Miķelis Valters

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par politiķi. Par citām jēdziena Valters nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Miķelis Valters
Mikelis Valters.JPG
Latvijas Iekšlietu ministrs
Amatā
1918. gada 19. novembris — 1919. gada 31. augusts
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Pēctecis Alfrēds Birznieks

Dzimšanas dati 1874. gada 7. maijā [v.s. 25. aprīlī]
Liepāja, Kurzemes guberņa (tagad - Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1968. gada 27. martā (93 gadu vecumā)
Nica, Karogs: Francija Francija
Politiskā partija VLSS
ZS
Profesija politiķis, diplomāts, rakstnieks,

Miķelis Valters (dzimis 1874. gada 7. maijā [v.s. 25. aprīlī], miris 1968. gada 27. martā) bija Latvijas Republikas iekšlietu ministrs (1918—1919), jaunstrāvnieks, jurists, politiķis, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem. Pirmais latviešu sabiedriskais darbinieks, kurš publiski izvirzīja suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību (1903. gadā žurnālā „Proletārietis” rakstā „Patvaldību nost! Krieviju nost!”).[1] Ir Triju Zvaigžņu ordeņa lielkrusta komandieris.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas delegācija Parīzē pēc Sabiedroto Augstākās padomes de iure atzīšanas lēmuma saņemšanas 1921. gadā. 1. rindā no kreisās Miķelis Valters, Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Lazdiņš; 2. rindā no kreisās Oļģerds Grosvalds, Georgs Bisenieks, Jānis Tepfers.

Dzimis 1874. gada 7. maijā Liepājā, ostas strādnieka Pētera Valtera un viņa sievas Zanes ģimenē. Pamatizglītību ieguva Liepājas Svētās Annas baznīcas elementārskolā, vēlāk Liepājas pilsētas skolā, vienlaikus strādājot par burtliča mācekli. 1889. gadā sāka strādāt Jaunliepājas dzelzceļa darbnīcās, absolvēja Liepājas reālskolu.

Aizrāvies ar sociālisma idejām, strādāja laikraksta „Dienas Lapa” redakcijā Rīgā. 1897. gada maijā par piedalīšanos Jaunās strāvas kustībā tika apcietināts uz 15 mēnešiem. Cietumā viņam parādījās pirmās domas par latviešu nāciju un neatkarīgu valsti. Viņš līdz ar to arvien vairāk attālinās no Jaunās strāvas marksistu vispārinājumiem un vienkāršojumiem, nododoties cietumā nopietnākām filozofijas un politikas studijām.[2] 1898. gadā daudzus jaunstrāvniekus atbrīvoja un izmitināja Krievijas impērijas guberņās, bet Valteram izdevās pie Palangas pāriet robežu ar Vācijas impēriju, vēlāk viņš pārcēlās uz dzīvi Šveicē. Studēja Bernes universitātē, iegūstot spožu akadēmisku izglītību un 1907. gadā doktora grādu valsts zinībās Cīrihes universitātē. Zināšanas papildināja Sorbonnas universitātē Parīzē. 1900. gadā kopā ar domubiedriem - Ernestu Rolavu un Emīlu Skubiķi, - Londonā nodibināja Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienību. No 1903. līdz 1904. gadam M. Valters bija Latviešu sociāldemokrātu savienības laikraksta „Proletārietis”.

1905. gada revolūcijas laikā Valters atgriezās Latvijā, bija žurnāla „Revolucionārā Baltija” redaktors. Atšķirībā no Krievijas eseriem, Valters, Rolavs un Skubiķis pārstāvēja to eseru spārnu, kas cīņu par nacionālajām interesēm izvirzīja pirmajā vietā, otrajā atstājot proletariāta šķiras intereses. 1906. gadā Valters caur Somiju devās bēgļu gaitās uz Šveici, tad uz Londonu. Līdztekus revolucionārajam darbam nodarbojās ar rakstniecību, izdodot dzejas krājumus "Tantris" (1908), "Ēnas uz akmeņiem" (1910) un "Mūžība" (1914).

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada maijā atgriezās Latvijā un tika ievēlēts Vidzemes Zemes padomē, bija viens no Zemnieku savienības (LZS) dibinātājiem. Šajā laikā norobežojās no sociāldemokrātiem un cieši sadraudzējies ar K. Ulmani (leģenda vēsta, ka esot bijis vienīgais Latvijas politiķis, kurš arī autoritārā režīma laikā uzdrošinājies Ulmani uzrunāt uz "Tu"). Vācu okupācijas laikā Valters bija viens no Demokrātiskā bloka organizētājiem un vadītājiem Rīgā. 1918. gada 19. oktobrī Miķelis Valters un Edvards Traubergs iesniedza Vācijas impērijas kancleram Maksimiliānam petīciju, kurā aicināja atbalstīt latviešu tautas centienus panākt savas valsts neatkarību. 1918. gada novembrī Valters bija viens no Tautas padomes dibinātājiem un locekļiem,[3] piedalījās Latvijas valsts pasludināšanas aktā 1918. gada 18. novembrī. Pēc Latvijas Pagaidu valdības izveides bija pirmais iekšlietu ministru un avīzes “Latvijas Sargs” līdzizdevējs (1919—1922). Aprīļa puča laikā M. Valteru 1919. gada 16. aprīlī Liepājā īslaicīgi arestēja.

