Ziemassvētku kaujas

Ziemassvētku kaujas
Ziemassvētku kauju karte
Datums 1917. gada 5. janvāris—11. janvāris Vieta Tīreļa purvs, Latvija (tolaik robeža starp Kurzemes un Vidzemes guberņām) Iznākums Operācijas panākums
Karotāji
Krievijas Impērija	Vācijas Impērija
Komandieri un līderi
Radko Dmitrijevs (Радко Димитриев) — Krievijas 12. armijas virspavēlnieks	Frīdrihs fon Šolcs (Friedrich von Scholtz) — Vācijas 8. armijas virspavēlnieks
Spēks
ap 40 000 karavīru: 184 bataljoni, 51 kavalērijas eskadrons, 529 vieglie un 245 smagie lielgabali, 112 haubices Latviešu strēlnieku divīzija: 1. latviešu strēlnieku brigāde (5919 karavīri); 2. latviešu strēlnieku brigāde (6240 karavīri)	ap 25 000 karavīru: 66 bataljoni, 24 kavalērijas eskadroni, 218 vieglie un 300 smagie lielgabali, 50 haubices
Zaudējumi
kopā ap 13 000 (no tiem ap 2000 nogalināti); Latviešu strēlnieku divīzija: 931 karavīrs kritis, 3284 ievainoti, 859 pazuduši/sagūtīti	ap 1000 karavīri sagūtīti, 34 lielgabali, 19 ložmetēji

Ziemassvētku kaujas jeb Jelgavas operācija (vācu avotos: Aa-Schlachten — 'Lielupes kaujas', krievu avotos: Митавская операция) bija liela, bet pavirši plānota Krievijas Impērijas 12. armijas uzbrukuma operācija Pirmā pasaules kara laikā ar mērķi ieņemt Jelgavu, kas notika laikā no 1917. gada 5. janvāra līdz 11. janvārim (no 1916. gada 23. decembra līdz 29. decembrim pēc vecā stila — Jūlija kalendāra). Kaujas notika purvainā apvidū starp Babītes ezeru un Olaini, kuru dēvēja par Tīreļa purvu. Uzbrukumam Babītes ezera dienvidos norīkoja VI Sibīrijas strēlnieku korpusu ar abām latviešu strēlnieku brigādēm. Krievijas pusē kaujās piedalījās aptuveni 40 000 karavīru, bet Vācijas pusē ap 25 000 karavīru. Reizēm no Ziemassvētku kaujām tiek izdalītas Janvāra kaujas no 1917. gada 23. janvāra līdz 31. janvārim, kuru laikā Vācijas 8. armija ar daļējām sekmēm mēģināja atgūt zaudētās pozīcijas.

Stāvoklis pirms kauju sākuma

Vācu nocietinājumi

„Vācu valnis” — ap 30 km gari nocietinājumi pāri Tīreļa purvam no Ložmetējkalna līdz Olainei

Vācu armijas nocietinājumi pie Ložmetējkalna ar Teitoņu ordeņa krustiem un uzrakstu „Meža miers” (Waldfrieden)

Vācijas 8. armija 1915. gada oktobra otrajā pusē, nespējot turpināt uzbrukumu Rīgas virzienā, veica frontes nocietināšanas darbus pāri Tīreļa purvam līdz Olainei. Gandrīz 30 km pirmās nocietinājumu līnijas izveidošanai uz baļķu pamata uzbēra zemes valni, kas vietām pārsniedza pat 2,5 metru augstumu. Tā iekšpuse un ārpuse tika nostiprināta ar baļķiem un dēļiem. Vaļņa priekšpusē tika izrakts plats grāvis, bet grāvja priekšpuse nodrošināta ar dzeloņstiepļu aizžogojumiem vairākās joslās. Aiz pirmās līnijas atradās blindāžas vai no dzelzsbetona būvētās blokmājas, tādēļ pamatīgie nocietinājumi ļāva tos aizsargāt ar salīdzinoši nelieliem spēkiem. Atbalsta punktos atradās teātris, klubs un baznīca. Visa vācu pirmā līnija gulēja ienaidnieka atbalstu punktu un Ložmetējkalna ierakumu flankējošās ložmetēju un šauteņu uguns joslā. Krietnu gabalu tālāk atradās vācu nocietinājumu otrā līnija ar rezerves bataljoniem.

