Jelgavas apriņķis
| Jelgavas apriņķis (1819—1949) | ||||
|---|---|---|---|---|
 Jelgavas apriņķis 1940. gadā | ||||
|
||||
| Centrs: | Jelgava | |||
| Kopējā platība: | 3519,6 km2 | |||
| Iedzīvotāji (1935): | 104 388 | |||
| Blīvums (1935): | 29.7 iedz./km2 | |||
| Izveidots: | 1819. gadā | |||
| Likvidēts: | 1949. gadā | |||
Jelgavas apriņķis bija administratīva vienība Latvijas Republikas (1920—1940), Latvijas ģenerālapgabala (1941—1944) un Latvijas PSR (1940/1944—1949) sastāvā. Izveidots 1819. gadā kā Dobeles apriņķis.
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Apriņķa rietumu mala atrodas uz Rietumzemgales augstienes, ieņemdama tās austrumu nogāzi. Vispārējs kāpums tur diezgan straujš, jo Zemgales līdzenums pie augstienes pamata ir ap 20 m vjl., bet augstienes virsa apriņķa rietumu nomalē jau ap 100 m, atsevišķās vietās pat vairāk (ap Īli 120 m vjl.). Reljefs lielā mērā viļņots, it sevišķi augstienes virsū Naudītes, Īles un Lielauces pagastos, dažās glaciālās bedrēs ezeri, kuru starpā lielākais ir Auces ezers; dažās ieplakās purvi. Augstienes virsa ir puslīdz bieži apdzīvota un vēl diezgan mežaina, jo zemes nelīdzenums ne visās vietās ļauj zemkopim ierīkoties pēc sava prāta. Turpretim daudz labāk noder zemkopībai augstienes austrumu nogāze, it sevišķi tās apakšdaļa, kas samērā līdzena, satur auglīgu māla zemi un labi drenēta, jo Lielupes pietekas (Bērze, Auce, Tērvete) ar savām sānupēm dodas no augstienes lejup cieši līdzās viena otrai un jo labi novada ūdeņus. Turklāt šī nogāze, atrazdamās Rietumzemgales augstienes aizvējā kontinenta pusē, dabū samērā mazāk lietus. Tādēļ tā pieskaitāma pie zemkopībai labvēlīgākiem Latvijas apvidiem, kā pēc klimata, tā augsnes un drenāžas apstākļiem.
Apriņķa dienvidu daļa atrodas Zemgales līdzenumā, zemes virsa tur pavisam līdzena un sastāv no pārskalota glaciālā māla vai slokšņu māla, kas nogulsnējies rāmā ūdens baseina (Baltijas ledus ezera) kūstošā ledāja ārpusē. Tagad šī gludā līdzenuma virsa visai lēzeni un regulāri pazeminās no dienvidiem uz ziemeļiem. Tagad virszemes ūdeņu notekas te veido tik regulāru upju sistēmu, ka otru tai līdzīgu grūti atrast. Daudz sīku upīšu te sākas Leišmalē vai Lietuvā un dodas samērā taisni, līdzās viena otrai, visumā radiāli konverģējot uz Lielupi ap Jelgavu.
Apriņķa ziemeļu daļa aizņem Zemgales līdzenuma ziemeļu daļu apmēram no Džūkstes-Svētes-Garozes līnijas, kas atrodas zemāk par 5 m virs jūras līmeņa. Šeit slokšņu māla sedimenti pārklāti ar smilti. Te ir jo plaši gruntsūdens sastrēgumi, kas rada purvus. Upes tek zemos krastos un palos jo plaši pārplūst, tomēr to krasti un tuvēkā apkaime lielākoties ir vienīgās dzīves telpas cilvēkam. Starptelpās gandrīz neapdzīvoti meži un purvi, kas neder lauksaimniecībai, bet toties apakšzemē te jo vērtīgi būvmateriālu krājumi — slokšņu māls, ko lielā mērā izstrādā ķieģeļos Lielupes un tās pieteku krastos un transportē pa ūdeni.[1]
Iedzīvotāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Visbiežāk apdzīvota bija Jelgavas apriņķa Rietumzemgales augstienes nogāze un Zemgales līdzenuma dienvidu daļa (18,5-23,0 uz km2). Retāk apdzīvota viļņotā augstienes virsa gar apriņķa rietumu nomali (15,0-18,5 uz km2), vēl retāk ziemeļu daļa (10,0-12,5 uz km2).
