Inčukalna kauja

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Inčukalna kauja
Datums1918. gada 31. decembris - 1919. gada 1. janvāris
VietaInčukalns un tā apkaime
IznākumsSarkanās armijas uzvara
Karotāji
Valsts karogs: Latvija LatvijaFlag of the Latvian Soviet Socialist Republic (1918-1920).svg Latvijas SPR,
Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918–1937).svg Krievijas PFSR
Komandieri
majors ŠeibertsRoberts Apinis (2. latviešu strēlnieku brigādes komisārs)
Jānis Fabriciuss (2. Novgorodas divīzijas komisārs)
Spēki
Latvijas landesvēra trieciengrupa, 1. un 2. vācbaltiešu Rīgas zemessargu rotas un ložmetējnieku komanda, krievu rota1. un 4. Latviešu sarkano strēlnieku pulki
Zaudējumi
35 kritušo un ap 100 ievainoto70 kritušo un ap 150 ievainoto

Inčukalna kauja (vācu: die Katastrophe von Hinzenberg - "sagrāve pie Inčukalna") bija Latvijas landesvēra aizsardzības operācija 1918. gada 31. decembrī un 1919. gada 1. janvārī Latvijas brīvības cīņu sākumā. Lai aizkavētu Sarkanās armijas uzbrukumu Rīgai, 4 landesvēra rotas stājās pretī 2 latviešu sarkano strēlnieku pulkiem un aizkavēja tos veselu diennakti, dodot iespēju Pagaidu valdībai evakuēties no Rīgas. Pēc smagām cīņām landesvēru padzina no Inčukalna stacijas, bet kaujas pie Līgatnes un Inčukalna palēnināja Sarkanās armijas virzīšanos uz Rīgu.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pirmā Pasaules kara beigām 11. novembrī un Brestļitovskas miera līguma anulēšanas 13. novembrī, Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja 1918. gada 13. novembrī pieņēma lēmumu par padomju varas atjaunošanu Latvijā. Antantes valstu koalīcija ļāva Vācijas karaspēkam pagaidām palikt Baltijā, lai nepieļautu Sarkanās armijas virzību uz rietumiem. No Vācijas 8. armijas brīvprātīgajiem sāka veidot Dzelzsbrigādi (vēlāko Dzelzsdivīziju). Jau 11. novembrī vācu 8. armijas vadība oficiāli atļāva vācbaltiešiem dibināt militārus pašaizsardzības spēkus.[1] Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 18. novembrī, dažādās vācbaltiešu vienībās bija reģistrējušies jau 2500 brīvprātīgo. 7. decembrī Latvijas Pagaidu valdība un Vācijas valdības ģenerālpilnvarotais Augusts Vinnigs noslēdza līgumu par Landesvēra izveidošanu. Vācbaltiešu un vācu militārās vienības iekļāvās landsvērā, (Lettländische Landeswehr), kas kļūst par jaunās valsts bruņotajiem spēkiem. Administratīvi tie bija pakļauti Latvijas Republikas Apsardzības ministram Jānim Zālītim, bet apgādes un militārā ziņā - Vācijas okupācijas spēku vadībai. Strauji izvēršoties Sarkanās armijas uzbrukumam, un negūstot cerēto brīvprātīgo skaitu no latviešu iedzīvotājiem, 29. decembrī Pagaidu valdība ar Vinnigu noslēdza līgums par pilsonības piešķiršanu pret lieliniekiem karojošajiem brīvprātīgajiem, lai veicinātu Vācijas kareivju stāšanos landesvērā.

Sarkanās armijas uzbrukums decembra sākumā sākās trīs kolonnās no divām pusēm - gar dzelzceļa līnijām no Pleskavas un Daugavpils. Pēc Sarkanās armijas virspavēlniecības 1918. gada 8. decembra 436. direktīvas padomju Rietumu armijas sastāvā tika izveidota Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии), kas 1918. gada 29. decembrī tika pakļauta padomju 7. armijai. Uzbrukumā no Pleskavas piedalījās 1., 4. un 6. latviešu strēlnieku pulki, bet no Daugavpils 2. un 3. latviešu strēlnieku pulki.[2]

Karadarbības norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas landesvēra kareivis Gvido fon Maidels.

