Koku pīle

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Koku pīle
Aix sponsa (Linnaeus, 1758)
Tēviņš
Tēviņš
Mātīte
Mātīte
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZosveidīgie (Anseriformes)
DzimtaPīļu dzimta (Anatidae)
ApakšdzimtaPeldpīļu apakšdzimta (Anatinae)
ĢintsMandarīnpīles (Aix)
SugaKoku pīle (Aix sponsa)
Izplatība
Aix sponsa dis1.PNG
  Ligzdošanas teritorija migrējošām populācijām
  Nometnieku teritorija
  Ziemošanas teritorija
Koku pīle Vikikrātuvē

Koku pīle (Aix sponsa) ir viena no krāšņākajām pīļu dzimtas (Anatidae) peldpīļu sugām. Tā sastopama plašā areālā Ziemeļamerikā, abās kontinenta malās. Rietumkrasta populācijas izplatība sākas ar Britu Kolumbiju Kanādā, stiepjoties gar Klusā okeāna krastu līdz Kalifornijai, ASV. Tomēr lielākā daļa populācijas mājo kontinenta austrumu daļā, sākot ar Manitobu, turpinoties virzienā uz austrumiem līdz Atlantijas okeānam, bet dienvidos areāls sasniedz Teksasu, Floridu un Meksikas līci, nelielai populācijai ligzdojot arī Kubā.[1] Ļoti bieži koku pīli var novērot Eiropā, Latviju ieskaitot.[2][3] Tomēr tās, visticamāk, ir izbēgušas no zoodārziem vai putnu dārziem,[2] jo ir populāri dekoratīvie putni šo dārzu kolekcijās.

Koku pīles tuvākā radiniece ir mandarīnpīle, kas mājo Austrumāzijā. Līdz ar mežu izciršanu un lauksaimniecības zemju ierīkošanu, koka pīļu izdzīvošana ir apdraudēta.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēviņa galvas apspalvojums vairošanās sezonas laikā
Vairošanās sezonas laikā arī mātītes muguras apspalvojums kļūst tumšāks un iegūst metālisku spīdumu
Koku pīles uz vienu sezonu veido monogāmus pārus

Koku pīle ir viena no krāšņākajām pīļu sugām, ar viegli atpazīstamu tēviņa apspalvojumu. Arī tās zinātniskais nosaukums Aix sponsa atspoguļo krāšņo pīles izskatu un tulkojumā nozīmē "ūdensputns kāzu tērpā".[1] Tā ir vidēji liela, apmēram divas trešdaļas no ierastās meža pīles.[4] Ķermeņa garums ir 47—54 cm, spārnu izplētums 66–75 cm, svars tēviņiem 544—862 g, mātītēm 499—862 g.[1]

Koku pīlēm raksturīgs dzimumu dimorfisms, tēviņš ir ļoti košs, krāsains, savstarpēji mijoties spilgti kontrastējošiem laukumiem un rakstiem. Tumši zaļo galvu rotā izteiksmīgs cekuls, kontūrēts ar baltām joslām, kakls ir smalks, samērā tievs. Koku pīlei ir īsi, plati spārni un liela, taisnstūraina aste. Vairošanās sezonas laikā tēviņa apspalvojums augšpusē, asti un spārnu virspusi ieskaitot, ir tumšs, gandrīz melns, kas atkarībā no gaismas virziena un leņķa zaigo metāliski zaļos, lillīgos un bronzas sārtos toņos. Tumšie laukumi mijas ar baltiem rakstiem, svītrām un joslām, bet bronzas sārtās krūtis rotā koši balts punktojums. Zods un pakakle balti. Krūšu apakšējā daļa un vēders ir balti, sāni dzeltenbrūni ar melnu joslu rakstu. Uz tumšās galvas izceļas koši sarkanās acis un sārtais knābis, kas vidusdaļā kļūst balts, bet pats gals ir melns. Kājas ir oranžīgi dzeltenas.[1]

Mātītes apspalvojums, kā jau tas raksturīgs pīlēm, ir ļoti neuzkrītošs, zaļgani vai pelēcīgi brūns, lai gan ķermeņa augšpuses apspalvojumam ligzdošanas laikā raksturīgs metālisks, zaļgani lillīgs un bronzas sārts mirdzums. Uz krūtīm balti punktiņi, bet vēders balts. Tumšās acis izceļ balta josla ap to, kā arī ap knābja pamatni ir balta kontūra, pats knābis tumši pelēks. Mātītei, līdzīgi kā tēviņam, uz galvas ir cekuls, bet tumši pelēkā krāsā, zods un pakakle balti. Kājas dzeltenīgi pelēkas.[1] Vasaras beigās tēviņam mainās apspalvojums un tas kļūst samērā līdzīgs mātītei, saglabājot sarkanās acis un knābi, baltās vaigu līnijas. Arī mātīte kļūst brūnāka un pelēcīgāka, samazinoties baltajai joslai ap aci un kļūstot neizteiksmīgākam cekuliņam.[1] Jauno putnu apspalvojums atgādina mātītes apspalvojumu, bet ir pelēcīgāks, bez metāliskā spīduma, krūtis un pavēdere spēcīgi raibumoti.

