Garastīte

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Garastīte
Aegithalos caudatus (Linnaeus, 1758)
Nominālpasuga Aegithalos caudatus caudatus
Nominālpasuga Aegithalos caudatus caudatus
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaGarastīšu dzimta (Aegithalidae)
ĢintsGarastītes (Aegithalos)
SugaGarastīte (Aegithalos caudatus)
Izplatība
Schwanzmeise (Aegithalos caudatus) distribution map.png

Katras pasugas areāls iekrāsots atšķirīgā tonī
  Nominālpasugas A.c.caudatus izplatības areāls
  Rietumu A.c.europaeus izplatības areāls
Garastīte Vikikrātuvē

Garastīte (Aegithalos caudatus) ir garastīšu dzimtas (Aegithalidae) Latvijā dzīvojoša[1] dziedātājputnu suga, kas plaši izplatīta Eirāzijas mērenajā joslā, sākot ar Rietumeiropu un beidzot ar Tālajiem Austrumiem.[2][3] Garastītei ir 17 pasugas.[4][5][6] Mūsdienās sudrabrīkles garastīte (Aegithalos glaucogularis) (ar pasugu Aegithalos glaucogularis vinaceus) izdalīta kā atsevišķa suga.[5][7] Lielākā daļa pasugu (12 no 17) sastopamas Eiropā.[3]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropā sastopamas 12 dažādas garastīšu pasugas, attēlā rietumu garastītes (A.c.europaeus)
Nominālpasugai galva ir balta

Garastītei ir plašs izplatības areāls Eiropā, izņemot Islandi un Skandināvijas, Somijas un Krievijas ziemeļu apgabalus. Areāls uz austrumiem turpinās pāri Sibīrijas dienvidu daļai līdz Kamčatkai, Sahalīnai, Korejai un Japānai. Dienvidaustrumu virzienā areāls sasniedz Turciju, Aizkaukāzu, Irākas un Irānas ziemeļus, un Turkmenistānas rietumus. Garastīte ziemo ligzdošanas areālā, tomēr reizēm veic diezgan masveidīgas rudens migrācijas jeb invāzijas, kas īpaši raksturīgas ziemeļu un austrumu populācijām.[3] Garastītes apdzīvo mitrus lapukoku un jauktu koku mežus ar labi saaugušu pamežu, uzturoties mežmalās un krūmājos, upju un ezeru krastos, piilsētu parkos un dārzos.[8] Īpaši iecienīti ir jaunu un vidēji vecu koku audzes: ozolu, apšu, alkšņu, bērzu un kļavu meži.[8]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā garastīte ir diezgan parasta ligzdotāja un nometniece. Ligzdo apmēram 20 000—40 000 pāru.[9] Saistībā ar periodiskām invāzijām rudens ceļošanas laikā un ziemā skaits ievērojami svārstās.[3] Latvijā ligzdo un invāziju laikā ieceļo nominālā pasuga Aegithalos caudatus caudatus, reizēm no Centrāleiropas ieklejo tur ziemojošās rietumu garastītes Aegithalos caudatus europaeus.[3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Garastīte ir neliels, smalkas uzbūves putniņš ar ļoti garu asti,[10] viens no mazākajiem Latvijā dzīvojošiem putniem.[9] Tās ķermeņa kopējais garums ir 13—16 cm, tajā skaitā astes garums 6–10 cm, spārnu izplētums 16–19 cm, svars 6,2—10,4 g.[10][11] Garastītei ir kompakts, apaļš ķermenis, kas vizuāli saplūst ar galvu. Knābis ir īss, smalks un trīsstūrveidīgs.[10] Garastītēm ir melni balts apspalvojums un atkarībā no pasugas iespējamas dažādas detaļu variācijas. Kopumā mugurpuse ir tumša, vēderpuse iesārti vai brūngani balta. Aste melna ar baltiem plankumiem sānos. Nominālpasugai galva ir pilnīgi balta. Citām pasugām uz galvas melnas joslas, kas izceļas kā košas uzacis. Acis, kājas un knābis melni. Jaunajiem putniem mugurpuse brūngana, vēderpuse gaišā smilškrāsā, vaigi tumši.[9]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Garastītes labprāt apmeklē putnu barotavas
Garastītes ligzda
Ligzdas iekšpuse bagātīgi izklāta ar spalviņām

