Haridžīti (arābu: خوارج; Khawārij — 'aizgājušie') ir galvenais apzīmējums musulmaņiem, kuri 7. gadsimtā atbalstīja ceturtā halīfaAlī ibn Abū Tāliba varu, tomēr beigās viņu pameta. Pirmo reizi haridžīti parādījās 7. gadsimta beigās, kad sacēlās pret Alī.[1]
Mūsdienās haridžīti uzturas Irākas dienvidos un nepieder nedz šiītu, nedz sunnītu reliģiskajai kopienai. Haridžītu reliģija iespaidojusi ibādiešu atzara veidošanos Omānas valstī.
Haridžīti atšķiras ar saviem uzskatiem par halīfiem un ticīgo kopienas (Ummas) vadītāja lomu. Pretstatā šiītiem, kuri uzskata, ka tiesības uz valdīšanu pār ticīgo kopienu pieder tikai Alī (4. halīfa) namam, haridžīti uzskata, ka par ticīgo kopienas galvu var kļūt ikviens dievbijīgs un pazemīgs musulmanis. Pretstatā sunnītiem, kuri uzskata, ka imāma (dievkalpojumu vadītāja, reizēm — ticīgo kopienas līdera) nepietiekošā pazemība vēl nav iemesls sacelšanās aktam, haridžīti uzstāj uz tiesībām sacelties pret ikvienu nepazemīgu ticīgo kopienas vadītāju, ja tas neatbilst Pravieša Muhameda, 1. halīfa — Abū Bekra vai 2. halīfa — Umara dotajam piemēram uzvedībā, pazemībā, dievbijībā un rīcībā.
Saskaņā ar šo politisko nostāju haridžīti attīstīja daudzveidīgu teoloģisko un legālo doktrīnu kopumu, kurām attīstoties paši haridžīti kļuva par reliģisko novirzienu, kas pastāv neatkarīgi no šiītiem un sunnītiem.