Priekškaujas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemassvētku rītā 25. decembrī 1. un 2. vācbaltiešu Rīgas landesvēra rotas, ložmetējnieku komanda kapteiņa Lēbekes (Loebbecke) vadībā un Trieciengrupas 2. vads ar vilcienu no Rīgas devās Cēsu virzienā. Tikmēr boļševiku sakūdītā 1. Rīgas latviešu rota atteicās cīnīties pret latviešu sarkanajiem strēlniekiem, palika Rīgā kazarmās, kur to apšaudīja britu karaflote. Pēc dumpja apspiešanas, divas latviešu rotas izformēja, dumpja vadoņus sodot ar nāvi.

Pirmā sadursme ar Sarkanās armijas jātnieku patruļu notika pie Līgatnes stacijas, bet ar 4. latviešu strēlnieku pulka priekšējām vienībām 28. decembrī pie Ieriķu stacijas. Vācbaltiešu trieciengrupas vads ar kauju atkāpās uz Līgatni, kur tam uzbruka 4. latviešu strēlnieku pulka 1. rota. Kaujā krita 8 landesvēristi.

Landesvēra 1. un 2. rota, ložmetēju vads un no Rīgas atvestā artilērijas pusbaterija (2 haubices) nostiprinājās vecajos Pirmā Pasaules kara laika ierakumos stratēģiski svarīgajā Inčukalna stacijā. Te viņiem pievienojās vāji bruņotā latviešu brīvprātīgo Cēsu rota, kas novietojās Inčukalna stacijā un muižas ēkās aptuveni 3 km uz ziemeļiem no stacijas, bet kaujās nepiedalījās.

Cēsīs, kur tobrīd atradās LSPR valdība, notika gaidāmās kaujas plāna apspriede. 2. Novgorodas divīzijas kara komisārs (военком 2-й Новгородской пехотной дивизии) Jānis Fabriciuss pieprasīja šim frontes iecirknim piešķirt papildus 2. vieglā artilērijas diviziona 1. un 2. trīscollu lielgabalu baterijas, kā arī papildināt esošos 850 vīrus ar mobilizētajiem vidzemniekiem. Operācijas vadību uzņēmās 2. brigādes komisārs Roberts Apinis. Saskaņā ar kaujas plānu, 4. strēlnieku pulkam bija jācenšas ieņemt landesvēra pozīcijas pie Inčukalna muižas, savukārt 1. pulkam bija uzdevums uzbrukt dzelzceļa stacijai frontāli, bet pēcpusdienā apiet dzelzceļa staciju no dienvidaustrumiem pa aizsalušo purvu, lai tumsas aizsegā tajā ielauztos no atsegtā flanga.[3]

Kauja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

31. decembra rītā 4. strēlnieku pulka artilērija sāka landesvēra pozīciju apšaudi Inčukalna muižā, savukārt 1. pulks pamazām nāca virsū dzelzceļa stacijai. Landesvērs savas pozīcijas noturēja, taču stratēģiskā situācija ievērojami pasliktinājās 3 km garās frontes līnijas kreisā spārna pozīcijās pie muižas, kur kapteiņa Klimenta Didorova krievu rota tika padzīta no pozīcijām. Sarkano strēlnieku 1. rotas 1. vads palika muižā kā rezerve, bet pārējie vadi turpināja uzbrukumu. Naktī uz 1. janvāri sarkanie strēlnieki devās triecienuzbrukumā. 1. pulks no dienvidiem negaidīti uzbruka Inčukalna stacijai, taču uzbrukums iestrēga no Pasaules kara laikiem palikušajos dzeloņstiepļu aizžogojumos. Landesvērs pārgrupēja aizsardzību, bet Trieciengrupas pretuzbrukums piespieda sarkanos strēlniekus atkāpties 2 km no Inčukalna. Kaujā pie muižas 4. strēlnieku pulku krita landesvēra lielgabalu baterijas komandieris.

