Kliments Didorovs
| ||||||||||||||
|
Kliments Didorovs (krievu: Климент Иванович Дыдоров; 1885. gada 23. janvāris — 1938. gada 10. marts) bija Krievijas Impērijas armijas virsnieks, Pirmā pasaules kara, Latvijas brīvības cīņu un Krievijas pilsoņu kara dalībnieks.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Cēlies no Kostromas guberņas zemniekiem, Sanktpēterburgas rūpnīcas strādnieka dēls. Pirmo izglītību ieguvis Imperatora tehniskajā skolā. Neilgu laiku strādājis manufaktūras ķīmijas laboratorijā. 1905. gadā iestājies Sanktpēterburgas junkuru skolā (vēlākā Vladimira kara skola), kuru pabeidza 1908. gadā, iegūstot podporučika pakāpi. Pēc junkuru skolas pabeigšanas dienējis 117. Izborskas kājnieku pulkā, kas tobrīd bija dislocēts Rīgā. Pulka sastāvā devies uz fronti 1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš. 1916. gadā komandēts uz kursiem Ģenerālštāba akadēmijā, pēc kuriem iecelts par 187. kājnieku divīzijas adjutantu. Pēc Februāra revolūcijas Didorovs tika iecelts par 18. kājnieku divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītāju.
Pēc Oktobra revolūcijas 1918. gada jūnijā Didorovs ieradās tagadējās Latvijas teritorijā, kur ķērās pie pirmo vienību radīšanas cīņai pret boļševikiem Latvijas teritorijā vēl pirms Latvijas Republikas proklamēšanas. Didirova 1918. gada 15. novembrī izveidotā un komandētā krievu rota Baltijas landesvēra sastāvā 1918. gada decembrī piedalījās kaujās pret boļševikiem pie Ogres un Ropažiem, pēc tam Inčukalna kaujā. Pēc tam kopā ar pārējiem spēkiem viņa rota atkāpās līdz pat Liepājai. No 1919. gada sākuma viņa rota ņēma dalību kaujās pulkveža Kalpaka kaujas iecirknī. Kalpaka vadībā Didirova rota piedalījās Skrundas atbrīvošanā. 1919. gada 8. martā Didirova rotu iekļāva kņaza Anatola Līvena nodaļā. No aprīļa Didorovs bija šīs nodaļas komandiera palīgs. Nodaļas sastāvā piedalījies Jelgavas aizstāvēšanas kaujās un Rīgas ieņemšanā.
1919. gada 23. jūnijā Līvenu smagi ievainoja un Didorovs uzņēmās Līvena nodaļas komandēšanu. Jūnija sākumā, kad parādījās pirmās konflikta pazīmes starp latviešiem un vāciešiem, kas vēlāk noveda pie Cēsu kaujām, Līvens, vēl slimnīcā būdams, strikti aizliedza krievu nodaļu izmantot pret latviešu vienībām Vidzemē. Didorovs sekoja Līvena norādēm un krievu nodaļa neņēma dalību Cēsu kaujās. Pēc Cēsu kaujām Līvena nodaļa devās uz Igauniju, kur tobrīd Nikolajs Judeņičs Narvas frontē gatavojās uzbrukumam Petrogradai. 1919. gada 10. augustā Didirovu paaugstināja par pulkvedi. Līvena nodaļa tika apvienota ar citām vienībām, kā rezultātā tika izveidota 5. (Līvena) divīzija, kuras komandēšana tika uzticēta Didorovam. No 1919. gada 16. oktobra Didirova vadībā divīzija veiksmīgi uzbruka no Lugas upes līdz pat Petrogradai, tomēr citām divīzijām virzībā uz priekšu tik labi neveicās. Jau novembra sākumā Judeņičs izdeva atkāpšanās pavēli. Ar lielām grūtībām Didirovam kopā ar divīziju izdevās atkāpties līdz pat Narvai.
1920. gada beigās kopā ar ģimeni apmeties uz dzīvi Rēzeknē, kur izveidoja nelielu elektrotehnikas tirdzniecības veikalu. 1927. gadā atvaļināts no dienesta. Aktīvi darbojies sabiedriskajā dzīvē, būdams Aleksandra Puškina labdarības un izglītības biedrības valdes loceklis, kā arī biedrs baltās kustības veterānu organizācijās. 1932. gadā par viņa darbībām nelegālajā monarhistiskajā organizācijā "Krievu Taisnības brālība" sāka interesēties Politpārvalde, kas noveda pie tā, ka tā paša gada oktobrī viņam tika pieprasīts pamest Latviju par valsts iekšējai un ārējai drošībai kaitīgu darbību. Tā kā viņš neizpildīja šo nosacīju, viņu 1933. gada janvārī arestēja. Janvāra beigās Didorovs tika atbrīvots pret solījumu vairs neiesaistīties monarhistiskajās organizācijās.[1] Miris 1938. gada 10. martā 53 gadu vecumā. Apglabāts Rīgas Pokrova kapos.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā. Dokumenti un materiāli. R.: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1994. (328. lpp.)