Garlūpu lācis
| Garlūpu lācis Melursus ursinus (Shaw, 1791) | |
|---|---|
.jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Lāču dzimta (Ursidae) |
| Ģints | Garlūpu lāči (Melursus) |
| Suga | Garlūpu lācis (Melursus ursinus) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 Areāls, kur garlūpu lācis izmiris
Mūsdienu izplatības areāls | |
 Garlūpu lācis Vikikrātuvē | |
Garlūpu lācis (Melursus ursinus) ir lāču dzimtas (Ursidae) zīdītājs, kas ir vienīgā suga garlūpu laču ģintī (Melursus). To mēdz saukt arī par Indijas lāci un sliņķlāci. Garlūpu lāči dzīvo līdzenumu sausajos mežos Indijā, Nepālā, Pakistānā, Butānā, Bangladešā un Šrilankā.[1] No pārējām lāču apakšdzimtas Ursinae sugām garlūpu lācis atdalījies jau pirms 1,8 miljoniem gadu (pleistocēnā).[2][3]
Sākotnēji, 18. gadsimtā, garlūpu lācis tika ieskaitīts sliņķu apakškārtā (Folivora), tādēļ angliski tos nosauca par sliņķlāčiem (angļu: sloth bear). Tikai 1810. gadā, kad pirmo dzīvo garlūpu lāci atveda uz Eiropu, zinātnieki to rūpīgi izpētīja un kļūdu izlaboja.[4]
Šobrīd savvaļā dzīvo apmēram 10 000 līdz 15 000 garlūpu lāču.[5]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Garlūpu lāča ķermeņa garums ir 150—190 cm, svars tēviņiem 80—140 kg, mātītēm 55—95 kg.[2] Tam ir pinkains, melns kažoks ar baltu "v" veida zīmi uz krūtīm, purns gaišs, degungals melns, ausis mazas,[3] bet apaugušas ar gariem matiem.
Garlūpu lāča purns salīdzinoši garš ar izteiktām lūpām, uz kurām nav apmatojuma. Starp priekšzobiem paplata sprauga, gara apakšlūpa un šaura mēle; tādā veidā lācis ir piemērojies savai pamatbarībai — skudrām un citiem kukaiņiem, kas mutē tiek iesūkti.[2] Priekšķepas garākas par pakaļkājām un iegrieztas uz iekšpusi.[3] Tām ir gari, līki nagi, apmēram 10 cm gari. Nagi piemēroti, lai uzrāptos kokā un lai raktu zemi. Aste ir visgarākā visā lāču dzimtā, 15—18 cm gara.
Neskatoties uz savu relatīvi nelielo lāča augumu, tas ir ļoti spēcīgs dzīvnieks. 1897.—1898. gadā cirka arēnā tika rīkotas cīņas starp polārlāci un daudz mazāko garlūpu lāci, kas salīdzinoši viegli uzvarēja savu lielo radinieku.[6]
Ieradumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No visiem lāčiem garlūpu lācis ir visizteiktākais nakts dzīvnieks, lai gan mātes ar bērniem mēdz doties baroties dienas laikā, lai izvairītos no nakts plēsējiem, piemēram, leoparda.[7] Tas nemēdz gulēt ziemas miegu. Garlūpu lācis ir veikls kokos kāpējs un labprāt arī rāpjas kokos, lai atpūstos vai paēstu. Tomēr koki netiek izmantoti kā slēptuve no briesmām. Garlūpu lācis ir arī lielisks lēcējs un tālumā var aizlēkt 3,5 metrus. Tas labprāt mēdz slinki gulšņāt, pat karājoties ar galvu uz leju. Kad eiropieši pirmo reizi redzēja garlūpu lāci šādā veidā karājamies zaros, tie domāja, ka tā ir kāda sliņķu suga.[2][8]
Garlūpu lācis ir teritoriāls un savu teritoriju iezīmē, berzējoties gar kokiem, lai tajos atstātu savu smaržu, mēdz arī mizu ieskrāpēt ar nagiem.
Lai gan garlūpu lācis daudz retāk uzbrūk mājdzīvniekiem, dažos Indijas un Birmas reģionos cilvēki no tā baidās vairāk kā no tīģera.[9] Tas saistīts ar garlūpu lāča neparedzamo raksturu, tas viegli kļūst agresīvs. Laikā no 1989. gada līdz 1994. gadam Madhja Pradēšas štatā Indijā tika nogalināti 48 cilvēki un savainoti 686.[10] Garlūpu lācis visbiežāk uzbrūk, kad to naktī negaidīti pārsteidz. Tipiska uzbrukuma poza garlūpu lācim ir tuvošanās uz visām četrām ķepām ar zemu noliektu galvu, bet uzbrukuma brīdī tas paceļas pakaļkājās un uzbrūk ar zobiem un nagiem.
