Elks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Baltu reliģija

Dievturity SYMBOL.png

1998. gadā atjaunots žemaišu elks ar paleoastronomisko novērotavu Sventājā

Elks (lietuviešu: alka[1], alkas[2], jaunprūšu: *alks, *alka) ir baltu svētvieta (parasti svētbirzs), kas atradās cilvēku nepārveidotā dabas vietā un ar ko bija saistītas dažādas paražas, ierobežojumi un aizliegumi.[3]

Baltu zemēs ienākot kristietībai, vārda nozīme pakāpeniski mainījās no vienkārši svētvietas uz svētvietu, kur pielūdza kādu dievību un nesa tai ziedojumus, līdz nekristīgajai dievībai („elku dievam”) vai to pielūgsmes tēlam, bet salikteni „elkdievība” sāka attiecināt uz dievu pielūgšanu vai plašāk — nekristīgo ticību kā tādu.[3][4]

Vārda cilme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārda „elks” cilme saistīta ar līkumu vai greizumu gan telpiskā ziņā (kā kalns, ieleja, upes līkums utt), gan reliģiski-psiholoģiskā ziņā, jo baltiem līkums un greizums bija saistīts ar pareģošanu un zīlēšanu, un līdzīga cilme ir arī vārdiem „krīvs” un „krivule”. No tās pašas vārdsaknes latviešu valodā cēlies arī vārds „elkonis”, bet prūšu valodā — „alkunis”. Savukārt gotu valodā ar vārdu „alhs” apzīmēja svētvietu vai svētnīcu.[3][4]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

11. gadsimta vācu hronists Brēmenes Ādams minēja prūšu svētbirzis, kurās drīkstēja ieiet tikai, lai ziedotu dieviem. 13. gadsimta vācu hronists Dusburgas Pēteris rakstīja par prūšu svētajām birzīm, ūdeņiem un laukiem, kuros bija aizliegts medīt un zvejot, un ko nedrīkstēja apstrādāt. 1518. gadā E. Stella rakstīja par prūšu svētajiem mežiem un svētajām birzīm, kurās dzīvojot prūšu dievi un kuros jāziedo dieviem, bet, ja tās ar savu ieiešanu apgānot kāds nepiederošais, tam par to jāsamaksā ar savu dzīvību. 1584. un 1595. gadā Kaspars Hennenbergers uzskaitīja prūšu alkas — upi, mežu, kokus — bērzus, svēto plūškoku, svēto liepu.[3]

Latvijā senākais zināmais elks atrasts Sārnates apmetnē un datēts ap 3000. p.m.ē. Pavisam rakstu avotos saglabājušās ziņas par aptuveni 40 Latvijā esošiem elkiem, taču agrāk precīzi izmērīti vai līdz mūsdienām saglabājušies vien pieci — Sārnates, Mārtiņsalas, Salaspils, Drustu, Sīlnieku un Dundagas Puiškalna elks. 1578. gadā Vecsaules mācītājs V. Bolteniuss minēja, ka zemnieki no koka, akmens un citiem materiāliem darina elkus, bet 1740. gada baznīcas vizitācijas protokolā ziņots par Gatartas Viļumos 13 vienu uz otra liktiem elkiem, no kuriem augšējo dēvēja par Ašgalvi (Spitzkopf).[5]

Vietvārdos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vietvārdi un hidronīmi ar sakni *elk/*alk- sastopami vēsturiski rietumbaltu apdzīvotajās zemēs — Alkayne, Alkeynen, Alkebirge Austrumprūsijā, Elkupis un Elkus Lietuvā, kā arī Elka, Elkasgals, Elkas grava, Elkas purvs, Elkezers, Elkleja, Elkazeme Kurzemē.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Lietuvių kalbos etimologinio žodyno duomenų bazė». etimologija.baltnexus.lt. Skatīts: 2018-11-11.
  2. «Lietuvių kalbos etimologinio žodyno duomenų bazė». etimologija.baltnexus.lt. Skatīts: 2018-11-11.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Mitoloģijas enciklopēdija 2. Rīga : Latvijas enciklopēdija. 1994. 287. lpp. ISBN 5-89960-044-6.
  4. 4,0 4,1 4,2 Janīna Kursīte (2003. gada 30. decembris). "Par Austrumprūsijas un Kurzemes vietvārdu stāstiem". Latvijas Vēstnesis (Latvijas Vēstnesis) (Nr. 183 (2948)).
  5. Mitoloģijas enciklopēdija 2. Rīga : Latvijas enciklopēdija. 1994. 182. lpp. ISBN 5-89960-044-6.