1919. septembrī viņš uzsāka darbu jaundibinātajā Latvijas Augstskolā, bet 1919. gada oktobrī Valteru iecēla par Latvijas diplomātisko pārstāvi Romā, pēc tam Parīzē. Bija viens no tuvākajiem pirmā LR ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica palīgiem, gādājot par Latvijas atzīšanu de iure un uzņemšanu Tautu Savienībā. 1925. gadā izstājās no LZS.

Bija Latvijas ģenerālkonsuls Karalaučos, pēc tam 1934.-1937. gados sūtnis Varšavā. 1930. gadu otrajā pusē presē, bet galvenokārt K.Ulmanim un ārlietu ministram V.Munteram adresētajās vēstulēs, Valters visnotaļ kritiski vērtēja šo valstsvīru īstenoto ārpolitikas vadību. Visdziļākā Latvijas diplomātijas kļūme un traģēdija Valtera skatījumā bija neitralitātes politika un norobežošanās no Francijas un Lielbritānijas, kurā viņš vainoja galvenokārt Munteru: viņa vadībā "neitrālisms palika par vāciski-krievisku gājienu, neiejaukšanos neviena, pat ne savās lietās".[4] Tā kā Valters jau bija aizsniedzis pensijas gadus, Munters vairākkārt vērsās pie Ulmaņa ar ierosinājumu Valteru pensionēt un viņa vietā iecelt kādu jaunākās paaudzes diplomātu, līdz beidzot Ulmanis piekrita, ka pēc sūtņa Beļģijā J. Lazdiņa aiziešanas pensijā, Valteru no Varšavas jāpārceļ uz mazāk svarīgo Briseli.[5]1937. gadā Valteru iecēla par Latvijas sūtni Briselē, kur bija šajā postenī līdz pat Beļģijas okupācijai 1940. gada maijā. Beļģija bija to valstu vidū, kas neatzina Latvijas iekļaušanu PSRS.

1945. gada 27. janvārī sūtnis Šveicē Jūlijs Feldmanis, Beļģijā Miķelis Valters un Igaunijā Vilis Šūmanis nosūtīja telegrammu britu premjeram V.Čērčilam. Tajā viņi uzsvēra, ka pirms lielvalstu tikšanās protestē pret PSRS veikto Latvijas okupāciju un aneksiju.[6]

Pēc 1940. gada Miķelis Valters dzīvoja Šveicē un Francijā, nodarbojies ar jurisprudenci un publicistiku un turpināja kalpot Latvijai kā diplomāts arī pēc tās okupācijas divdesmit astoņus gadus. Miris 1968. gada 27. martā Nicā, Francijā.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājā viņa vārdā nosaukta Valtera bibliotēka.

2009. gada 21. maijā LR Iekšlietu ministrija (IeM) rīkoja Dr. Miķeļa Valtera mūža 135. gadskārtas atceres pasākumu. Svinīgi tika atklāta M.Valtera piemiņas plāksne.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Zemnieku Savienībai - 90». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 26. martā. Skatīts: 2010. gada 2. februārī.
  2. Agnis Balodis. Atmiņas, sapņi un politika. - recenzija
  3. Klišāns V. Latvijas vēsture, III, 66. lpp.
  4. Andrievs Ezergailis. Valtera sarakste ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru.
  5. Alfreds Bērziņš. Labie gadi. - Grāmatu draugs: Ņujorka, 1963., 174.-176. lpp.
  6. «Zunda A. Zem politisko lielvaru riteņiem.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 19. janvārī. Skatīts: 2010. gada 2. februārī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
nebija
Latvijas Iekšlietu ministrs
1918. gada 19. novembris—1919. gada 31. augusts
Pēctecis:
Alfrēds Birznieks
Priekštecis:
Latvijas sūtnis Itālijā, Spānijā un Portugālē
19211924
Pēctecis:
Vilis Šūmanis
Priekštecis:
Oļģerds Grosvalds
Latvijas sūtnis Francijā, Spānijā un Portugālē
19241926
Pēctecis:
Vilis Šūmanis
Priekštecis:
Oļģerds Grosvalds
Latvijas sūtnis Polijā, Rumānijā, Austrijā un Ungārijā
19341937
Pēctecis:
Ludvigs Ēķis
Priekštecis:
Jānis Lazdiņš
Latvijas sūtnis Beļģijā un Luksemburgā
19381968
Pēctecis:
Juris Kanels