Kadriļa

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Latvijas Universitātes deju folkloras kopas "Dandari" dalībnieki dejo Rikavas kadriļu

Kadriļa (franču: quadrille, kas savukārt no latīņu: quadrum — 'četrstūris') — 18.– 19. gadsimtā Eiropā un tās kolonijās izplatīta modes deja, kurā piedalās pāra skaits dejotāju pāru, kas nostājas viens otram pretī. Parasti tā ir četrpāru deja, kurā dejotāju pāri nostājas cits citam pretī krustā. Sākotnēji kadriļai bija četras daļas ar noslēguma daļu, kas atkārtoja atkal pirmo daļu, lai kadriļu varētu sākt atkal no sākuma. Kadriļām mēdza arī pievienot vēl sesto daļu, kas parasti bija polka vai valsis. Katrai daļai ir savs nosaukums, kas ataino daļas raksturu vai ir pavadošās dziesmas pirmā rinda. Kadriļas pirmsākumi rodami tā saucamajās angļu "lauku dejās" (country dance). Saules karaļa Ludiķa XIV laikā kadriļu pārveidoja un pilnveidoja Francijas karaliskās deju akadēmijas skolotāji. Kadriļa kļuva arvien iecienītāka, pārgāja arī uz Vāciju, Autroungāriju, Krieviju, Skotiju, kur izveidojās savas dejas versijas. Ar laiku kadriļa asimilācijas procesā no modīgas balles dejas kļuva par tautas deju un tagad tā ir izplatīta daudzās Eiropas tautās un ārpus tās robežām.

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā kadriļas izplatīšanās sākās 19. gadsimta sākumā, bet popularitāti tā ieguva 19. gadsimta otrajā pusē. Kadriļas bija izplatītas visos novados, tomēr vairāk pierakstu fiksēts Latgalē. Lai arī ziņas par senākām latviešu tautas grupu dejām ir epizodiskas un nepilnīgas, var novērot, ka Latvijā pierakstītajās kadriļās eksistē zināms senāks horeogrāfisks slānis, kāda nav kaimiņtautu dejās.

Senāk, līdz 19. gadsimta beigām un iespējam epizodiski arī vēlāk godos un gadskārtās dejai bija sakrāla nozīme, tā bija kāda rituāla daļa un tai piedēvēja piemēram, auglības veicināšanas nozīmi. Mūsdienās var uzskatīt, ka asimilējoties ar starptautisko balles horeogrāfiju no senajām kulta dejām saglabājies vien dejas raksts jeb ornaments. Izņēmums ir kāzās dejotās dejas, kur līdzās jaunlaiku kadriļām ir pierakstītas arī senākas cilmes dejas. Sākotnēji kadriļa iesākas un beidzas ar dārziņu, bet, deju pabeidzot, nobeigumā vēlākos gados parādās riņķa polka. Kadriļā un krustdejā sastopamajos ģeometriskajos ornamentos var saskatīt zemnieku dabas priekšstatus — apliSaules, mūžības simbolu, pusapli kā Mēness, ugunskrustu Pērkonam, skujiņu liktenim, tā lēmējai Laimai utt.

Eiropeiskās kadriļas latviešu zemnieku sadzīvē ienāca asimilācijas ceļā ietekmējoties no pilsētas un muižas balles deju kultūras. Sākotnēji tās bija inteliģences dejas. Jau 19. un 20. gadsimta mijā kadriļas dejotas godos, ballēs, krogos, danču vakaros un daudzkur citur. Viens no pirmajiem ziņu sniedzējiem rakstītā veidā par kadriļu ir Jurjānu Andrejs (1856.—1922.). Tiesa gan, viņš vairāk pievērsās tieši deju melodijām. Jurjāns sakārtotajā „Latvju tautas mūzikas materiālu”[1] V burtnīcā ievietotas divdesmit divas kadriļu melodijas, no kurām kustību apraksti pievienoti divpadsmit dejām.

Sākoties interesei par tradicionālo deju 20. gadsimta 30. gados, kadriļām netika pievērsta uzmanība, jo pamatoti tika uzskatīts, ka tās zemnieku sadzīvē ienākušas samērā nesen. Atjaunojoties interesei par folkloras izmantošanu sadzīvē, 20. gadsimta 80. gadu sākumā par kadriļu sāka interesēties Latvijas Universitātes Deju folkloras kopa "Dandari". "Dandaru" vadītājs E. Spīčs pierakstīja un interpretēja vairākas Latgales kadriļas — Rikavas kadriļu, Puncuļu kadriļu u.c. , kā arī no Jurjānu Andreja publikācijām atjaunoja vairākas Kurzemē un Zemgalē dejotas kadriļas un krustdejas.

