Farizeji

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Farizeji bija viena no senā jūdaisma sektām Otrā Jeruzālemes tempļa laikā. Lai arī tās saknes meklējamas jau Otrā tempļa celšanas laikā, farizeju paražas nostiprinājās ap 2. gs.p.m.ē, un pēc tempļa sagrāves 70. gadā kalpoja par pamatu rabīniskajam jūdaismam. Nosaukums cēlies no vārda saknes, kas apzīmē "atšķelt", "atdalīt", un sākotnēji varēja kalpot farizeju pretiniekiem, lai apzīmētu tos par ķecerīgu sektu.

Gadsimtos pirms Babilonijas trimdas seno jūdaismu plosīja nesaskaņas starp tempļa priesteru kārtu un praviešiem. Kamēr priesteri uzstāja uz stingru Torā aprakstīto kulta likumu izpildi un Mozus noteikto tempļa ziedojumu veikšanu, pravieši noraidīja kalpošanu kulta burtam, un aicināja kalpot Dievam, sekojot reliģijas būtībai par iecietību un mīlestību pret savu tuvāko.

Pēc atgriešanās no Babilonijas trimdas pravietošana izbeidzās. Ezras vadībā sākās tempļa un reliģiskās dzīves atjaunošana. Ezra iesāka publiskus svēto rakstu lasījumus iedzīvotājiem, kas no savas puses apņēmās stingri ievērot Mozus likumus. Sekošana saviem reliģiskajiem likumiem nodrošināja to, ka ebreji neizzuda apkārtējo tautu un reliģiju jūrā. Ebrejiem sākotnēji nācās sadzīvot ar persiešu zoroastrismu, kam pēc Aleksandra Lielā iekarojumiem sekoja hellēnisma laiks ar daudzajiem grieķu dieviem.

Pēc Makabeju sacelšanās uzvaras ebreji atguva savu neatkarīgu valsti, kurā ierobežoja grieķu kultūras ietekmi. Daudzie reliģiskie likumi ne tikai norobežoja ebreju dzīvi no cittautiešiem, bet arī sāka radīt šķelšanos ebreju vidū. Sadukeji apvienoja visu aristokrātiju un turīgo eliti, kas uzstāja uz Mozus likumu stingru ievērošanu, kā arī noraidīja vēlāk rakstītās praviešu grāmatas un tautas reliģiskās paražas, kas bija radušās gadsimtu laikā. Esēņi uzstāja uz reliģisko likumu tiešu ievērošanu, taču saprotot, ka modernajā sabiedrībā tas vairs nav iespējams, devās tuksnesī vai veidoja savas komūnas, kur nekas tiem netraucēja sekot Toras prasībām. Farizeji veidoja trešo sektu, kas bija tuvāka vienkāršās tautas ticībai. Farizeji formulē to, ka svēta un obligāta ir ne tikai rakstītā Tora, bet arī mutvārdu Tora (gadsimtu laikā radušās paražas, izskaidrojumi un komentāri).

Pirmo Makabeju valdnieku laikā farizeji iesaistījās politiskās cīņās, kas pārauga pilsoņu karā, kuru farizeji zaudēja. Kad Hasmoneju dinastijas troņa pretendentu konfliktā iejaucās Romas karavadonis Gnejs Pompejs, farizeji viņu aicināja izveidot republiku Romas pakļautībā. Hēroda Lielā varas laikā farizeji koncentrējas tikai uz reliģiskajiem jautājumiem. Šajā laikā viņi sašķēlās divās skolās, kas dažādi interpretēja reliģiskos likumus - Hilela un Šammaja skolās. Šammaja sekotāji stingrāk pieturējās likumam, kamēr Hilela sekotāji to interpretēja brīvāk un kļuva populārāki tautā. Leģenda vēsta, ka neebreju, kurš gribējis uzzināt visu par jūdaismu stāvot uz vienas kājas, Šammajs esot padzinis, bet Hilels atbildējis: "Kas Tev nepatīk, to nedari savam tuvākajam. Tā arī ir visa Tora. Viss pārējais ir tās komentāri. Ej un mācies." Kamēr Hilela sekotāji sadarbojās ar romiešiem, Šammaja sekotāju vidū izveidojās zelotu grupas, kas cīnījās pret romiešiem un noveda pie postošā romiešu-jūdu kara. Pēc romiešu uzvaras izdzīvojušajiem farizejiem izdevās izveidot reliģisko skolu Javnē, kur iesākās pēctempļa jūdaisma, rabīniskā jūdaisma veidošanās.

Kristiešu Jaunajā Derībā farizeji parasti pieminēti konfliktējot ar Jāni Kristītāju un Jēzu. Sv.Pāvils sākotnēji bija farizejs.