Karadarbības paaudzes

Konceptu par četrām mūsdienu karadarbības paaudzēm radīja ASV analītiķi 1989. gadā, rakstot par "kara sejas" maiņu un virzīšanos pretim ceturtās paaudzes karadarbībai.

• Pirmās paaudzes karā kaujas izcīnīja ar "durkļu skaitu", lietojot kolonnas formāciju. Armijas komandēja valsts. Piemēri: Anglijas pilsoņu karš (1642—1651), Septiņgadu karš (1756—1763), ASV Neatkarības karš (1775—1783), Napoleona kari (1803—1815)

• Otrās paaudzes karā mainījās taktika pateicoties šauteņu attīstībai un pa stobra resgali lādējamu lielgabalu izgudrošanai, kas attīstījās līdz ar ložmetēju un netiešās uguns parādīšanos. Piemēri: Amerikas pilsoņu karš (1861—1865), Angļu—būru karš (1899—1902), Pirmais pasaules karš (1914—1918), Latvijas brīvības cīņas (1918—1920), Spānijas pilsoņu karš (1936—1939), Irānas—Irākas karš (1980—1988).

• Trešās paaudzes karā koncentrējas uz ātrumu un pārsteigumu, lai apietu ienaidnieka pozīcijas un sagrautu tā spēkus no aizmugures. Tas nozīmēja frontālās karadarbības beigas taktiskā līmenī, vienībām necenšoties sastapties vienai pret otru, bet gan mēģinot ar manevrēšanas palīdzību iegūt lielākas taktiskās priekšrocības. Piemēri: Otrais pasaules karš (1941-1945), Korejas karš (1950—1953), Vjetnamas karš (1965—1973), Persijas liča kara (1990-1991), Karš Afganistānā (2001-2016), Irākas karš (2003-2011).

• Ceturtās paaudzes karu raksturo atgriešanās pie decentralizētas karadarbības, notiekot robežu izplūšanai starp karu un politiku, kaujiniekiem un civiliedzīvotājiem, kā arī valstīm zaudējot monopolu uz kara vešanu.

Ārējās saites

• Understanding Fourth Generation War antiwar.com
• On Fourth Generation Warfare mackenzieinstitute.com