Pretinieki

Krievijas 12. armija pirms Jelgavas uzbrukuma operācijas 30 km garā frontes iecirknī starp Lielupi un Olaini tika sadalīta trīs grupās — Odiņu (Lielupes kreisajā krastā), Babītes (dienvidos no Babītes ezera) un Olaines (Tīreļa purvā pie Olaines). Galveno triecienu bija jāizdara Babītes grupai ar 48 bataljoniem un 208 lielgabaliem, kurai pretī vācu pozīcijas aizsargāja 19 bataljoni. Babītes grupas kodolu veidoja VI Sibīrijas korpuss, kurā ietilpa 3. un 14. Sibīrijas strēlnieku divīzijas uz tai piekomandētā Apvienotā latviešu strēlnieku divīzija ar divām brigādēm.

Pretī latviešu strēlnieku divīzijai Rīgas frontes Maztīreļa purva nocietinājumos Ziemassvētku kauju laikā atradās Vācijas 8. armijas Jelgavas grupas (komandieris fon Paprics) 6. landvēra brigāde (6. Landwehr-Brigade), kuras sastāvā ietilpa 49. landšturma pulks, 16. landšturma bataljons un 4. Pozenes bataljons. 1. latviešu strēlnieku brigādes uzbrukuma kreisais flangs sadūrās arī ar 10. landšturma pulku, kam pretī cīnījās 14. Sibīrijas divīzija. Vācu 49. landvēra pulks aizstāvēja Ložmetējkalna ziemeļfronti ar savu II un III bataljonu, bet kalna austrumfronti ar 1. rotu, 3. un 4. rota ieņēma pozīcijas Maztīreļa purvā uz dienvidiem no Ložmetējkalna. Aiz katra bataljona pa vienai rotai atradās rezervē. Aiz rotas labā spārna, 200—300 soļus no pirmās līnijas ierakumiem, mežmalā bija izbūvēts rotas atbalsta punkts. Aiz 1. rotas labā spārna, vai pareizāk aiz 2. rotas, rezervē atradās 3. rotas pusrota.

• 
  Latviešu strēlnieki Tīreļa purva pozīcijās ar gāzmaskām
• 
  4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka karavīri Tīreļpurvā
• 
  Vācu karavīri Tīreļpurvā

Ziemassvētku kauju gaita

„Ložmetējkalns” — nocietināta kāpa Tīreļa purva malā

5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka strēlnieki Ziemassvētku kaujās ieņemtajās vācu pozīcijās 1917. gada janvārī.

Pēc neveiksmīgās 1916. gada kampaņas Rumānijas teritorijā Krievijas 12. armijas virspavēlniecība saņēma uzdevumu veikt uzbrukuma ofensīvu Rīgas frontē, kas piesaistītu Vācijas karaspēka rezerves un palīdzētu sabiedrotās Francijas karaspēkam izturēt Verdenas kaujas. 1916. gada decembra vidū iestājās sals, kas ļāva pārvietoties pa aizsalušo Tīreļa purvu un forsēt ūdensgrāvjus vācu nocietinājumu priekšā, tādēļ tika steigšus pieņemts lēmums sākt uzbrukumu Ziemassvētkos.

