Elks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
1998. gadā atjaunots žemaišu elks ar paleoastronomisko novērotavu Sventājā

Elks (lietuviešu: alkas, elkas, jaunprūšu: *alks, *alka) ir baltu svētvieta (parasti svētbirzs), kas atradās cilvēku nepārveidotā dabas vietā.[1]

Laika gaitā vārda nozīme ir mainījusies, un mūsdienās ar vārdu „elks” vairāk saprot dievību vai pielūgsmes objektu, bet salikteni „elkdievība” attiecina uz dievu pielūgšanu vai plašāk — nekristīgo ticību.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

11. gadsimta vācu hronists Brēmenes Ādams minēja prūšu svētbirzis, kurās drīkstēja ieiet tikai, lai ziedotu dieviem. 13. gadsimta vācu hronists Dusburgas Pēteris rakstīja par prūšu svētajām birzīm, ūdeņiem un laukiem, kuros bija aizliegts medīt un zvejot, un ko nedrīkstēja apstrādāt. 1518. gadā E. Stella rakstīja par prūšu svētajiem mežiem un svētajām birzīm, kurās dzīvojot prūšu dievi un kuros jāziedo dieviem, bet, ja tās ar savu ieiešanu apgānot kāds nepiederošais, tam par to jāsamaksā ar savu dzīvību. 1584. un 1595. gadā Kaspars Hennenbergers uzskaitīja prūšu alkas — upi, mežu, kokus — bērzus, svēto plūškoku, svēto liepu. Daudz līdzīgu ziņu ir arī par latviešu un lietuviešu elkiem.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 «Prūšu mitoloģija». Mitoloģijas enciklopēdija 2. Rīga : Latvijas enciklopēdija. 1994. 286. lpp. ISBN 5-89960-044-6.