Jūlijs Krūmiņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jūlijs Krūmiņš
Jūlijs Krūmiņš
Personīgā informācija
Dzimis 1943. gada 12. decembrī (75 gadi)
Valsts karogs: Ostlande Rīga, Ostlande (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija
Tautība latvietis
Nodarbošanās uzņēmējs
Bērni Mārtiņš Krūmiņš, Maija Čerņavska (Krieviņa)
Augstskola PSRS Goskino Augstākie scenāristu un režisoru kursi,Vissavienības Kinematogrāfijas institūts, ekonomikas fakultāte

Jūlijs Krūmiņš (dzimis 1943. gada 12. decembrī) ir latviešu uzņēmējs, strādājis par administratoru Rīgas kinostudijā un "Mosfilm" (1969—1989), vēlāk darbojās transporta, ostu un nekustamā īpašuma nozarēs Latvijā.[1] Kopš 1997. gada regulāri ticis ierindots Latvijas miljonāru sarakstā.[2] Pēc pensionēšanās daļu laika pavada kopā ar ģimeni Austrālijā.[3] Vēlāk atgriezies pie uzņēmējdarbības Latvijā. 2016. gadā prezentēja savu memuāru grāmatu "Iļģuciema pašpuikas stāsti", kur atklāti aprakstīja savu dzīvi un laika biedrus un pretiniekus.

Darbs kinoindustrijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc dienesta Padomju armijā Jūlijs Krūmiņš 1969. gadā sāka strādāt Rīgas kinostudijā, sākumā kā elektriķis, pēc tam kā administrators pie filmu direktores Lilijas Liepiņas. 1973. gadā kā Rīgas kinostudijas stipendiāts iestājās PSRS Valsts kinematogrāfijas komitejas Augstākajos scenāristu un režisoru kursos, kur bija nodibināta direktoru nodaļa. "Kursā, kurā mācījos, bija 18 cilvēku no savienotajām republikām, vēl kādi desmit -- no Maskavas... Tie bija diplomātu, augstu partijas funkcionāru dēli. Viņiem bija sakari, un man tie ļoti noderēja. Tomēr, mani kursabiedri bija ļoti interesanti un talantīgi -- piemēram, mūsu kursa vecākais Boriss Krištuls. Viņš tagad ir profesors, kādu astoņu grāmatu autors un pasniedzējs Kinematogrāfijas institūtā", raksta Krūmiņš savos memuāros[4]. Viņš uzskata, ka kursos mācījās visu, kas vēlāk noderēja dzīvē: ne tikai režisora un scenārista, bet arī ekonomista un jurista zināšanas. "Katru dienu skatījāmies filmas un pēc tam rakstījam recenzijas... Pabeidzot augstskolu, mēs zinājām, kā organizēt jebkuru ražošanu. Mums mācīja: ja jūs metīs ārā pa durvim, jums būs jāielien atpakaļ pa logu; jums jāprot izmantot savas prasmes suģestēt un ietekmēt."

Pēc diploma saņemšanas 1975. gadā Krūmiņu pieņēma darbā "Mosfilm", kur viņš veica administratora darbu filmā "Leģenda par Tilu Pūcesspieģeli" (krievu: Легенда о Тиле, 1976), kas daļēji tika filmēta Jūrmalas zvejnieku kolhozā "Uzvara" Lielupē. Scenārija pamatā bija Šarla de Kostēra grāmata "Leģenda par Pūcesspieģeli". Filmas režisori un scenārija autori bija Aleksandrs Alovs un Vladimirs Naumovs, galvenajās lomās filmējās Natālija Belohvostikova un Lembits Ulfsaks. Kolhoza "Uzvara" izbūvētās dekorācijas tika atkārtoti izmantotas Aleksandra Mitas vēsturiskajā filmā "Stāsts par to, kā cars Pēteris mori apprecināja" (krievu: Сказ про то, как царь Пётр арапа женил, 1976). Arī šīs filmas tapšanā Krūmiņš bija iesaistīts kā administrators. Galveno lomu šajā filmā attēloja Vladimirs Visockis.[5]

Krūmiņš kā filmas direktora vietnieks piedalījās divu Rīgas kinostudijas filmu veidošanā — "Zobena ēnā" (1976) un "Vīrietis labākajos gados" (1977).[6]

Uzņēmējdarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Būdams Rīgas kinostudijas stipendiāts Maskavā, Krūmiņš uzsāka arī uzņēmējdarbību: pirka Holandes neļķes vairumā par 50 kapeikām un sūtīja mātei uz Rīgu pārdošanai Matīsa tirgū par 2,50 rubļiem gabalā kopā ar Alvīnes Krūmiņas pašas audzētajiem ziediem[5].[nepieciešama atsauce] Šajā laikā izveidojis sakarus un draudzības saites ar krievu slavenībām.[3] 1986. gadā absolvēja Vissavienības Kinematogrāfijas institūta ekonomikas fakultāti Maskavā.