Uzbrukums sākās 23. decembra (5. janvāra pēc jaunā stila) naktī, kad vācieši to vismazāk gaidīja, jo no pārbēdzējiem bija uzzinājuši, ka VI Sibīrijas korpuss no Rīgas frontes tiks pārvietots uz Rumānijas fronti. Vēlāk vācu kara korespondents Emīls Herolds savās atmiņās rakstīja, ka krievu pārrāvumam 5. janvārī bija jāatnes caram kā Ziemassvētku dāvana Kurzemes galvaspilsēta Jelgava. Kaut gan vācu pozīciju stūris starp Jelgavas-Rīgas ceļu un Lielupi dažas dienas pirms tam izturēja aktīvu krievu artilērijas uguni, tomēr pats uzbrukums attiecīgajā uzbrukuma vietā notika negaidīti. Bez artilērijas sagatavošanās nakts aizsegā, izmantojot apvidu un trakojošas sniega vētras virpuļu paslēpti un maskējušies savos sniega tērpos latvieši nepamanīti nokļuva līdz vācu dzeloņstiepļu aizsprostiem un izgrieza tajos ejas, pa kurām uzbrukumā devās galvenie spēki. Straujā triecienā strēlnieki ieņēma vācu ierakumus. Pozenes bataljona 4. rotai frontāli uzbruka 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks, bet Pozenes bataljona pirmās un pa daļai otrās rotas pozīcijām uzbruka 5. Zemgales pulka vienības, bet tās cieta neveiksmi. Kad 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks un pēc tam arī 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks rītā pārrāva vācu 49. landvēra pulka labā spārna aizsardzības līniju un dienvidrietumu virzienā sāka apdraudēt Pozenes bataljona kreisā spārna aizmuguri.

Pēc tam uzbrukumā devās aizmugurē atstātās 7. un 8. latviešu strēlnieku pulku rotas, kuras pastiprināja pienākušās 6. Tukuma pulka sešas rotas, bet pēcpusdienā vēl te pienāca 10. Sibīrijas pulka III bataljons. Zem minēto vienību spiediena Pozenes bataljona kreisais spārns bija spiests atiet aiz Grabas kanāla līdz lielajai blokmājai (Blockhaus), kur otrajā vācu nocietinājumu līnijā tas noturējās līdz novakaram. Pēcpusdienā vācu pozīcijas pārrāvuma vietā tika pastiprinātas ar trīs bataljoniem un divām baterijām majora fon Rotberga vadībā. Uz ziemeļiem no pārrāvuma vietas latviešu rotas tālu netika un te pirmās divās dienās un naktīs norisinājās cīņas ar mainīgām sekmēm. Vācu nocietinājumu līnija pie „Mangaļu” mājām bija pārrauta, taču tālākais uzbrukums apsīka, jo krievu virspavēlniecība nebija sagatavojusi papildspēkus un kaujā atteicās doties Olaines karaspēka grupas II Sibīrijas armijas korpusa 17. Sibīrijas pulks, kam pievienojās arī vairākas citas II un VI Sibīrijas armijas korpusu daļas.

Toties vācu pozīcijās ieradās trīs kaujas bataljoni no Jelgavas. Divas diennaktis bez atpūtas un stiprā salā, kas naktī sasniedza pat -35 °C, latviešu strēlnieki aizstāvēja iekarotās pozīcijas, atsitot nemitīgus vācu pretuzbrukumus.

25. decembrī (7. janvārī) sākās Krievijas karaspēka uzbrukums stiprajiem vācu blokmāju nocietinājumiem augstākajā kāpā uz ziemeļiem no Tīreļa purva, kas vēlāk ieguva Ložmetējkalna nosaukumu. Ziemassvētku rītā 3. un 7. latviešu strēlnieku pulks un 53. Sibīrijas strēlnieku pulks, ciešot lielus zaudējumus, uzbrukumā zem ložmetēju uguns ieņēma vācu bunkurus un lielgabalu baterijas. Vācieši bija pa daļai ielenkti, un 2. latviešu strēlnieku brigādes trieciens no aizmugures galīgi salauza viņu pretestību. Jau 7. janvāra rītā kauja par Ložmetēju kalnu bija galā. Daļai vācu karavīru izdevās atkāpties, bet apmēram 1000 vīru krita gūstā. Kaujas laukā vācieši pameta 32 lielgabalus un citus kara materiālus. Tā bija lielākā uzvara, kādu krievu armija bija guvusi Rīgas frontē Pirmajā pasaules karā.

