Javas degunradzis

Javas degunradzis; Rhinoceros sondaicus (Desmarest, 1822)
	Javas degunradža foto 1900. gadā
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Nepārnadži (Perissodactyla)
Dzimta	Degunradži (Rhinocerotidae)
Ģints	Degunradžu ģints (Rhinoceros)
Suga	Javas degunradzis (R. sondaicus)
Izplatība
	; Oranžā krāsā iekrāsota teritorija, kur savulaik dzīvoja šie dzīvnieki. Sarkanā krāsā vietas, kur tie dzīvo mūsdienās.
Iedalījums
	Sugu iedala trīs pasugās: Rhinoceros sondaicus annamiticus; † Rhinoceros sondaicus inermis; Rhinoceros sondaicus sondaicus;
	Javas degunradzis Vikikrātuvē

Javas degunradzis (Rhinoceros sondaicus) ir viena no piecām vēl joprojām dzīvojošajām degunradžu dzimtas (Rhinocerotidae) sugām. Kādreiz Javas degunradzis bija plaši sastopams dzīvnieks. To varēja redzēt gan Indonēzijas salās, gan Dienvidaustrumāzijas kontinenta daļā, tas bija sastopams Indijā un Ķīnā.^[1]

Mūsdienās šī degunradžu suga ir ļoti apdraudēta. Ir zināmas divas degunradžu populācijas savvaļā un neviena zoodārzā. Iespējams, ka Javas degunradzis ir visretāk sastopamais zīdītājs pasaulē. Indonēzijā dzīvo vairs tikai 40 līdz 50 īpatņi, savukārt 2007. gadā Vjetnamā bija tikai 8 šīs sugas indivīdi.^[2] Degunradži dzīvo aizsargātās teritorijās: Ujung Kulo Nacionālajā parkā Indonēzijā un Kat Tjen Nacionālajā parkā Vjetnamā, bet degunradžus joprojām apdraud cilvēks, slimības un tuvradniecība. Vislielākās briesmas rada cilvēki, kas tos medī vērtīgā raga dēļ. Rags tiek lietots Ķīnas tradicionālajā medicīnā. Viens kilograms raga melnajā tirgū maksā 30 000 ASV dolāru.^[3] Lielu postu degunradžu populācijai nodarīja Vjetnamas karš 1960. gados.^[4]

Izskats

Javas degunradzis ir tuvs radinieks Indijas degunradzim (Rhinoceros unicornis), un abas sugas pieder pie vienas ģints — Rhinocerotini. Abām sugām ir līdzīgs ādas krokojums, kas atgādina bruņumašīnu. Javas degunradzis augumā ir mazāks par Indijas degunradzi un izmērā ir līdzīgāks melnajam degunradzim (Diceros bicornis). Javas degunradzis ir 3,10—3,20 m garš, augstums skaustā tam ir 1,4—1,7 m, svars 900—2300 kg. Javas degunradzim ir viens rags, kas ir mazāks kā citiem degunradžiem, tas parasti ir īsāks par 25 cm, apmēram 20 cm.^[5] Degunradzis savu ragu cīņai parasti neizmanto, bet biežāk to lieto, lai raktu dubļus vai aizķertu augus, kurus grib noraut uz leju un apēst, kā arī lai pašķirtu sev ceļu biezi saaugušajos džungļos.

Tāpat kā citiem degunradžiem, Javas degunradzim ir gara un nosmailināta augšlūpa, kas palīdz labāk saķert augus. Tā apakšējie priekšzobi ir gari un asi. Kad Javas degunradzis cīnās, tas parasti lieto zobus. Tam ir ļoti spēcīgi dzerokļi, ar kuriem tiek sagremota pat visrupjākā barība. Dzīvniekam ir slikta redze, bet ļoti laba dzirde un oža. Javas degunradzim nav apmatojuma. Tā āda ir pelēkbrūna, kas veido vairākas krokas: uz kakla, pleciem un muguras. Ādai ir mozaīkas veida raksts, kas labi paslēpj degunradzi biezoknī. Kakla ādas kroka tam ir mazāka nekā Indijas degunradzim.

Ieradumi

Javas degunradzis savvaļā parasti dzīvo 30—45 gadus. Tas apdzīvo ieleju tropiskos lietus mežus un mitrās un applūdušās pļavas. Javas degunradzis ir vientuļnieks, izņemot pārošanās sezonu un mātītes ar mazuļiem. Degunradžu grupas var veidoties vietās, kur ir pieejami minerālsāļi, un peldes vietās. Degunradžiem ļoti patīk vārtīties dubļos, jo tā viņi atdzesējas karstajās dienās, kā arī pasargā sevi no kukaiņu dzēlieniem. Degunradži nelabprāt paši rok dubļu bedres, tiem labāk patīk citu dzīvnieku izraktās dubļu vannas vai dabīgās slīkšņas. Bet degunradzis aktīvi bedri paplašina līdz vajadzīgajam izmēram.

Katram degunradzim ir sava teritorija. Mātītēm teritorija ir mazāka nekā tēviņiem. Mātītēm tā ir 3—14 km², tēviņiem 12—20 km².^[6] Mātītēm teritorijas mēdz arī pārklāties, bet tēviņiem tas notiek retāk. Zinātniekiem nav datu par to, vai Javas degunradži cīnās par savu teritoriju. Tēviņi savu teritoriju iezīmē ar fekāliju kaudzītēm un urīnu, kā arī zemē tiek atstātas nagu ieskrāpētas zīmes vai savērpti, samīcīti, jauni kociņi. Javas degunradži ļoti reti lieto balsi.