Lielākā daļa no landesvēra kājnieku rotu karavīriem atkapās līdz Ropažu stacijai, kur tos agri no rīta uzņēma no Rīgas braucošais vilciens, kurš veda uz Inčukalnu Trieciengrupas 1. un 3. vadu un divus vieglos lauka lielgabalus. Palīgā vajadzēja ierasties arī apakšpulkveža Oskara Kalpaka komandētajai latviešu instruktoru rotai, taču tā palika Rīgā.[4]

1. janvāra rītā Inčukalna stacijai no muižas puses uzbruka 4. latviešu strēlnieku pulks. Pēcpusdienā sākās sarkano strēlnieku uzbrukums landesvēra kreisajam spārnam un viņus pārņēma panika. Latvijas armijas ģenerālis Mārtiņš Peniķis vēlāk to apraksta visai kodolīgi: „Vispirms neizturēja abu Rīgas rotu jaunie puikas, kuri veseliem bariem paniskās bailēs pazuda tuvējā mežā“.[5] Trieciengrupa labajā spārnā neizturēja 1. strēlnieku pulka uzbrukumu un sāka atkāpties. R. Apinis savās atmiņās rakstīja: „Viņi turējās diezgan ilgi, un tikai tad, kad 4. pulka ķēdes taisījās no vienas puses ielauzties Inčukalnā, un 1. pulks no otras – galīgi atgriezt ceļu uz Rīgu, vāci metās bēgt.“[6]

Dzelzsbrigādes bruņuvilciens sedza landesvēra atkāpšanos, taču lielinieku rokās nonāca visi lielgabali un lielākā daļa ložmetēju, daudz strēlnieku ieroču.[7] Latvijas landesvērs pie Inčukalna zaudēja 35 kritušos un ap 100 ievainotos, Sarkanā armija zaudēja 70 kritušos un 150 ievainotos.[8][9]

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas valdības pārstāvis Augusts Vinnigs paziņoja, ka Vācijas karaspēks Rīgu neaizstāvēs un jau 1919. gada 1. janvārī lielākā daļa vācu okupācijas iestāžu Rīgu bija pametusi. 2. janvārī plkst. 7.00 arī Latvijas Pagaidu valdība un tai lojālā Atsevišķā studentu rota vilcienā atstāja Rīgu un atkāpās uz Jelgavu. Pārējās Pagaidu valdības karaspēka vienības pulkveža O. Kalpaka pakļautībā atkāpās no Rīgas 3. janvāra rītausmā.

Ar Krievijas Revolucionārās kara padomes 1919. gada 4. janvāra lēmumu izveidoja LSPR armiju, kuru līdz martam vadīja tā laika Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis.[10]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Vietējās ziņas: Pašaizsardzība. Jaunākās ziņas. 16.11.1918.
  2. Pirmās asinis par Latviju
  3. V. Bērziņš. Latviešu strēlnieki – drāma un traģēdija. Rīga: LVI apgāds, 1995., 135.-136. lpp.
  4. 31. decembrī ar Apsardzības ministra pavēli Nr. 578. iecēla Kalpaku par latviešu daļu frontē komandieri un deva rīkojumu nekavējoši sazināties ar kap. Balodi par instruktoru rotas apbruņošanu kaujas apstākļiem un došanos uz fronti. – LVVA, 1468. f., 1. apr., 130. l., 35. lp.
  5. Peniķis M. Sarkano spēku iebrukums Latvijā : 1918./19. gadu mijā. // Militārais apskats. 1932. Nr.2., 3.-15. lpp.
  6. Latvju strēlnieku vēsture. II sējuma II daļa. Prometejs, 1934., 128.-131. lpp.
  7. Центральный государственный архив Советской Армии (ЦГАСА), ф, 1574, оп. 1, д. 166, лл. 3-4
  8. Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. Stokholma: Daugava , 1967., 375. lpp.
  9. Фабрициус Я.Ф., Траванский A.B. Исторические заметки о гражданской войне в Прибалтике (ответ на статью К.Янэля) // Война и революция. 1928. № 12
  10. Enciklopēdija "Rīga". Rīga, 1988., 49 lpp.