Garastīte ir nometniece, daļēji arī klejotāja un ceļotāja. Reizēm rudeņos veic iespaidīgas migrācijas, nolidojot vairākus tūkstošus kilometru.[12] Ārpus vairošanās sezonas veido barus, kuros ir 3—30 visbiežāk vienas ģimenes īpatņi.[8] Bars ieņem savu barošanās teritoriju, kuru kopīgi aizsargā no kaimiņu bariem.[13] Valda viedoklis, ka bara galvenais saturētājs ir kopīgā gulēšana ziemas apstākļos, baram saspiežoties cieši kopā aukstajās naktīs.[14] Dominantie īpatņi nakšņo bara vidū.[10]

Kad iesākas vairošanās sezona, bars izjūk, veidojoties monogāmiem pāriem. Tēviņi parasti paliek ziemošanas teritorijās, bet mātītēm ir tendence klejot un mainīt teritoriju.[13] Pāri, kuriem kādu apstākļu dēļ izjūk ligzdošana, var atjaunot perējumu vai arī pamest ligzdu un palīdzēt kaimiņu pārim izaudzināt mazuļus. Visbiežāk tiek palīdzēts tēviņa radiniekiem,[14][15][16] kuri tiek atpazīti pēc dziesmas.[15] Perējumos, kurus baro ne tikai vecāki, bet arī palīgi, ir lielākas izredzes izdzīvot visiem mazuļiem.[14] Ligzdas kopumā apdraud ļoti daudzi, dažādi plēsēji un pētījumos noskaidrojies, ka 50% perējumu tiek audzināti ar vienu vai vairākiem palīgiem.[17] Pēc vairošanās sezonas garastītes atkal veido ziemošanas barus un nostiprina savu teritoriju.[13]

Barošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Garastīte barojas ar sīkiem kukaiņiem, to oliņām un kāpuriem, zirnekļiem, ko salasa koku un krūmu lapotnēs.[9] Rudenī un ziemā tie barojas ar sēklām un ir bieži novērojami putniņi putnu barotavās.[10]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Garastītes ligzdu sāk būvēt februāra beigās vai marta sākumā,[10] to taisa galvenokārt no četriem materiāliem: ķērpjiem, sūnām, spalvām, zirnekļu tīmekļiem, bet tiek izmantoti arī mati un bērzu tāsu plēksnes.[9][12] Tā ir lodveidīga, elastīga, ar nelielu skreju augšpusē, atrodas koku vai krūmu zaru žāklē tuvu pie stumbra. Ligzda var būt gan apakšējos zaros, gan līdz 15 m augstumā.[9] Ligzda pamatā tiek austa no sūnu lapiņām un tīmekļiem, ārējā kārtā bagātīgi pievienojot ķērpju lapiņas, bet iekšpuse bagātīgi izklāta ar dūnām (vairāk kā 2000 spalviņu).[18] Dējumā 6—15 iesārti baltas olas. Gadā 1—2 perējumi. Perē tikai mātīte, bet tēviņš to apgādā ar barību. Inkubācijas perioda ilgums 13—17 dienas. Mazuļi paliek ligzdā apmēram 14—18 dienas, tos baro abi vecāki un ļoti bieži arī palīgi, kuri ir radinieki perējošam pārim. Ģimene turas kopā vēl ilgi pēc ligzdas atstāšanas — visu rudeni un ziemu.[9][10] Garastītēm ir īss mūžs: apmēram 2—3 gadi.[10]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Garastītei ir 17 pasugas, kuras tiek iedalītas 4 lielās grupās. Teritorijās, kuras apdzīvo vairākas pasugas, notiek savstarpēja hibridizācija.[5][19]