Barošanās

Javas degunradzis ir zālēdājs un barībai izmanto dažādus augus, īpaši jaunos dzinumus, smalkos krūmu zarus, jaunās lapas un kritušos augļus. Lielākā daļa degunradža iemīļoto augu aug saulainos klajumos, vietās, kur neaug lieli koki. Degunradži mēdz nogāzt zemē jaunus kociņus un noēst to lapas un augļus. Katru dienu degunradzis apēd apmēram 50 kg dažādu augu. Barībā noteikti ir nepieciešama sāls. Ja apdzīvotajā teritorijā tā nav pieejama, tad degunradži dzer jūras ūdeni.

Vairošanās

Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 3—4 gadu vecumā, tēviņi 6 gadu vecumā. Grūsnības periods ilgst 16—19 mēnešus. Mazuļi dzimst katru 4. vai 5. gadu un dzīvo kopā ar māti 2 gadus.

Sistemātikas vēsture

1787. gadā Javas salā tika nošauti divi degunradži, kuru galvaskausus aizsūtīja flāmu dabas pētniekam Petrusam Kamperam. Petruss Kampers nomira 1789. gadā, pirms paspēja publicēt savus pētījumus, izdalot Javas degunradzi kā patstāvīgu sugu. Sumtaras salā 1822. gadā tika nošauts vēl viens Javas degunradzis, un tā kauli tika nosūtīti franču dabas pētniekam Žoržam Kivjē, kurš izdalīja Javas degunradzi kā patstāvīgu sugu.

Vārds Rhinoceros, kas attiecas arī uz Indijas degunradzi (Indian Rhinoceros) cēlies no grieķu valodas: "rhino" nozīmē "deguns", "ceros" nozīmē "rags".

Sistemātika

Javas degunradzim ir trīs pasugas:

Indonēzijas Javas degunradzis (Rhinoceros sondaicus sondaicus) — kādreiz apdzīvoja Indonēzijas Javas un Sumatras salas. Mūsdienās ir saglabājušies apmēram 40—50 īpatņi, kas dzīvo Ujung Kulo Nacionālajā parkā Javas salas rietumu krastā.
Vjetnamas Javas degunradzis (Rinoceros sondaicus annamiticus) — kādreiz apdzīvoja visu Vjetnamas, Kambodžas, Laosas, Taizemes un Malaizijas teritoriju. Šobrīd savvaļā Kat Tjen Nacionālajā parkā dzīvo 8 šīs pasugas degunradži. Ģenētiskās analīzes rāda, ka abas šīs pasugas bija viena suga pirms apmēram 300 000 — 2 miljoniem gadu.^[7]
Indijas Javas degunradzis (Rhinoceros sondaicus inermis) — kādreiz apdzīvoja teritorijas no Birmas līdz Bengālijai. Tas ir izmiris ap 1900. gadiem. Latīņu vārds "inermis" nozīmē "bez raga". Tēviņiem bija ļoti neliels rags, bet mātītēm ragu nebija vispār.

Atsauces

↑ «Rhinoceros sondaicus (Javan Rhinoceros)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 15. martā. Skatīts: 2009. gada 10. februārī.
↑ Racing to Know the Rarest of Rhinos, Before It’s Too Late - New York Times
↑ Dinerstein, Eric (2003). The Return of the Unicorns; The Natural History and Conservation of the Greater One-Horned Rhinoceros.
↑ Santiapillai, C. (1992). "Javan rhinoceros in Vietnam". Pachyderm 15: 25–27.
↑ WWF - Javan rhinoceros
↑ «RRC: Javan Rhino». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 20. janvārī. Skatīts: 2009. gada 10. februārī.
↑ Fernando, Prithiviraj; Gert Polet, Nazir Foead, Linda S. Ng, Jennifer Pastorini, and Don J. Melnick (June 2006). "Genetic diversity, phylogeny and conservation of the Javan hinoceros (Rhinoceros sondaicus)". Conservation Genetics 7 (3): 439–448.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Javas degunradzis

Mammal Species of the World: Rhinoceros sondaicus
Baby boom for near-extinct rhino
ARKieve: Javan rhinoceros (Rhinoceros sondaicus)
Images for: Javan Rhino Arhivēts 2011. gada 15. jūlijā, Wayback Machine vietnē.

[1] «Rhinoceros sondaicus (Javan Rhinoceros)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 15. martā. Skatīts: 2009. gada 10. februārī.

[2] Racing to Know the Rarest of Rhinos, Before It’s Too Late - New York Times

[3] Dinerstein, Eric (2003). The Return of the Unicorns; The Natural History and Conservation of the Greater One-Horned Rhinoceros.

[4] Santiapillai, C. (1992). "Javan rhinoceros in Vietnam". Pachyderm 15: 25–27.

[5] WWF - Javan rhinoceros

[6] «RRC: Javan Rhino». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 20. janvārī. Skatīts: 2009. gada 10. februārī.

[7] Fernando, Prithiviraj; Gert Polet, Nazir Foead, Linda S. Ng, Jennifer Pastorini, and Don J. Melnick (June 2006). "Genetic diversity, phylogeny and conservation of the Javan hinoceros (Rhinoceros sondaicus)". Conservation Genetics 7 (3): 439–448.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]