Jēkabmiesta sieviešu ģimnāzija
Jēkabmiesta sieviešu ģimnāzija bija viena no Jēkabpils privātajām skolām. Pašreizējā adrese Blaumaņa ielā 27.
Skolas ēkas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jēkabmiesta sieviešu ģimnāziju nodibināja 1911. gadā pilsētas miertiesneša meita Klaudija Martinovna Karp. Iesākumā skolai savu telpu nebija, tāpēc tika īrētas divas ēkas — sarkano ķieģeļu māju uz tagadējās Brīvības un Zaļās ielas stūra un namu uz Zaļās un Pasta ielu stūra dienvidu pusē.[1] Pēc skolas nodibināšanas Klaudijas jaunkundzi drīz apprecēja bagātais rūpnieks un dzirnavu īpašnieks Less, kurš kā kāzu dāvanu savai sievai uzbūvēja skolas vajadzībām lielu divstāvu korpusu — sarkanu ķieģeļu ēku (pašlaik Jēkabpils Valsts ģimnāzijas vecā galvenā ēka).[2] Skolas ēka tika uzbūvēta viena gada laikā uz smilšaina liela laukuma, uz kura pirms tam bija notikuši gadatirgi. Zemi celtniecībai Less bija ieguvis no pilsētas.[1]
Ģimnāzistes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc skolas ēkas atklāšanas audzēkņu skaits strauji pieauga. Skolā tika uzņemtas meitenes ar priekšzināšanām pagastskolas līmenī. Mācību laiks skolā bija 7 gadi. Lai arī gada skolas maksa bija 70 rubļi, kas tolaik bija ievērojama summa, skolā audzēkņu netrūka. Skolu apmeklēja dažādu tautību meitenes — vairāk krievietes, dažas vācietis, ebrejietes, arī latvietes, bet viņu bija salīdzinoši maz naudas trūkuma dēļ. Skolnieces valkāja formas kleitas zilā krāsā.[1]
Skolotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Skolotāju sastāvs bija daudznacionāls. Skolā strādāja latvietis Kārlis Lamberts, kurš pasniedza arī tirdzniecības skolā. Šeit strādāja arī Ķempju pāris, kuru vidū īpaši ir izceļams vīrs Jānis Ķempis kā izcils pedagogs, kurš vēlākos gados kopā ar kundzi devās uz Pēterburgu, kur tur strādāja Ķeizariskajā tirdzniecības skolā un mira Pilsoņu kara laikā. Viņa dzīves noslēguma posms ir attēlots Jāņa Grestes grāmatās "Krist un celties" un "Kā dzeņa vēders". Cara laika ģimnāzijā mācīja latviešu valodu skolotāja Milda Irbīte, bet vācu valodu — Rozenberga jaunkundze (vāciete), kura skolā atgriezās arī pēc Pirmā pasaules kara. Vācu tautības skolotājas bija arī Lundberga (rokdarbi) un Vāgnere (franču valoda). Matemātiku pasniedza igaunis Tombergs, bet krievu literatūru lieliski pārzināja Čikačovs. Zīmēšanas stundas bija skolotāja Voskresenska pārziņā. Ticības mācības stundas pasniedza dažādu reliģisko virzienu teologi.[1]
Ārpusstundu aktivitātes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Starp tā laika četru pilsētas skolu — ģimnāzijas, tirdzniecības skolas, apriņķa skolas un Marijas skolas skolotājiem pastāvēja koleģiāli sakari, tāpēc daudzi pasākumi tika rīkoti kopā. Tā Ziemassvētkos ģimnāzijas ēkas zālē kopīga teātra trupa rīkoja izrādes, kurā nepiedalījās tikai apriņķa skola, jo tās skolotāji bija aristokrātiski augstprātīgi, tāpēc biežāk atturējās no aktierdarbības. Trupa sagatavoja izrādes trijās valodās, tā, piemēram, latviski tika uzvesta luga "Zelta zirgs", krieviski — "Cara līgava", bet vāciski — "Vilhelms Tells".[1]
Katru pavasari ģimnāzija kopā ar tirdzniecības skolu rīkoja Ziedoņa dienu Susejas līcī, uz kuru devās 6 kilometrus ārpus pilsētas. Tur bija iepriekš pasūtīta mūzika, kā arī bufete ar saldumiem un maizītēm. Līdz pat vakaram šeit notika dejas un rotaļas.[1]
Ģimnāzistes kopā ar vecākiem drīkstēja apmeklēt koncertus un teātra izrādes, kas noritēja viesnīcas "Belvija" zālē Daugavas malā.
Skola kā privātā ģimnāzija pastāvēja līdz Pirmās brīvvalsts laikam — Latvijas Republikas nodibināšanai.
1919. gada 6. jūnijā Klaudijas Less bijušās sieviešu privātģimnāzijas telpās notika pilsētas iedzīvotāju sapulce, kurā tika ievēlēts pirmais pilsētas valdes priekšsēdētājs provizors Aleksandrs Linde.[2]
1921./1922. mācību gadā šo ēku iegūst Jēkabmiesta Valsts vidusskola,[3] pirmā reāltipa mācību iestāde apriņķī.[3]