  • Nominālpasugas A.c.caudatus grupa, sastopama plašā areālā Ziemeļeiropā, Austrumeiropā un Āzijā
    • Aegithalos caudatus caudatus
  • Rietumu A.c.europaeus grupa, sastopama Rietumeiropā un Centrāleiropā, pasugas savstarpēji grūti atšķiramas, balstās uz galvas virsas baltās joslas platuma proporcijām un pavēderes krāsu variācijām[19]
    • Aegithalos caudatus europaeus
    • Aegithalos caudatus aremoricus
    • Aegithalos caudatus macedonicus
    • Aegithalos caudatus rosaceus
    • Aegithalos caudatus taiti
    • Aegithalos caudatus tauricus
  • Alpu A.c.alpinus grupa, sastopama Vidusjūras reģionā un Āzijas dienvidrietumos
    • Aegithalos caudatus alpinus
    • Aegithalos caudatus irbii
    • Aegithalos caudatus italiae
    • Aegithalos caudatus major
    • Aegithalos caudatus passekii
    • Aegithalos caudatus siculus
    • Aegithalos caudatus tephronotus
  • Tālo Austrumu A.c.trivirgatus grupa, sastopama Korejas dienvidos un Japānā
    • Aegithalos caudatus trivirgatus
    • Aegithalos caudatus kiusiuensis
    • Aegithalos caudatus magnus

Rietumu un Tālo Austrumu grupas morfoloģiski ir ļoti līdzīgas, tādēļ bieži šīs grupas tiek apvienotas, tomēr milzīgais attālums starp abām grupām liecina par atšķirīgo izcelsmi.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba: Garastīšu dzimta
  2. IUCN: Aegithalos caudatus
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Ornitofaunistika: Garastīte Aegithalos caudatus
  4. World Bird List: Bushtits, leaf warblers & reed warblers
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 IBC: Long-tailed Tit (Aegithalos caudatus)
  6. Avibase: Long-tailed Tit (Aegithalos caudatus) (Linnaeus, 1758)
  7. EOL: Aegithalos glaucogularis
  8. 8,0 8,1 8,2 Cramp, S. and Perrins, C. (1993) Handbook of the birds of Europe, the Middle East and North Africa: the birds of the Western Palearctic: Flycatchers to Shrikes. Volume 8. Oxford, Oxford University Press.
  9. 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 9,5 9,6 Letonika: Garastīte
  10. 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 10,5 10,6 10,7 ADW: Aegithalos caudatus
  11. Alive: Long-tailed Tit (Aegithalos caudatus)
  12. 12,0 12,1 Nature Gate: Long-tailed Tit
  13. 13,0 13,1 13,2 Gaston, A. J. (1973) The ecology and behaviour of the Long-tailed Tit. Ibis, 115(3), pp.330-351
  14. 14,0 14,1 14,2 Glen, N. W. and Perrins, C. M. (1988) Cooperative breeding by long-tailed tits. British Birds, 81(12), pp.630-641
  15. 15,0 15,1 Hatchwell, J., et al. (2001) Kin discrimination in cooperatively breeding long-tailed tits. Proceedings of the Royal Society of London - B, 268(1470), pp.885-890
  16. Sharp, S. P., Simeoni, M. and Hatchwell, B. (2008) Dispersal of sibling coalitions promotes helping among immigrants in a cooperatively breeding bird. Proceedings of the Royal Society Biological Sciences Series B, 275(1647), pp.2125-2130
  17. Mcgowan, Andrew, Ben J. Hatchwell, and Richard J. W. Woodburn (2003). "The Effect of Helping Behaviour on the Survival of Juvenile and Adult Long-tailed Tits Aegithalos Caudatus". Journal of Animal Ecology 72 (3): 41–99.
  18. Hansell, Michael Henry (2007). Built by animals: the natural history of animal architecture. Oxford University Press. pp. 76, 77. ISBN 978-0-19-920556-1. Retrieved 1 July 2011
  19. 19,0 19,1 Harrap, S. and Quinn, D. (1996) Helm Identification Guides: Tits, Nuthatches & Treecreepers. Helm Identification Guides.1 ed. London, Christopher Helm (A&C Black)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]