Oļģerds Grosvalds

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Oļģerds Grosvalds
Oļģerds Grosvalds
Personīgā informācija
Dzimis 1884. gada 25. aprīlī
Rīga, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1962. gada 12. septembrī (78 gadi)
Parīze, Karogs: Francija Francija
Tautība latvietis
Nodarbošanās žurnālists, sabiedrisks darbinieks, diplomāts
Vecāki Frīdrihs Grosvalds
Brāļi Jāzeps Grosvalds


Oļģerds Grosvalds (1884. gada 25. aprīlis - 1962. gada 12. septembris) bija latviešu žurnālists, mākslas kritiķis, politiķis un diplomāts, būdams Latvijas ārlietu dienestā 43 gadus (1919-1962). Gleznotāja Jāzepa Grosvalda vecākais brālis.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oļģerds Grosvalds[1] dzimis 1884. gadā Rīgas advokāta Frīdriha Grosvalda ģimenē. Studēja filoloģiju Tērbatas, Parīzes un Minhenes universitātēs, kur 1912. gadā ieguva Dr. phil. zinātnisko grādu. Tērbatā kļuva par vecākās latviešu studentu korporācijas Lettonia biedru. Pēc tam viņš atgriezās Rīgā un līdz 1917. gadam strādāja kā žurnālists un mākslas kritiķis.

Pēc Latviešu Nacionālās Padomes izveidošanas 1918. gadā viņš kļuva par tās sekretāru ārlietu nodaļā un par Latvijas Tautas padomes locekli no Latviešu Zemnieku savienības.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Grosvalds 1919. gada februārī – jūlijā bija Latvijas delegācijas sekretārs Parīzes miera konferencē. No 1919. gada jūlija Latvijas Pagaidu valdības pārstāvis, rezidējošais ministrs, no 1921. gada maija līdz 1924. gada augustam sūtnis Francijā. Sūtnis arī Beļģijā un Nīderlandē (1921–1924).

1925. gada maijā–septembrī vadīja Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļu. Bija sūtnis Somijā (1925–1930), Polijā un Rumānijā (1930–1934), Austrijā (1930–1933), Ungārijā (1932–1934) ar rezidenci Varšavā. No 1934. gada septembra sūtnis Francijā un Spānijā (rezidence Parīzē).

1940. gada vasarā pēc Francijas un Latvijas okupācijas kopā ar A. Petēna valdību un diplomātisko korpusu no Parīzes pārcēlās uz Višī, vēlāk dzīvoja Nicā. Neatzina padomju okupācijas laika Latvijas PSR valsts varas un pārvaldes iestādes par likumīgām un nepakļāvās to lēmumiem. Pēc Otrā pasaules kara beigām turpināja vadīt Latvijas sūtniecību Parīzē, saglabājot personisko ministra titulu un saņemot Francijas Ārlietu ministrijas ierobežotu atbalstu. Piedalījies Latvijas diplomātisko pārstāvju sanāksmēs.

Miris 1962. gada 12. septembrī un apglabāts Perlašēza kapsētā Parīzē.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. VI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 10 883. sleja.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Latvijas sūtnis Francijā, Beļģijā un Nīderlandē
19211924
Pēctecis:
Miķelis Valters
Priekštecis:
Kārlis Reinholds Zariņš
Latvijas sūtnis Somijā
19251930
Pēctecis:
Antons Balodis
Priekštecis:
Mārtiņš Nukša
Latvijas sūtnis Polijā, Rumānijā, Austrijā un Ungārijā
19301934
Pēctecis:
Miķelis Valters
Priekštecis:
Fēlikss Cielēns
Latvijas sūtnis Francijā un Spānijā
19341962
Pēctecis:
[[]]