Kopumā vācu pozīcijās tika izdarīts vairāk nekā 7 km plats pārrāvums, taču 12. krievu armijas virspavēlniecība neorganizēja uzbrukuma turpinājumu, jo, iespējams, nebija gaidījusi tik lielus latviešu strēlnieku panākumus. Bailēs no uzbrukuma Jelgavai vācu 8. armijas virspavēlniecība īsā laikā mobilizēja piecus kājnieku bataljonus un dažādas baterijas no citiem frontes iecirkņiem un nosūtīja uz pārrāvuma vietu. Uz Lielupes kauju apvidu pa dzelzceļu uz Jelgavu tika virzīti arī papildspēki „līdz pēdējam vīram” no tālākām vietām, ieskaitot pat rekrūšus. Tomēr, sakarā ar sliktajiem ceļiem uz lielajiem attālumiem, papildspēki ieradās pakāpeniski.

Ziemassvētku kauju kartes
Uzbrukuma sākums 5. janvārī Uzbrukuma sākums 5. janvārī  Situācija 5. janvāra vakarā Situācija 5. janvāra vakarā  7. janvāra uzbrukums 7. janvāra uzbrukums  Kaujas no 8. līdz 11. janvārim Kaujas no 8. līdz 11. janvārim  Janvāra kaujas, vācu pretuzbrukums Janvāra kaujas, vācu pretuzbrukums  Vācu karte Vācu karte  Krievu karte Krievu karte

Janvāra kaujas - Vācijas pretuzbrukums

Janvāra kaujās kritušie 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka karavīri

Silenieku kapi ar uzrakstu „Maigu dusu”

Pēc zaudējuma Ziemassvētku kaujās Vācijas 8. armija savilka lielus papildspēkus Jelgavas pilsētā, kuras „ielās pēkšņi redzēja bezmaz vai lielpilsētas rosību. Rota pēc rotas nāca no stacijas ar bungu rīboņu. Kazino bija pārpildīti un karavīru klubi, veikalos izbeidzās kēksi un marmelāde, un armijas grāmatu tirgotavās vācu laikraksti tika izķerti pusstundas laikā pēc pievešanas.” Vācu 8. armijas komandieris artilērijas ģenerālis fon Šolcs (Friedrich von Scholtz) bija saņēmis ziņas par gatavošanos jaunam Krievijas 12. armijas uzbrukumam Daugavas frontē ar 110 000 karavīru, tādēļ izlēma pirmais sākt plašu uzbrukumu.

1917. gada 23. janvārī agri ap pulksten trijiem sākās artilērijas apšaude un visā frontes iecirknī septiņos sākās kājnieku uzbrukums. Uzbrukumā devās Vācijas 8. armijas 1. rezerves divīzija (1. Reserve-Division) un 2. kājnieku divīzija (2. Infanterie-Division), kas sākotnēji bija paredzēta nosūtīšanai uz kaujām Rietumu frontē. Tās uzbruka pāri vācu nocietinājumu pirmajai līnijai šķērsām pāri Tīreļpurvam gandrīz līdz kāpu līnijai purva ziemeļos. Krievi, sibīrieši un latvieši izmisīgi aizstāvējās, īpaši baļķu blokmājās (fortos). Četras viņu rotas tur nokļuva ielenkumā, taču to komandieris nepadevās un atteicās atkāpties pāri purvam. Nākamajā dienā Krievijas karaspēka pretuzbrukumi tika apstādināti pie kāpām, tad viņi zem artilērijas uguns gāja uzbrukumā trešo reizi un atstāja kaujas laukā virs 500 kritušo. Un nākamajā rītā, trešajā kaujas dienā, viņi virzīja masas biezās kolonnās visā frontē uz priekšu starp Lielupi un purvu. Temperatūra nokrita līdz -38 grādiem un sals padarīja tūlītēju kaujas turpināšanu neiespējamu. Vācieši atguva četras piektdaļas no janvāra sākumā zaudētajām pozīcijām.

