Jēkabs Voldemārs Timma
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Jēkabs Voldemārs Timma (1897-1915) bija latviešu strēlnieks, viens no trīs pirmajiem kritušajiem strēlniekiem un pirmajiem, kas tika apglabāti Rīgas Brāļu kapos[1].
Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jēkabs Voldemārs Timma dzimis Rīgā trīs bērnu ģimenē Biķerniekos, strādājis kādā no Rīgas fabrikām. 1915. gada vasarā, Pirmajam pasaules karam sasniedzot Latvijas teritoriju, Timma pieredz Kurzemes bēgļu ierašanos Rīgā[1].
Pirmajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kad 1915. gada augusta sākumā tiek uzsākta strēlnieku bataljonu formēšana, Timma ar lielu entuziasmu brīvprātīgi piesakās un jau 18. augustā dodas uz apmācībām topošā 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona rindās Mīlgrāvī. 8. septembrī viņš raksta vēstuli krustmātei:
| “ | Mīlgrāvī, 1915. g. 8. septembrī.
Sveika tante! Vēl mēs atrodamies Mīlgrāvī, Cīzes kuģu būvētavā. Jūtos labi; vispār jāsaka, ka līdz šim man ir gājis diezgan labi, redzēsim, kā ies uz priekšu. Liekas, ka drīz mūsu bataljonam būs Mīlgrāvi jāatstāj, jo prūši mūs pārāk bieži apciemo. Katru reizi, kad viņu aeroplāni šeit atlido, tie nosviež bumbas. Svētdien mūsu pagalmā nometa 5 bumbas, no kurām mēs gan necietām. Svētdien, 14. septembrī, mēs dabūsim drēbes, un 15. septembrī laikam iesvētīsim savu karogu. Tagad mūs dūšīgi apmāca no agra rīta līdz vēlam vakaram, tāpēc domājam, ka drīz mūs sūtīs uz pozicijām. Esam jau arī diezgan labi apmācīti. Uz kurieni mūs sūtīs, to nesaka, tas paliek noslēpums. Citādi gan mums visu izskaidro un izstāsta. Būsim mēs labi apbruņoti, pašiem mums būšot arī sava kavalērija, artilērija v. t. t. Uz rotu mums ir 6 ložmetēji, 4 lielgabali un, protams, arī lielgabalnieki. Mūsu bataljona komandieris ir latvietis, liels latviešu tautas aizstāvis, Viņš ļoti rūpējas par mums, lai mēs būtu labi apbruņoti un tiktu kārtīgi apmācīti. Komandieris mums turēja runu un teica, ka visiem mums esot jābūt ļoti dūšīgiem un varonīgiem, dzīvi lai prūšu rokās mēs nedodoties, jo mums kā brīvprātīgiem draudot šausmīga nāve. Prūši uz mums zobus vien griežot. Dzīvojiet sveiki, man nav laika visu tik sīki aprakstīt, kā pienākas. Kad pārnāku mājās no apmācībām, esmu vairāk kā nostrādājies. Drīz mēs iesim cīņā par savu tēviju un brīvību, cīņā pret barbariem. Vai vinnēsim, vai paspēlēsim, to nezinām. Un ja mēs arī cīņu zaudētu, dzīvus mūs prūši rokā nedabūs un mūsu dzimtenē tie varēs ienākt tikai pār mūsu līķiem, asins peļķēm un gruvešu kaudzēm. Tad jums dzīvajiem būs ko pieminēt mūsu cīņas. Paliekiet visi mīļi sveicināti, sveicini no manis brāli un māsiņu. Kas zin, varbūt, ka mēs vairs nesatiksimies. Jūsu Voldemārs.[1] |
” |
Timmu ieskaita bataljona 3. rotā, ko komandē virsleitnants Dardzāns, un novieto pozīcijās Tīreļpurvā pie Kraslovsku mājām. Tur 1915. gada 25. oktobrī 2. un 3. rota gūst pirmās ugunskristības - vācu spēki trīsreiz uzbrūk pozīcijai, taču tiek padzīti, zaudējot vairākus kritušos, tostarp vienu virsnieku. Pirmajā latviešu strēlnieku sadursmē ar ienaidnieku ir arī zaudējumi, 6 strēlnieki tiek ievainoti, 3 pazūd bez vēsts un ir arī pirmie trīs kritušie.
Strēlnieka Jēkaba Voldemāra Timmas krūtis caurubj sprāgstošā lode un līdz ar Jāni Gavenas un Andreju Stūri viņš krīt kaujā pie Kraslovsku mājām 1915. gada 25. oktobrī[2].
Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Timmas un pārējo pirmo kritušo izvadīšana tiek izsludināta latviskajā Rīgas presē, uz to ierodas simtiem ļaužu. Svinīgais gājiens dodas no Latviešu biedrības nama uz Meža kapiem, kur baltos šķirstus gulda zemes klēpī, vēlāk, pievienojoties jauniem kritušajiem, tur izveidojas Rīgas Brāļu kapi. Pēc nāves Timmu apbalvo ar IV šķiras Svētā Jura krustu un paaugstina par jefreitoru.
Jēkabam Voldemāram Timmam dzejnieks Aleksandrs Čaks veltījis dzejoli no "Mūžības skarto" cikla "Vēlais viesis".