Fon Hērikes dzimta cēlusies no Operdikes ciemata netālu no Dortmundes. Dzimtas pārstāvji rakstos minēti kā bruņinieki un birģeri Vestfālenē, Lejasreinā, Altmarkā un Teitoņu ordeņa iekarotajā Prūsijā.
Fon Hērikes vārds pirmo reizi pieminēts saistībā ar pleskaviešu iebrukumu 1341.- 42. gada ziemā. 1342. gadā viņš komandē jaunuzcelto Marienburgas cietoksni uz austrumu robežas. 1343. gadā jau ir svarīgās Vīlandes pils komturs. 1343.-45. gados ir Tallinas hauptmaņa vietnieks pēc tam, kad Igaunijas hercogistes aristokrāti izlemj pāriet Ordeņa pakļautībā. 1345. gadā ievēlēts par Teitoņu ordeņa Livonijas landmestru.[1]
Landmestra amata laiku galvenokārt aizņem kari ar Lietuvas dižkunigaitiju un Pleskavas Republiku. Šajos gados lietuvieši kontrolē arī Pleskavas karaspēku. Livonijas ietvaros turpinās strīdi ar Rīgas arhibīskapu, kas uzskata, ka tam ir garīga un laicīga vara pār Ordeni.
Amata laika ievērojamākais notikums saistīts ar viņa priekšgājēja laikā sākto dāņu Igaunijas hercogistes iegādi un iekļaušanu Ordeņa valstī, kas ļāva ievērojami palielināt un nostiprināt tās teritoriju.[1] 1346. gadā Teitoņu ordenis Dānijas karalim par šo teritoriju samaksā 19 000 Ķelnes sudraba markas (apmēram 4 tonnas sudraba). Darījumu apstiprina imperators Ludvigs IV, kas par to no Ordeņa saņem 6000 Brandenburgas markas. 1348. gadā darījumu apstiprina arī pāvests Klements VI. Tallinai tiek piešķirtas Lībekas pilsētas tiesības.
Ordeņa karos Žemaitijā pret Lietuvu, 1348. gadā, kad notiek Strevas kauja, landmestra vadītais karaspēks karo Trakīnes, Knituvas, Gerdžiogalas apgabalos. Tiek ieņemts un sagrauts Dubīsas cietoksnis. Kad lietuvieši to ir atjaunojuši, 1358. gada janvārī landmestra karaspēks to atkal sagrauj.
1349. gadā Livonijas karaspēks uzbrūk Pleskavai un Izborskai, kaujā nogalinot lietuviešu gubernatoru.
Fon Hērike atbalsta Tērbatas bīskapuNeihauzenes cietokšņa celtniecībā, lai tas nodrošinātu tirdzniecības ceļus starp Tērbatu, Rīgu un Pleskavu, kā arī kalpotu par nocietinājumu pret Izborskas cietoksni. No 1347. līdz 1349. gadam tiek uzbūvēts Alajē cietoksnis, kas kontrolē Narvas upes un Peipusa ezera piekrasti. Pleskavas armija tam uzbrūk un iznīcina kopā ar visu garnizonu. Narvā tiek nostiprināts Hermaņa cietoksnis. 1347. gadā landmestrs Dinaburgas cietoksnim liek uzcelt četrus jauni torņus. Šajā pašā gadā tiek pabeigta Dobeles pils. 1353. gadā beidzas Ordenim svarīgās Rīgas pils celtniecība. Lai sargātu ceļu uz Vīlandi, tiek uzcelts Karkuses cietoksnis.
"Gosvīns Erks, 25. Vācu ordeņa mestris. Vilandes komturs Gosvīns Erks 1344. gadā tapa iecelts mestŗa amatā. Viņa laikā virsmestris Heinrichs Tizemers atpirka no ķēniņa Valdemāra III. un viņa brāļa Otona Hariju un Viriju ar visām trim pilsētām un pilīm, ar Rēveli, Narvu un Vēzenbergu, ar visām piederošām tiesībām un brīvībām par 19.000 tīra sudraba markām pēc Ķelnes svara. Šo pirkšanu izdarīja Marienburgas pilī Prūsijā 1347. gada Jāņa dienā. Ķēniņa brālis Otons iestājās Vācu ordeņa bruņniekos. Visu Svēto dienā tajā pašā gadā dāņi atdeva minētās zemes un pilsētas ordenim. Tā tad Hariju un Viriju viens Valdemārs pievienoja Dānijai un otrs atkal atdeva. Sākot no Valdemāra II. līdz Valdemāram III. par Viriju un Hariju valdīja 10 ķēniņu. Pēc dāņu aiziešanas no Rēveles par komturu tika iecelts saksietis, Burchards Dreilēvs, bijušā mestŗa brālēns. Mestris Gosvīns veda kaŗus ar Vitebskas, Smoļenskas un Pliskavas krieviem, kuŗu kādā kaujā, Sveču dienā, krita pāri par 10.000. Šinī kaujā krita ari 8 ordeņbrāļi un daži no kristīgiem. Nākamajā gadā mestris karoja ar šamaišiem, iebruka viņu zemē, laupīja, dedzināja un slepkavoja, sevišķi Trokos, Knetovā un Gaidegalē. Šauļu apgabalā viņš ieņēma Kulu, Bazēni, Dobzeni un Celu, kuŗas izpostīja un nodedzināja. Mājās mestris pārnāca ar lielu laupījumu un triumfu. Šis mestris valdīja 14 gadus. Viņa laikā par virsbiskapu Rīgā bija Fromholds Fifhauzens, septītais virsbiskaps pēc skaita. Viņš pārvaldīja arī Livonijas virsbiskapiju".
