Ķecerība
Ķecerība (no vācu: Ketzer, kas savukārt no grieķu: καθαρός (katharós) — 'tīrs', 'šķīsts') jeb herēze (no grieķu: αἵρεσις (airéōis) — 'izvēle') — maldu mācība, apzināta novirze no vispārpieņemtā ticības kanona un atšķirīgs, attiecīgi „nepareizs“ pamatpostulātu traktējums.
Attiecīgi:
- Heresiarhs (αιρεσιάρχης (airesiárchis)) — ķeceru kopienas, sektas garīgais vadonis;
- Ķeceris jeb herētiķis, (αἱρετικός (airetikós)) — ķeceru kopienas loceklis, ķecerības piekritējs.
Jēdziena etimoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sākotnēji vārds nozīmēja „virziena izvēle“, un Palestīnas jūdeohellēniskajā vidē ar to apzīmēja gan dažādas filozofijas skolas, gan iekšējos strāvojumus dažādās reliģijās (piemēram, jūdaismā iekšējās reliģiskās partijas: farizejus un sadukejus), līdzīgi tam, ko mūsdienās apzīmē ar jēdzienu "sekta". Šādā nozīmē m.ē. pirmajā gadsimtā jūdi kristiešus dēvēja par „nacariešu ķeceriem“ (t.i. „nacariešu sektu“).
Negatīvu nozīmi apzīmējums iegūst Jaunajā derībā, jo tika uzskatīts, ka pestīšanu var iegūt tikai caur Kristu, un citu alternatīvu nav — Kristus noliegšana noved pie pazušanas. Apustulis Pēteris raksta par „aplamām posta mācībām“ (Pētera 2. vēst. 2:1), bet Svētais Pāvils ķecerību ierindo vienā kategorijā ar tādiem grēkiem kā maģija, elku pielūgsme un citiem (Gal. 5:20). Kristīgā baznīca sāka par „ķecerību“ dēvēt idejas, kuras it kā atzina Dievu, bet noraida kādu no Baznīcas pamatdoktrīnām.
Viduslaikos abas ortodoksās Baznīcas — Romas katoļu un Grieķu katoļu (pareizticīgā) — viena otru uzskatīja par ķeceriem,[nepieciešama atsauce] kā arī daudzās gnostiķu, manihejiešu un kataru sektas. Vēlāk abas Baznīcas par ķeceriem uzskatīja visus protestantus.
Islāma ķeceru sektas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Abi lielākie ortodoksie islāma strāvojumi — sunnīti un šiīti, — viens otru uzskata par ķeceriem. Turklāt ir virkne mazāku sektu, kuras abi ortodoksālie virzieni uzskata par ķeceriem:[nepieciešama atsauce]
- Ismaelīti;
- Vahābīti;
- Sūfiji;
- Bahaisti;
- Karmati;
- Mutazili.
Jūdaisma ķeceru sektas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Walter Bauer. A Greek-English Lexicon of the New Testament and Other Early Christian Literature. 3d ed., edited and revised by Frederick William Danker, 2000
- Christoph Auffarth. Die Ketzer. - C. H. Beck Verlag, München 2005, ISBN 3-406-50883-9
- Alfonso de Castro. Adversos omnes haereses libri XIV - Paris 1534, Antwerpen 1556
- Martin Mosebach. Häresie der Formlosigkeit. Die römische Liturgie und ihr Feind. - Wien, 2002. ISBN 3-85418-102-7
- Теологический энциклопедический словарь. Ред. Уолтер Элвелл. Москва: Ассоциация «Духовное возрождение», 2003. С. 440.
- прот. Иванцов-Платонов «Ереси и расколы первых веков христианства» - Москва, 1878
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Aktuelle Literatur zur Häresie und zur Wahrheit des christlichen Glaubens
- Ketzer im Mittelalterlichen Recht (Universität Konstanz, Sommersemester 2003; mit umfangreichen Literaturhinweisen)
- Les hérésies du XIe au XIIe siècle
- Свт. Игнатий (Брянчанинов). Понятие о ереси и расколе.
- С. В. Булгаков. Справочник по ересям, сектам и расколам
- Краткая информация о религиях и конфессиях - энциклопедия «Народы и религии мира» Arhivēts 2008. gada 23. martā, Wayback Machine vietnē.
 | Šis ar reliģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|