Vidēji Jelgavas apriņķī 1930. gadā latviešu bija 87%, leišu 4%, vāciešu 3%, žīdu 2%, krievu 2%, poļu 1% un pārējo 1%. Lauku iedzīvotāji gandrīz visnotaļ latvieši, bet Leišmalē piemīt zināma daļa leišu (Ukru pagastā 19%, Sniķeres 15%, Vadakstes 15%, Mežmuižas 14%, Vilces 13%, Bukaišu 13%, Rubas 12%), kuru starpā lielākā daļa ir Lietuvas laukstrādnieki. Pēc konfesijām iedzīvotāji tolaik sadalījās šādi: luterāņu 84%, Romas katoļu 9%, grieķu katoļu 2% un Mozus ticīgo 2%. Romas katoļu relatīvi visvairāk bija Līvbērzes pagastā (24%) un Leišmalē, kur uzturas lietuvieši.
Apriņķī 1930. gadā bija 94 pagasta skolas un 9 vidussskolas, starp tām septiņas latviešu (piecas Jelgavā, viena Dobelē, viena Zaļeniekos), viena vācu un viena žīdu vidusskola (abas Jelgavā).[2]
Saimniecība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jelgavas apriņķī ietilpa visauglīgākie Latvijas novadi, 1929. gadā 66% kopplatības aizņēma lauksaimniecības zeme, bet aramzeme 49% (Latvijā vidēji tikai 30%). Turpretim pavisam maz aramzemes bija apriņķa purvainajā un smilšainajā ziemeļu daļā: Kalnciema pagastā 6%, Pēternieku 9%, Ozolnieku 19% un Valgundes 19%. 1925. gadā 42% no apriņķa iedzīvotājiem bija nodarbināti lauksaimniecībā, 7% rūpniecībā, 3% tirdzniecībā, pa 2% satiksmē un apkalpībā, pa 1% valsts dienestā un inteliģentā darbā.
Rūpniecība lokalizējās galvenokārt Jelgavā un Lielupes krastos slokšņu māla baseinā. Jelgavas apriņķa lielākie ķieģeļu cepļi (skatīt Ķieģeļrūpniecība Latvijā) ap 1930. gadu bija Zommeru, Nesterova, Villaines, Šēfera, Zēberga, Abermaņa, Teilora u.c. uzņēmumi Ozolnieku, Kalnciema, Valgundes, Teteles un Vecsvirlaukas pagastos, kopā 17 uzņēmumi ar 1030 darbiniekiem. Tekstilrūpniecībā strādāja 16 uzņēmumi ar 1066 darbiniekiem (Hofa, Dumpfa fabrikas Jelgavā). Tā laika Ozolnieku pagastā pie Jelgavas robežas atradās Jelgavas cukurfabrika.[3]
Satiksme
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielupe bija kuģojama lejup no Jelgavas līdz Rīgas Jūrmalai un tālāk pa Buļļupi līdz Rīgai, augšup līdz Emburgai. Uz Jelgavu veda piecas dzelzceļa līnijas, no kurām trīs bija ar normāla platuma (Eiropas standarta 1435 mm) sliedēm: Jelgava-Olaine-Rīga, Jelgava-Šauļi-Tilzīte, Jelgava-Reņģe-Mažeiķi, Krievijas platuma (1524 mm) dzelzceļi Jelgava-Krustpils, Jelgava-Tukums-Ventspils, 1927. gadā pabeidza būvēt Glūdas-Liepājas dzelzceļu. Apriņķa dienvidus šķērsoja šaursliežu dzelzceļš Meitene-Bauska.
Uz 1930. gadu šoseju un bruģēto ceļu garums Jelgavas apriņķī bija 122 km, grantēto lielceļu 1920 km (I šķiras 256 km, II šķiras 788 km, III šķiras 876 km). Vecākais lielceļš bija 1835. gadā būvētā Rīgas-Jelgavas-Tilzītes šoseja. Pa labākajiem ceļiem pastāvēja autobusu līnijas Jelgava-Rīga, Jelgava-Bauska (caur Jaunsvirlauku un caur Salgali), Jelgava-Dobele, Jelgava-Meitene, Jelgava-Mežmuiža, Jelgava-Vilce.
Administratīvais iedalījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1930. gadā Jelgavas apriņķī bija trīs pilsētas: Jelgava (33 048 iedzīvotāji), Auce (2900) un Dobele (2152), kā arī 41 pagasts ar 60 775 iedzīvotājiem.