Mūsdienās kadriļu turpina izplatīt deju folkloras kopa Dandari, etnokompānija Zeidi un Lūznavas muižas kadriļu grupa. Ievērojams skaits kadriļas dejotāju pulcējās Dandaru 35. dzimšanas dienas kadriļu ballē 2015. gada novembrī LU Lielajā aulā, bet dalībnieku rekords sasniegts Deju festivālā Eima, eima Balvos, kad pilsētas laukumā Rikavas kadriļu dejoja apm 700 dejotāju.

Kadriļu un citu deju nosaukumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji vārds kadriļa latviešu valodā netika lietots, un to sauca par četrpāru deju. Raksturīgi, ka kadriļas lokālo nosaukumu kadreļs (vīr.dz.) lietoja Latgalē, bet citos novados lietoja savus nosukumus. Piemēram, Kurzemē bija Maģais dancis (pretdeja 2 pāriem) un Diždancis (krustdeja 4 pāriem). Ja kadriļu dejoja gatvē, tad Latgalē tai bija savs nosaukums, kurā bija minēts vietvārds – Rikavas kadriļa, Puncuļu kadriļa, bet Kurzemē to sauca par gatves deju. Savukārt apļa kadriļu sauca par rundiļu jab rundālu. Latgalē līdzās kadriļai, kas gandrīz katrā pagastā bija sava, dejoja arī dažādus kadriļas paveidus, piemēram Lancetku. Jāatzīmē, ka Latgalē fiksētas kadriļām līdzīgas krustdejas, kuras raksturīgas ar daudz lielāku ekspresiju, kā tas pieņemts kadriļās, piemēram Aulejas žepers, Izvaltas žepers u.c.

Deju nosaukumi tapuši tajā laikā, kad dejas pierakstītas. Pirmie latviešu deju nosaukumus min sveštautiešu ceļotāji. Piemēram, ir minēta deja "kikets". Nezinot latviešu valodu, nevarēja pateikt, ka domāta dejas kustība "ķīķēšana", kuru Jurjānu Andrejs nosauca arī par "kautrēšanos".

1921. gadā izdotajā "Latvju tautas mūzikas materiālu" piektajā burtnīcā "Dejas" Jurjānu Andrejs lietoja tādus deju nosaukumus, kādus dzirdējis no veciem muzikantiem. Viņš atzīmēja, ka ļoti daudz deju ir ar nelatviskiem nosaukumiem, bet citām dejām nav zināms to "izvešanas" veids (norise). Lūk, daži deju nosaukumi: Allegro, Anglēze, Anlemaski, Ačikops, Barino, Balabaska, Bička, Ciganovskis, Skotu kadriļa un citi. Bija arī latviski nosaukumi: Taisnā, Zaļā, Zagļu, Drīziņa, Žīdiņu kadriļa. Tas gan nemaina deju norisi. Ļoti iespējams, šie svešādie nosaukumi ir kropļoti kadriļu oriģinālnosaukumi.

Par sava laika paradumiem dot nosaukumus dejām raksta dejas pētnieks Ernests Spīčs.[2]

"No 1920. līdz 1940. gadam tapa daiļi deju nosaukumi. Piemēram, ļoti skanīgi ir nosaukumi, kuri veidoti atbilstoši izcelsmes vietai: Rucavietis, Alsunģietis. Šie nosaukumi nav seni, un tos nekad savu deju apzīmēšanai nav lietojuši Rucavas vai Alsungas iedzīvotāji. Par Rucuvieti tika nosaukta kadriļa četriem pāriem, kuru 1935. gadā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā demonstrēja Rucavas iedzīvotāji. Rucavā savulaik bija izplatīts paņēmiens dejas nosaukumus atvasināt no dejotāju skaita, piemēram, "Deviņdancis" ir deja deviņiem dejotājiem. Tautiskā romantisma laikā valodas labskanības dēļ daļa deju nosaukumi pārveidoti. Piemēram, no "Trakā šēna" tapa "Jautrā vija", no "Nīcas Plakanpauša" tapa "rātnais Plakanais dancis". Labskanīgi ir tādi deju nosaukumi "Diždancis", "Maģais dancis", tomēr šie vārdi kā īpašvārdi tradicionālo deju nosaukšanai nebūtu jālieto, jo tautā tie lietoti kā sugas vārdi. Kurzemē par diždančiem sauca kadriļas, kuras dejoja četri krustā nostājušies pāri. Tātad katrā ciemā var būt savs diždancis, kurš norises ziņā stipri atšķiras no cita ciema diždanča. Latgalē šādas dejas sauc par lielajām jeb garajām kadriļām, bet Vidzemē par krustdejām."

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvju tautas mūzikas materiāli, I-IV / Sakārt. un izpēt. A. Jurjāns. — R., 1894.-1926.
  2. E. Spīčs Mārtiņa deju grāmata, 1.—3. burtnīca. LU. 2003.