Koku pīle ir viena no retajām pīlēm, kurai ir ļoti spēcīgi, asi nagi, kuriem pateicoties, tā spēj stabili turēties koku zaros.[1]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koku pīles ir daļēji migrējošas, ziemeļu populācijām ziemojot areāla dienvidos, sasniedzot Meksikas dienvidus, bet dienvidu populācijas ir nometnieces.[1] Tās apmetas lēni plūstošu saldūdens ūdenskrātuvju tuvumā mežainos, aizaugušos apvidos. Tie ir dažādi purvi, slīkšņas, nelieli ezeriņi, upītes un bebru uzpludinājumi. Ziemas periodā koku pīles izvēlas atklātākas un lielākas ūdenstilpes ar mežainiem krastiem.[1] Lai atpūstos, koku pīle iekārtojas kādā koka zarā, cieši ieķeroties tajā ar saviem asajiem nagiem. Naktīs, izņemot mātes ar pīlēniem, koku pīles guļ ūdenstilpnē.[5] Tā kā pīlei ir salīdzinoši īsi spārni, tā spēj lieliski manevrēt starp kokiem biezos mežos.[1] Šī pīļu suga nav īpaši sabiedriska, izņēmums ir rudens un ziema, kad reizēm veidojas bari, kuros var būt līdz 1000 īpatņiem.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koku pīles ir visēdājas un barojas gan ūdenstilpēs, meklējot barību virs un zem ūdens, gan uz sauszemes. Koku pīle ļoti reti nirst, lai barotos. Tās galvenokārt barojas ar kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem, ogām, augļiem, zīlēm, riekstiem, dažādām sēklām. Visbiežāk barošanās notiek seklās ūdenstilpēs un lielākā daļa barības ir veģetāra (apmēram 80%[4]), lai gan mātītes ar pīlēniem barojas vairāk ar dzīvnieku barību.[1]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pīlēni jau no pirmās dienas spēj baroties paši
Koku pīles olas

Koku pīles veido monogāmus pārus. Tēviņi agresīvi aizsargā savu partneri no citiem tēviņiem, tomēr šī suga nav teritoriāla un ligzdošanas teritorija netiek sargāta.[1] Katru pavasari pāra attiecības tiek nostiprinātas ar īpašu riesta rituālu. Ligzdošanas vietu pāris meklē kopīgi, bet lēmumu pieņem mātīte. Koku pīle ligzdo koku dobumos nelielā attālumā no ūdenskrātuves. Labprāt apmetas arī mākslīgi veidotos būros. Sezonā dienvidu reģionos ir divi perējumi. Turklāt pirmā perējuma koku pīles jau pirmajā gadā var perēt.[1] Dobumu mātīte izklāj ar dūnām, kas tiek izrautas no krūtīm, dzīvnieku vilnu un citiem mīkstiem materiāliem. Dējumā ir 6—16 bālganas olas.[1] Inkubācijas periods ilgst apmēram 25—37 dienas, perējot tikai mātītei. Ja mākslīgie būri vai ligzdas ir samērā tuvu viens otram, mātīte olu var iedēt arī kaimiņienes ligzdā. Šādos gadījumos vienā ligzdā var būt pat 30 olas, kuras visas tā arī netiek izperētas.[1]

Kad visi mazuļi ir izšķīlušies, māte tos sauc laukā no dobuma un mazuļi lec lejup, lai kopā ar māti dotos uz ūdenstilpni. Dobums reizēm ir ļoti augstu kokā, bet mazuļi nokrīt lejup bez ievainojumiem. Koku pīle priekšroku dod dobumiem, kas atrodas virs ūdens, tādējādi pīlēniem ir "mīksta" piezemēšanās, tomēr ligzda var atrasties arī līdz 140 metru attālumā no krasta līnijas. Par mazuļiem rūpējas tikai mātīte, lai gan pīlēni jau no pirmās dienas barību meklē paši. Jaunās pīles kļūst neatkarīgas 56—70 dienu vecumā.[5] Vidējais koka pīļu dzīves ilgums ir 3—4 gadi.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]