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Garlūpu lāča pamatbarība ir skudras un termīti. Ar saviem spēcīgajiem nagiem uzlauž un izārda termītu māju, un izēd kukaiņus. Tas izmanto savu garo purnu un lūpas, lai aizpūstu prom netīrumus un lai mutē iesūktu termītus, piedevām tam starp priekšzobiem ir sprauga. Šo tipisko sūkšanas skaņu var dzirdēt pat 100 m attālumā. Bez skudrām un termītiem garlūpu lācis ēd arī medu, olas, ziedus, saknes, gumus, augļus, sēklas un gaļu. Garlūpu lācim tik ļoti garšo medus, ka to reizēm sauc par medus lāci, lai gan par medus lāci mēdz saukt arī saules lāci (Helarctos malayanus). Lai piekļūtu pie medus, garlūpu lācis nogāž bišu ligzdu zemē un izēd tukšu. Kad mātītei ir mazuļi, tā kožļājot sagatavo tiem speciālu maisījumu, kas sastāv no džekfrūta (Artocarpus heterophyllus), bilva augļiem (Aegle marmelos) un medus. Sakošļātā masa izskatās līdzīga saldai, lipīgai maizei. Dažiem Indijas vietējiem iedzīvotājiem šī garlūpu lāču "maize" skaitās delikatese.[11]
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Garlūpu lācis dzimumbriedumu sasniedz trīs gadu vecumā.[12] Grūsnības periods ilgst 210 dienas. Decembrī vai janvārī migā, kas ierīkota alā vai zem dabiskiem akmeņu krāvumiem, piedzimst divi mazuļi.[12] Māte nepamet alu un mazuļus 8 nedēļas.[5] Kopumā mazuļi alā pavada pirmos 3 mēnešus un pirmos divus gadus vai ilgāk paliek kopā ar māti.[13] Garlūpu lāča mazuļi pamet migu agrāk kā citu sugu lācēni. Tie iesākumā ceļo, sēžot uz mātes muguras. Māte ar lācēniem uz muguras gan iet, gan skrien, gan rāpjas kokā. Māte tos nes, līdz lācēni sasniedz apmēram ⅓ daļu no mātes auguma. Lācēni savstarpēji cīkstās par labāko vietu uz muguras. Citi lāči, piemēram, polārlācis vai grizlilācis arī retas reizes nes mazuļus uz muguras, bet tikai tad, kad iet vai peld,[14] garlūpu lācis ir vienīgais, kas to dara regulāri.[15]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Garlūpu lācim ir divas pasugas:[3]
- Šrilankas garlūpu lācis (Melursus ursinus inornatus)
- Indijas garlūpu lācis (Melursus ursinus ursinus)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ "Melursus ursinus" Arhivēts 2009. gada 11. februārī, Wayback Machine vietnē. The IUCN Red List of Threatened Species
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 "Sloth Bear" Arhivēts 2009. gada 1. maijā, Wayback Machine vietnē. BearPlanet.org
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 "Sloth Bears" Arhivēts 2009. gada 15. maijā, Wayback Machine vietnē. Bears of the World
- ↑ "Sloth Bear" BBC, Science & Nature
- ↑ 5,0 5,1 K. Yoganand, Clifford G. Rice, A. J. T. Johnsing "The Sloth Bear In India: Ecology, Behavior, and Conservation" Arhivēts 2009. gada 7. februārī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Richard Lydekker. The great and small game of India, Burma, and Tibet. Published by Asian Educational Services, 1996 ISBN 81-206-1162-4, 9788120611627 416 pages
- ↑ Sloth Bear Arhivēts 2008. gada 21. decembrī, Wayback Machine vietnē. International Animal Rescue
- ↑ "Sloth Bear" Arhivēts 2009. gada 4. maijā, Wayback Machine vietnē. Great Bear Foundation
- ↑ Perry, Richard (1965). The World of the Tiger. pp. 260. ASIN: B0007DU2IU
- ↑ Wolves killing people Arhivēts 2009. gada 24. maijā, Wayback Machine vietnē. Wolf Trust
- ↑ Anderson, Kenneth (1954). Nine Man-Eaters and One Rogue. pp. 251.
- ↑ 12,0 12,1 Brown, Gary (1996). Great Bear Almanac. pp. 340. ISBN 1-55821-474-7
- ↑ Bunnell, Fred (1984). Macdonald, D. ed. The Encyclopedia of Mammals. New York: Facts on File. pp. 96. ISBN 0-87196-871-1.
- ↑ Watching Wildlife Arhivēts 2009. gada 30. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Bear Viewing Association
- ↑ Sloth Bear National Geographic
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Garlūpu lācis |
- Dancing Bears in India at Wildlife SOS (angliski)
- Sri Lanka's carnivores at Field Trip Earth (angliski)
- Melursus ursinus at Animal Diversity Web (angliski)
- Sloth Bears Fact Sheet at Smithsonian National Zoological Park (angliski)
- Sloth Bear at International Association for Bear Research & Management (angliski)
- Sloth Bear Foundation (angliski)
- Sloth Bear at BearDen.org (angliski)
- K.Yoganand, Clifford G. Rice and A.J.T. Johnsingh. "Sloth Bear" Arhivēts 2007. gada 27. janvārī, Wayback Machine vietnē. chapter for the book "Mammals of South Asia" (angliski)
- Garlūpu lāču foto fotoarhīvā ARKive