Pēc atgriešanās Latvijā 1989. gadā Jūlijs Krūmiņš kopā ar Zviedrijas biznesmeni Magnusu Vislanderu nodibināja ostas un transporta kopuzņēmumu "Man-Tess" Rīgas ostā, Mangaļsalā. 1991. gadā Krūmiņš kļuva par SIA "Man-Tess" prezidentu un īpašnieku.[1] 2011. gadā viņš nodeva vadītāja pienākumus savai meitai Maijai Čerņavskai, kas uzsāka gatavot uzņēmumu pārdošanai un veiksmīgi to izdarīja. 2011. gadā Jūlijs Krūmiņš atstāja uzņēmuma valdes priekšsēdētāja amatu[7], kuru pārņēma Maija Čerņavska kopā ar pircēja pārstāvi Natāliju Sterhovu. 2012. gadā pārdošanas darījums bija pabeigts, tā summa netika atklāta. Pēc ekspertu aplēsēm, tā varētu sasniegt 30 miljonus dolāru. Par jauno "Man-Tess" īpašnieku kļuva “Alandam Capital” no Nīderlandes[8].

Sabiedriskā atpazīstamība un skandāli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūlijs Krūmiņš bieži aprakstīts bulvāru presē un bijis sabiedrībā atpazīstams, bet ilglaicīgi izvairījies no publiskiem izteikumiem par politiku un sabiedriskiem procesiem.[9] 2016. gada 4. oktobrī J. Krūmiņu aizturēja, atbrīvojot 6. oktobrī. Viņam tika izvirzītas apsūdzības nelikumīgā politisko partiju finansēšanā un noteikts aizliegums izbraukt no valsts.[10] Pēc atbrīvošanas J. Krūmiņš sniedza intervijas, kurās apgalvoja, ka savulaik viņam pieprasīti kukuļi apmaiņā pret atbalstu "Man-Tess" attīstības projektiem Rīgas brīvostā.[11] Vienlaicīgi J. Krūmiņš apsūdzēja Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbiniekus apzinātā nevainīga cilvēka vajāšanā un draudēja par to atriebties. KNAB amatpersonas paziņoja, ka uzņēmēja pausto neatstās bez ievērības.[12]

Memuāru grāmata[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2016. gada 12. decembrī J. Krūmiņš prezentēja memuāru grāmatu "Iļģuciema pašpuikas stāsti", kur aprakstīja savu dzīvi un attiecības ar dažādiem cilvēkiem. Vienā nodaļā tās apgalvots, ka, lai netiktu slēgtas Krūmiņam piederošas noliktavas, TB/LNNK partijas pārstāvji viņam pieprasījuši mēnesī maksāt 10 000 dolāru, bet pēc Krūmiņa sarunas ar tā laika ministru prezidentu Vili Krištopānu summa samazināta līdz 300 latiem, kas katru mēnesi esot bijusi jāizmaksā partijas biedram Jurim Dobelim.[13]

Pēc J. Krūmiņa uzskata, lielākā Latvijas "nelaime šo 25 gadu laikā bija tas, ka organizējās divi noziedzīgie grupējumi, kuri nebija ne bandīti, ne reketieri, bet gan mūsu pašu bāleliņi, kuri kļuva par valsts likumīgajiem zagļiem un izveidoja šos divus noziedzīgos grupējumus, kuri vēl šodien vēl valda Latvijā. Andra [Šķēles] un Aivara [Lemberga] saplūšana beidzās ar valsts pārvaldīšanu."[14]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Latvijas enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2005. 533. lpp. ISBN 9984-9482-3-4.
  2. «Jūlijs Krūmiņš: „Beidzot varu izņemt 10 miljonus skaidrā naudā”». Kasjauns.lv. Skatīts: 2015. gada 19. februārī.
  3. 3,0 3,1 Santa Sergejeva. «Kas pelna naudu miljonāram Jūlijam Krūmiņam». Sejas, 2012-12-09. Skatīts: 2016-10-22.
  4. Jūlijs Krūmiņš. Iļģuciema pašpuikas stāsti. Rīga, 2016, 335 lpp, lpp. 51.
  5. 5,0 5,1 "20 идей, которые изменили Латвию". Рига, 2012, с. 140.
  6. «Jūlijs Krūmiņš». filmas.lv.
  7. «Jūlijs Krūmiņš atstājis 'Man-Tess' valdes priekšsēdētāja amatu». Delfi.lv. Skatīts: 2015. gada 19. februārī.
  8. Jūlijs Krūmiņš šķīries no SIA Man-Tess. http://www.db.lv/razosana/transports-logistika/julijs-krumins-skiries-no-sia-man-tess-238856
  9. Anda Rožkalna. «Anda Rožukalne: Jūlijs ekrānos». lsm.lv, 2016-10-17. Skatīts: 2016-10-22.
  10. «Uzņēmējs Krūmiņš pēc atbrīvošanas no apcietinājuma: KNAB nenodarbojas ar normālām lietām». lsm.lv. 2016-10-06. Skatīts: 2016-10-22.
  11. «Jūlijs Krūmiņš: Šķēle savulaik prasīja divu miljonu kukuli par termināļa būvi Rīgas ostā». lsm.lv. 2016-10-11. Skatīts: 2016-10-22.
  12. «KNAB neatstāšot bez ievērības Krūmiņa publiskos izteikumus par biroju». ir.lv. 2016-10-13. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-10-16. Skatīts: 2016-10-22.
  13. «Jūlija Krūmiņa grāmata: Valdības rekets un 300 latu alga 'tēvzemietim'». Delfi. 2016. gada 13. decembris. Skatīts: 2016. gada 13. decembrī.
  14. Aivara un Andra noziedzīgie grupējumi”: ekskluzīvi publicējam fragmentu no Jūlija Krūmiņa topošās grāmatas http://www.pietiek.com/raksti/aivara_un_andra_noziedzigie_grupejumi_ekskluzivi_publicejam_fragmentu_no_julija_krumina_toposas_gramatas