Pāriet uz saturu

Jānis Lazdiņš

Vikipēdijas lapa
Jānis Lazdiņš
Jānis Mārtiņš Lazdiņš
Jānis Lazdiņš
Personīgā informācija
Dzimis 1875. gada 22. augustā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Bārbeles pagasts, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1953. gada 20. martā (77 gadi)
Valsts karogs: Beļģija Brisele, Beļģija
Nodarbošanās mūziķis, diplomāts

Jānis Mārtiņš Lazdiņš (arī Jan Lasdin,[1] 1875-1953) bija latviešu mūziķis un diplomāts. Krievijas impērijas galma orķestra pirmais vijolnieks (1902—1917), Latvijas vēstnieks Beļģijā un Luksemburgā (no 1929).

Dzimis 1875. gada 22. augustā Bārbeles pagasta Lazdiņu mājās zemnieka Mārtiņa Lazdiņa ģimenē. Mācījās Jelgavas klasiskajā ģimnāzijā. Studēja Pēterburgas konservatorijā (1892—1898), papildinājās Parīzē, bija Krievijas impērijas galma orķestra pirmais vijolnieks (1902—1917).

Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada novembrī bija Latvijas pagaidu valdības finansu ministra Kārļa Puriņa sekretārs. No 1919. gada jūlija bija Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas ierēdnis, no 1920. gada ārlietu ministra Z. A. Meierovica kabineta šefs. Viņš pavadīja ministru ārzemju ceļojumos Latvijas valsts de iure atzīšanas sarunās (1920—1921), Dženovas konferencē (1922) u.c. No 1924. gada jūlija — ģenerālkonsuls, no 1927. gada — chargé d'affaires, no 1929. gada — Latvijas sūtnis Beļģijā un Luksemburgā. [2] Propagandēja Latvijas valsti un tās mākslu Beļģijā, rīkoja lekcijas un konferences, latviešu mākslas izstādes, koncertus, baleta uzvedumus u.c. Kā Beļģijas Karalistes dāvinājums Latvijas Ārzemju mākslas muzejā glabājas 20. gadsimta sākuma beļģu mākslas kolekcija, tās iniciatori bija Latvijas sūtnis Jānis Lazdiņš kopā ar Beļģijas ārzemju izstāžu komisāru Polu Lambotu.[3]

1938. gadā atvaļinājās no diplomātiskā dienesta un apmetās uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā, viņa vietā no 1938. gada septembra Latvijas sūtnis Beļģijā un Luksemburgā bija Miķelis Valters. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Senžilā (Saint-Gilles) pie Briseles. 1948. gada 23. decembrī viņam piešķīra Beļģijas pavalstniecību.[4]

Miris 1953. gada 20. martā Briselē.

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Oļģerds Grosvalds
Latvijas sūtnis Beļģijā un Luksemburgā
19291938
Pēctecis:
Miķelis Valters