Fricis Roziņš
| ||||||||||||
.svg){kind=small}
Fricis Roziņš, pazīstams arī kā Fricis Roziņš-Āzis (1870—1919), bija latviešu marksists un revolucionārs, viens no Latvijas Komunistiskās partijas pamatlicējiem, sociāldemokrātiskās literatūras izdevējs un feļetonists. Iskolata priekšsēdētājs (1918), LSPR zemkopības komisārs (1919).
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Fricis Roziņš, pilnajā vārdā Frīdrihs Roziņš[1], dzimis 1870. gada 19. martā Purmsātu pagasta "Vanagu" māju saimnieka Ādama Roziņa ģimenē. Mācījās Durbes elementārskolā, tad Liepājas Nikolaja ģimnāzijā. 1891. viņš sāka studēt medicīnu Tērbatas universitātē, bija Pīpkalonijas biedrs, 1894. gadā tika izslēgts par revolucionāru darbību. Laikrakstā "Dienas Lapa" 1894. gada pavasarī viņš publicēja rakstu „Vai vispārējie dziedamie svētki ir tautas svētki?”
1896. gadā Roziņš atjaunoja studijas juridiskajā fakultātē, bet 1897. gada vasarā viņu apcietināja sakarā ar apsūdzību piederībā Jaunās strāvas kustībai. Tā paša gada septembrī viņu atbrīvoja no Liepājas cietuma un lika uzturēties tēva mājās Tāšu Padures pagasta "Bušupos".
1899. gada jūnijā Roziņš pārcēlās uz dzīvi Londonā un kļuva par profesionālu revolucionāru. Viņš piedalījās Rietumeiropas latviešu sociāldemokrātu savienības dibināšanā, izdeva žurnālu "Latviešu Strādnieks” (1899), vēlāk žurnālu "Sociāldemokrāts” (1900-1905) un brošūras sērijā "Sociāldemokrāta bibliotēka". Viņa vadītajos žurnālos iespieda rakstus par marksistiskās filozofijas u.c. jautājumiem, arī literārus darbus un dzejoļus, ko kā nelegālo literatūru caur Liepājas ostu sūtīja uz Krieviju un Latviju. Šajā laikā tapa Roziņa vēsturisks apcerējums "Latviešu zemnieks” un Kārļa Marksa "Komunistiskās partijas manifesta” tulkojums. 1902. gada jūlijā "Sociāldemokrāta" redakcija ar Roziņu priekšgalā pārcēlās uz Šveici. 1904. gadā viņu ievēlēja par LSDSP centrālkomitejas locekli un viņš piedalījās Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas 5. kongresā.
1905. gada revolūcijas laikā viņš atgriezās Latvijā, kur izdeva satīriskus „Latviešu strādnieku kalendārus”, ko parakstīja ar pseidonīmu „Āzis”, lasītāju vidū tie bija pazīstami kā „Āža kalendāri”. 1908. gadā viņš tika apcietināts un izsūtīts uz četriem gadiem Sibīrijas katorgā. 1912. gadā Roziņu nometināja Irkutskas guberņā, no kurienes viņš 1913. gadā izbēga uz ASV un bija laikraksta "Strādnieks” redaktors.[2]
Pēc Februāra revolūcijas viņš 1917. gadā atgriezās Latvijā un tika ievēlēts par Krievijas Satversmes sapulces deputātu, 1918. gada janvārī kļuva par Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komitejas (Iskolata) priekšsēdētāju. Pēc Iskolata izformēšanas 1918. gada martā Roziņš darbojās KPFSR Tautību lietu Tautas komisariātā Maskavā, pēc tam atgriezās Rīgā, kur bija zemkopības komisārs LSPR valdībā.
Miris Rēzeknes apriņķa Lūznavā 1919. gada 7. maijā ar plaušu karsoni, apbedīts Rīgas Brāļu kapos.
Valkā viņa vārdā nosaukta iela.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Visvaris Millers, Ērika Stumbiņa. Fricis Roziņš 1870-1919. Rīga: Liesma, 1965. - 340 lappuses
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|