Kaspars Ernests Biezbārdis (vecajā ortogrāfijā: Kaspars Beesbardis, 1806—1886) bija latviešu skolotājs Vīlandē (1833—1853) un Rīgā (1866—1881) un viens no pirmajiem jaunlatviešu kustības darbiniekiem, kas dedzīgi iestājās pret vācbaltiešu centieniem pārvācot latviešus.
Dzimis 1806. gada 8. decembrī (pēc vecā stila 26. novembrī) Slokas pagasta, tolaik Pavasara muižas, "Biezbāržos" turīga saimnieka un tirgotāja ģimenē, kurš ar liellaivām pa Lielupi pārvadāja labību un miltus. Viņa tēvs bija zemnieku tiesnesis, vēlāk Belles muižas īpašnieks Katlakalnā un varēja atļauties nodrošināt dēliem labu izglītību.[1]
Kaspars mācījās elementārskolā Rīgā, pēc tam 1818.—1820. gadā pie privātskolotāja Salaspilī un vēlāk ģimnāzijā Rīgā, kuru pabeidza ar Salaspils draudzes mācītāja Vendta materiālu atbalstu. Pēc Tērbatas Pedagoģiski filozofiskā semināra beigšanas Biezbārdis strādāja par mājskolotāju mācītāja Venta namā. 1832. gadā viņš Tērbatas Universitātē kā brīvklausītājs uzsāka matemātikas, filoloģijas un teoloģijas studijas, bet naudas trūkuma dēļ 1833. gadā bija spiests pārtraukt studijas un strādāt par Vidzemes guberņasVīlandes apriņķa skolas zinātņu skolotāju, no 1845. gada par skolu inspektoru.
1852. gadā K. Biezbārdis sāka aktīvi publicēties vācbaltiešu presē un 1853. gadā atgriezās Rīgā, lai aktīvi iesaistītos latviešu sabiedriskajā dzīvē un aizstāvētu latviešu nacionālās kultūras tiesības pret vācu dominanci. Izglītojošajos rakstos "Mājas Viesī" un "Pēterburgas Avīzēs" viņš rakstīja par politiskām un filozofiskām tēmām. Kad bijušās Polijas-Lietuvas kopvalsts teritorijā notika sacelšanās, Biezbārdis 1863. gada jūlijā palīdzēja Mežmuižas zemniekiem uzrakstīt sūdzību Krievijas impērijas ķeizaram par viņiem nodarītajām pārestībām. Augustā viņš sacerēja latviešu inteliģences lojalitātes apliecinājuma vēstuli, kurā cita starpā bija rakstīts, ka latviešu bezzemes stāvoklis, vergu darbs, mēģinājumi izceļojot no tā atsvabināties, cenšanās pēc savas tautas garīgas attīstības dod iemeslu aizdomām, ka latvieši tīkotu pēc patvaļības..., tomēr latvieši par savu likteni un pienākumu atzīstot savienošanos ar lielo krievu tautu vienā saimē. Drīz pēc tam Biezbārdi arestēja kā zemnieku nemieru līdzzinātāju un izsūtīja uz Kļinas pilsētu Maskavas guberņā Krievijā.[2] Trimdā būdams, 1865. gadā viņš vācu valodā Baucenē publicēja divas polemiskas brošūras par starpnacionālajām problēmām Baltijas provincēs. Pēc viņu aizstāvošiem rakstiem krievu avīzēs un sievas lūgumiem Biezbārdim atļāva atgriezties Rīgā. 1866. gadā viņš sāka strādāt par Rīgas garīgā semināra vācu valodas skolotāju, vēlāk par latviešu valodas skolotāju Aleksandra ģimnāzijā.
Pēc 1869. gada Biezbārdis nodevās rakstniecībai, tulkošanai un kopā ar K. Štālbergu izdeva laikrakstu "Pasaule un Daba". Savā pēdējā 1883. gadā iznākušajā grāmatā "Herodota skuti un mūsu vectēvu cilts stāsti" viņš centās pierādīt, ka latviešu un lietuviešu ciltstēvi ir Hērodota aprakstītie skiti.
Pēc 1884. gada mūža pēdējos gadus Biezbārdis nodzīvoja pie dēla Maskavā, kur nomira 1886. gada 12. septembrī.
K. Biezbārža grāmata "Zustände und Eigenthümlichkeiten in den baltischen Provinzen Russlands" (1865).
"Жалоба крестьянин имения Межмуйжа Александру II, написанная Биезбардисом совместно с И. Крауклисом в августе 1863 г." Русский курьер. – 1881. - № 231.
K. Beezbard. "Zustände und Eigenthümlichkeiten in den baltischen Provinzen Russlands". Bautzen, Schmaler & Pech 1865. - 162 S.
K. Beesbardis. "Der Sprach- und Bildungskampf in den baltischen Provinzen Russlands". Bautzen, Schmaler & Pech 1865.; tulkojums "Valodas un izglītības cīņa Baltijā" iespiests "Dzimtenes Vēstnesī" 1910. gada 82.-114. nr.
K. Beesbardis. "Meditationen zur Forderung der Eintracht zwischen Russen und Deutschen in den baltischen Provincen Russlands." Bautzen 1866.
K. Biezbārdis. "Mūsu valoda un viņas rakstība". Rīga, 1869. - 89 lpp.
"Ģermānija un Svevija. Grāmatiņa, ko sarakstījis Gajs Kornēlijs Tacits un no latīņu valodas pārtulkojis Kaspars Biezbārdis". K. Štālberga apgāds, 1869.
K. Biezbārdis. Ģeometrija jeb ātrumu zinātnība. – Rīga, 1874. – 1. d.
K. Biezbārdis. Herodota skuti un mūsu vectēvu cilts stāsti. Rīga, 1883. - 131 lpp.
Laikrakstā "Inland": "Die Seelenzeit im Fellinschen" (1852), "Wanderung und Entstehung der Seen, nach estnischen Sagen" (1853), "Geographische, historische und etymologische Curiositaten" (1853), "Der deutsche Sylbenton und sein Einfluss" (1857), "Finnland" (1859)
Bunges arhīvā: "Materialien zur Geschichte der Stadt Fellin", "Tee Uppeneeki oder die Letten an der curischen Aa"
Laikrakstā "Slavisches Centralblatt": "Ein Wort über das alte lettische Volkslied" (1865)
Laikrakstā "Mājas Viesis": "Cilvēks un lops, kas tiem par starpību" (1862), "Ģipša vērtība zemes kopējiem" (1863), "Grāmata saviem mīļiem draugiem Kurzemē un Vidzemē" (1863), "Kāds vārds par dzīves kārtām pasaulē, caur ko un kā viņas cēlušās" (1863), "Mūsu tautasdziesmas" (1873)
Laikrakstā "Pēterburgas Avīzes" (1862): "Krievu valstības gadu tūkstotis", "Ko var dvēsele atzīt? Kas tai spējams?"; "Kas zemniekam jāzina"; "Līventāla kungam".
Laikrakstā „Pasaule un Daba” (1875): "Materiālisms un spirituālisms"; "Kapitālisms un darbs"; "Mūsu vēstneši"; "Pašība un īpašība"; "Cik liela ir lietu dalāmība"; "Matērija un spēks"; "Kustēšanās"; "Kāds vārds par latviešu valodu un skolām".
