Hermanis Rode-Ēbelings

Hermanis Rode-Ēbelings

Hermanis Rode-Ēbelings (vācu: Hermann Rhode-Ebeling; 1846-1906), bija vācu aktieris un Rīgas Latviešu teātra otrais direktors pēc Ādolfa Alunāna.

Dzīvesgājums

Dzimis 1846. gada 18. augustā Berlīnē. 1865. gadā piebiedrojās ceļojošu aktieru pulciņam, vēlāk uzņemts Drēzdenes aktieru ansamblī, kur izpildīja rakstura lomas. 1884. gadā Rīgas pilsētas teātris viņu uzaicināja kļūt par režisoru, taču jau 1885. gadā viņš sanaidojās ar teātra vadību un pēc Rīgas Latviešu biedrības aicinājuma kļuva par Rīgas Latviešu teātra vadītāju.

Mēģinājumos kā pamatprincipu H. Rode-Ēbelings izmantoja priekšā rādīšanu un no aktieriem prasīja atdarināt demonstrēto, kas aktieru darbību varēja novest pie ārišķības. Latviešu aktieriem bija sveša šāda skola, taču H. Rode-Ēbelings skatuves mākslas pamatprincipus ieaudzināja daudzos izcilos aktieros. Trupai pakāpeniski pievienojās Jānis Brigaders, Jēkabs Rozentāls-Krūmiņš, Dace Akmentiņa, Pēteris Ozoliņš, Mārtiņš Stīnuss, Jēkabs Duburs, Roberts Jansons, Kārlis Brīvnieks, Olga Ezerlauka, Aleksandrs Freimanis, Jūlija Lanka, Eižens Kociņš, Jūlija Skaidrīte, Aleksis Mierlauks u.c. Izveidojās kolektīvs, kurā ietilpa arī daži sevišķi talantīgi aktieri, kuri ar laiku izauga par izciliem liela vēriena skatuves māksliniekiem. Teātris izrādīja Puriņu Klāva "Lielkungu pusdienas" un "Zviedris" (abas 1889), Rūdolfa Blaumaņa lugas "Zagļi" (1890) un "Ļaunais gars" (1891).

1880. gadu otrajā pusē teātris kļuva par profesionālu teātri, ko pamatā noteica fakts, ka, sākot saņemt Rīgas Domes subsīdijas, teātris kopš 1887. gada sāka maksāt aktieriem noteiktu algu un teātris kļuva par viņu pamatdarbu. Izrādes sāka regulāri notikt katru svētdienu un svētku dienās, dažkārt arī darbadienās. Teātra repertuārā pastāvīgi atradās ne tikai pasaules klasikas darbi, bet arī sentimentālas melodrāmas, vācu un austriešu dramaturgu tā sauktās kalniešu lugas, kuru darbība risinājās Alpu kalnu ciematā ar dziedājumiem, kā arī romantiskas pasaku lugas, arī paša režisora sarakstītā luga "Jaungada nakts", kuru iestudēšanai bija jāattīsta skatuves tehnika, kas izpaudās skatuviskos efektos — pērkona dārdos un zibens zibšņos sārtā bengāliskā apgaismojumā, jo teātris vēl nebija aprīkots ar elektrību.

Sākumā H. Rode-Ēbelings neprata latviski, tādēļ viņš izrādīja tikai no vācu valodas tulkotas lugas, jo citādi nespēja sekot lugas latviskajam sagatavojumam. Mācīdamies valodu, viņš tēloja vienīgi mazās lomas ("Apgāztā sālnīca", "Velna atmiņas"), bet vēlāk, kad valodas grūtības bija pārvarētas, Rode-Ēbelings tēloja Šeiloku Viljama Šekspīra "Venēcijas tirgonī" (1888), Gasparu "Korneviļas zvanos", Otokaru "Staburaga meitiņā" un savā atvadu beneficē Eduardu Šekspīra "Rikards III dzīvē un nāvē" (1893).

Viņa darbības laikā repertuārā bija Frīdriha Šillera "Luīze Millere" ("Mīla un viltus") (1889), Henrika Ibsena "Sadzīves pīlāri" (1889), Aleksandra Suhovo-Kobiļina "Krečinska kāzas" (1890), Onorē de Balzaka "Pamāte" (1892), Viljama Šekspīra "Sapnis vasaras naktī" (1892). Tika iestudētas arī Žaka Ofenbaha, Franca Supē, Robēra Planketa operetes, kā arī dziesmu lugā "Dzīvību priekš cara" (1886) pārstrādātā Mihaila Gļinkas opera "Ivans Susaņins".

1893. gadā, beidzoties noteiktajam aizliegumam strādāt vācu teātrī, Hermanis Rode-Ēbelings aizgāja no teātra un RLB vadība par teātra vadītāju uzaicināja profesionālu aktieri un režisoru Pēteri Ozoliņu, kurš bija mācījies Drēzdenes konservatorijas drāmas klasē.

Miris 1906. gadā Berlīnē.