja atsevišķus pieminekļus, veselus arheoloģiskus kompleksus, publicēja jauniegūtos materiālus, paralēli tam gatavojot jaunos Latvijas arheologus.[1]
E. Šnore kā pirmā no latviešu arheologiem pievērsās plašiem apmetņu un pilskalnu pētījumiem, pirmā kjuva vēstures zinātņu kandidāte, aizstāvot disertāciju 1958. gada 29. decembrī LZA sēžu zalē.[1][2] Disertante savā darbā analizēja Asotes pilskalnu, kas senatnē bijis viens no latgaļu kultūras un politiskiem centriem, ka arī Asotes pilskalna dziļākos slāņus (līdz 6 m dziļumam), kas attiecas uz 1. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Tad pilskalnu apdzīvojusi kāda neliela cilvēku kopiena, kas mitinājusies zemē iedziļinātās celtnēs. Galvenā nodarbošanās bijusi lopkopība un zemkopība. Tāpat raksturots arī vāji apdzīvotais laika periods no 1. līdz 8. gadsimtam, t. i., pirmatnējās kopienas sairšana un pāreja uz šķiru sabiedrību. Disertantes oficiālie oponenti bija akadēmiķis profesors Dr. H. Moora (Igaunija) un vēstures zinātņu kandidāts T. Zeids.[2] Piedalījās I Slāvu arheoloģijas kongresā Varšavā, VII Starptautiskajā antropoloģijas un etnogrāfijas kongresā Maskavā (1964).
1974. gadā E. Šnori izvirzīja par lielā kolektīvā pētījuma «Latvijas PSR arheoloģija» galveno zinātnisko redaktori.[1] Par šo darbu E. Šnore un citi autori apbalvoti ar Latvijas PSR Valsts prēmiju (1976).[3]
Mirusi 1996. gada 26. septembrī Rīgā, apbedīta I Meža kapos.
Zinātniskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jau no 1930. gadiem Elvīras Šnores galvenās zinātniskās intereses saistījās ar dzelzs laikmeta latgaļu, sēļu un lībiešu materiālo kultūru. Nodarbojusies arī ar vairāku viduslaiku arheoloģijas problēmu pētniecību.
1932. gadā vadījusi pirmos patstāvīgos arheoloģiskos izrakumus Sakstagalā. Kopumā viņas vadībā arheoloģiski pētīti ap 60 objektiem. Pētījusi Ķivtu apmetni, Ņukšu kapulauku, Asotes pilskalnu, Slates sila uzkalniņkapus u.c. Jaunus materiālus par seno latgaļu kultūru deva E. Šnores pētījumi Ludzas novada arheoloģisko pieminekļu kompleksā. Tā, atsevišķā krājumā publicētie Pildas Nukšu kapulauka atradumi (1957) dod labāko ieskatu par latga|u 8./9.—12. gadsimta kapulauku iekārtojumu, iedzīvotāju grupu sociālo diferenci un apbedījumu paražām.[1]
Monogrāfija par Asotes pilskalnu (1961) bija plašākais kāda atsevišķa pilskalna pētījums Baltijā.
Elvīra Šnore aktīvi iesaistījusies arī Pļaviņu un Rīgas HES appludināmo zonu vienlaidus arheoloģiskajā izpētē 20. gadsimta 60.—70. gados (piemēram, Sēlpils pilskalns). Izrakumi Lejasdopeju kapulauka un Sēlpils pilskalnā (1960—1965) sniedza svarīgus datus sēļu materiālās kultūras skaidrošanai un parādīja tās atšķirību no latga|u kultūras.[1]
Zinātnieces interešu lokā iekļāvās arī lībiešu jautājumi: deviņas izrakumu sezonas (1966—1974) aizvadītas Doles salas augšgalā, kur pētīti Vampeniešu. Raušu un Dūdiņu kapulauki, kā arī vairākas apmetnes.[1]
Elvīra Šnore bija vadošā Latvijas arheoloģe 20. gadsimta 40.—70. gados un viņai pieder lieli nopelni Latvijas arheoloģijas aktualizēšanā un izrakumu organizēšanā padomju okupācijas pirmajos gados.[4]
Darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Elvīra Šnore, Teodors Zeids. Нукшинский могильник. Рига: Издательство Академии наук Латвийской ССР, 1957.
- «Асотское городище по данным археологических раскопок 1949—1954 гг.». Автореферат кандидатской диссертации. Рига, 1958.
- Шноре Э., Цимермане И., Поселение и могильник в Кивты (Восточная Латвия), в сборнике: От эпохи бронзы до раннего феодализма, Таллин: Ээсти раамат, 1966.
- Latvijas PSR arheoloģija. — Rīga: Zinātne, 1974. — 373 lp.
- E.Šnore, A.Zariņa. Senā Sēlpils. — Rīga: Zinātne, 1980. — 234 lp.
- E.Šnore. Kivtu kapulauks. — Rīga: Zinātne, 1987. — 80 lp.
- Lejasdopeļu kapulauks senajā Sēlijā. // Arheoloģija un etnogrāfija. — Latvijas vēstures institūts, 1997.— XIX.— 64.-81. lpp.— ISSN 0320-9415.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Andris Caune. Arheologi Elvīra Šnore (1905-1996) un Rauls Šnore (1901-1962): biobibliogrāfija vēstules laikabiedru atmin̦as. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1997. - 142 lappuses
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 Zigrīda Apaļa. «Arheoloģei Elvīrai Šņorei — 70». www.periodika.lv. Karogs, Nr.2, 1975-02-01. Skatīts: 2021-09-15.
- ↑ 2,0 2,1 «Elvīra Šnore». www.periodika.lv. Latvijas Zinātnieks, Nr.1. 1959-01-14. Skatīts: 2021-09-15.
- ↑ «Par 1976. gada Latvijas PSR Valsts prēmiju piešķiršanu». www.periodika.lv. Rīgas Balss, Nr.169. 1976-07-26. Skatīts: 2021-09-15.
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 23. septembrī. Skatīts: 2013. gada 9. novembrī.
|