Latvijas Republikas sastāvā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1920. gada 31. maija Ministru kabineta sēdē pieņem rīkojumu Dobeles apriņķi pārdēvēt par Jelgavas apriņķi.[4]
1921. gadā izveidots Ukru pagasts — no Lietuvas pievienotās Žagares pagasta daļas, kas pirms kara atradās Kauņas guberņas Šauļu apriņķī.[5]
Uz 1922. gadu Jelgavas apriņķī bija 33 pagasti:[6]
|
|
1924. gadā Jelgavas apriņķim pievieno astoņus pagastus. No Tukuma apriņķa Bēnes, Īles, Jaunauces, Lielauces, Sniķeres, Vadakstes un Vecauces pagastus, bet no Kuldīgas apriņķa — Reņģu pagastu.[10]
1925. gadā izmainīti pagastu nosaukumi: Brambergas pagasts pārdēvēts par Glūdas pagastu, Džūkstes-Pienavas par Džūkstes, Emburgas par Salgales, Kalnamuižas par Tērvetes, Kroņa-Vircavas par Vircavas, Reņģu par Rubas, Tetelmindes par Teteles un Valguntes par Valgundes pagastu[11]
1939. gadā pārdēvēti vēl divi pagasti: Bērzmuižas pagasts par Bērzes pagastu un Mežmuižas pagasts par Augstkalnes pagastu.[12]
Jelgavas apriņķa platība kopš 1925. gada bija 3519,6 km2 un tas robežojās ar Liepājas apriņķi, Kuldīgas apriņķi, Tukuma apriņķi, Rīgas apriņķi, Bauskas apriņķi un ar Lietuvu. Lielākās apdzīvotas vietas bija Jelgava, Dobele, Auce, Bēne, Eleja un Ruba.
Teritoriālais iedalījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1940. gada sākumā Jelgavas apriņķī bija 3 pilsētas un 41 pagasts:[14]
|
Pilsētas |
Pagasti |
|
|
|
Latvijas PSR sastāvā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1940. gadā Jelgavai tika piešķirts republikas pakļautības pilsētas statuss un tā tika izdalīta no apriņķa sastāva. 1949. gada 31. decembra administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Jelgavas apriņķis tika sadalīts Auces, Dobeles, Elejas un Jelgavas rajonos.[15]
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. VIII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 14 337-14 342. sleja.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. VIII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 14 343. sleja.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. VIII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 14 345-14 347. sleja.
- ↑ Ministru kabineta sēde Arhivēts 2013. gada 31. decembrī, Wayback Machine vietnē. Latvijas Sargs — 1920. gada 2. jūnijs
Pēc citiem avotiem Dobeles apriņķi pārdēvēja par Jelgavas apriņķi jau 1889. gadā, tomēr līdz 20. gadsimta 20. gadu sākumam lietoja abus nosaukumus
Skatīt Latvijas Padomju enciklopēdija. — 5.2. sējums. — 29.lpp. un Энциклопедический словарь Брокгауза и Ефрона - т. Xa- 1893 - с. 815; доп. т. Ia - 1905 - с. 694 (krieviski) - ↑ «Jelgavas apriņķis. 1937». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 2. septembrī. Skatīts: 2014. gada 1. aprīlī.
- ↑ «Valsts adresu kalendars 1922. gadam». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 2. septembrī. Skatīts: 2014. gada 1. aprīlī.
- ↑ Iepriekš atsevišķi Džūkstes un Pienavas pagasti
- ↑ Vēlāk Sesavas pagasts
- ↑ Iepriekš Ozolmuižas pagasts
- ↑ Likums par Latvijas teritorijas iedalīšanu apriņķos Arhivēts 2013. gada 31. decembrī, Wayback Machine vietnē. Valdības Vēstnesis — 1924. gada 26. jūnijs
- ↑ Latvijas pagastu saraksts Arhivēts 2013. gada 31. decembrī, Wayback Machine vietnē. Valdības Vēstnesis — 1925. gada 3. augusts
- ↑ Rīkojums par dažu Latvijas pagastu nosaukumu pārdēvēšanu Arhivēts 2013. gada 31. decembrī, Wayback Machine vietnē. Valdības Vēstnesis — 1939. gada 30. decembris
- ↑ P.Mucenieks. Latvijas pašvaldību iekārta, Rīga 1938.
- ↑ Okupētās Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums. Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija. Rīga, 1997. ISBN 9984-9256-0-9
- ↑ Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts "Par lauku rajonu nodibināšanu Latvijas PSR sastāvā"
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| ||||||||||||||||||