23. (10.) janvārī Krievijas 12. armijas vadība uzdeva latviešu un sibīriešu strēlniekiem atjaunot iepriekšējo frontes stāvokli. Atpūtā nosūtītie latviešu strēlnieku pulki atkal tika izsaukti uz fronti. Uzbrukuma centrā tika nozīmēts 3. Kurzemes un 4. Vidzemes latviešu pulks, bet abos flangos 12. Sibīrijas un 54. Sibīrijas pulks. 4. Vidzemes latviešu pulkam 12. janvārī pulksten 5.00 tika uzdots no Ložmetējkalna dienvidu nogāzes uzbrukt ar vienības kreiso flangu gar vācu vaļņa abām pusēm, labajā flangā bija jādarbojas kopā ar 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulku. Ciešot smagus zaudējumus, abu pulku priekšējās rotas uz kādu laiku ieņēma Maztīrelī vācu pozīcijas pie 16. mērķa. Vācu pārspēka nomākti, tomēr dienas gaitā strēlnieki atkāpās uz Ložmetējkalna rajonu. Acīmredzot 4. Vidzemes un 3. Kurzemes pulks uzbrukumu uzsāka atšķirīgos laikos. Ātrumā sagatavojot sarežģīto nakts kauju netika izveidots fizisks kontakts starp abu pulku karavīriem. Četru pulku uzbrukumam nebija konkrēta rezultāta arī tāpēc, ka centralizēti šo nakts kaujas operāciju neviens nevadīja.

Pēc kaujām apbalvotie strēlnieki

Krievijas armijas virsniekiem augstākās atzinības balvas bija Jura ordenis un Jura zobens, bet kareivjiem Jura krusts un Jura medaļa. Šīs augstās atzinības balvas piešķīra par izciliem nopelniem kaujas laukā. 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka komandieri pulkvedi Kārli Gopperu, kas Ziemassvētku kaujās vienu laiku komandēja arī 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulku un citu strēlnieku daļu vienības, apbalvoja ar Jura ordeņa 3. šķiru. Par varonību Ziemassvētku kaujās ar Jura IV šķiras ordeni tika apbalvots 2. latviešu strēlnieku brigādes komandieris pulkvedis Andrejs Auzāns un štāba kapteinis V. Ozols, kā arī 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka I bataljona komandieris kapteinis Jānis Vītols, 4. rotas komandieris poručiks Jānis Stulpiņš, 7. rotas komandieris podporučiks Pauls Aleksandrs Šturms (pēc nāves), 3. rotas komandieris podporučiks Kārlis Frīdrihs Frikhofs (pēc nāves). Ar Jura zobenu apbalvoja 5. rotas komandieri podporučiku Ludvigu Vilhelmu Ēvaldu un 1. rotas komandieri podporučiku Hugo Meldri. Ar Jura IV šķiras ordeni tika apbalvoti arī podporučiki Pinka un Zvaigzne un praporščiki Malcenieks, Pelīte, Skujiņš un Liepiņš.

Novērtējums

Ziemassvētku kaujas atnesa latviešu strēlniekiem spējīgu karotāju slavu, bet arī milzīgus zaudējumus, jo latviešu strēlnieku rindas saruka par vairāk nekā trešdaļu (latviešu strēlnieki zaudēja aptuveni 9000 kareivju). Ziemassvētku kaujas priekšvakarā izvirzītais sauklis par Jelgavas un visas Kurzemes atbrīvošanu bija izrādījies tikai sauklis bez nopietna seguma. 12. armijas pavēlniecība bargi sodīja Sibīrijas strēlniekus, kas atteicās doties kaujā — 92 tika nodoti kara tribunālam un sodīti ar nāvi, bet vairāki simti aizsūtīti katorgā.

Muzejs

Latvijas Kara muzeja filiāle „Ziemassvētku kauju muzejs” atrodas Jelgavas novada Valgundes pagasta „Mangaļu” mājās. Muzeja teritorijā atrodas Ziemassvētku kauju muzejs un Pirmā pasaules kara nocietinājumi. Apskatāms rekonstruēts nocietinājumu sistēmas posms — blindāža un „vācu vaļņa” — aizsardzības pirmās līnijas fragments.

Ārējās saites

• Ziemassvētku kauju karte^{[novecojusi saite]}
• Tīreļpurvā vēl arvien atrod latviešu strēlnieku mirstīgās atliekas, 2009. (Vācu aizsardzības būvju rekonstruētā posma attēls)
• Projekts X-Latvija: attēli un video par Ziemassvētku kaujām^{[novecojusi saite]}