Krievijas—Ukrainas kara dienvidu fronte
| Krievijas—Ukrainas kara dienvidu fronte | |||||
|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Krievijas—Ukrainas kara | |||||
 Pašreizējais stāvoklis Dienvidukrainas frontē | |||||
| |||||
| Karotāji | |||||
 Ukraina |
 Krievija | ||||
| Komandieri un līderi | |||||
|
Oleksandrs Turčinovs (2014) |
Vladimirs Putins | ||||
Krievijas—Ukrainas kara dienvidu fronte ir Krievijas un Ukrainas kara militāro operāciju zona, kas ietver Ukrainas dienvidu daļu.
Krimas okupācija (2014)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
28. februārī karavīri bez pazīšanās zīmēm ieņēma valdības ēkas un lidostas visā Krimas republikā. 1. martā Krievijas prezidents Vladimirs Putins vērsās pie Krievijas Valsts domes ar lūgumu atļaut izmantot Krievijas karaspēku Krimas teritorijā.[1]
Pēc šī lēmuma pieņemšanas Krimā ieradās 15 tūkstoši krievu karavīru. Krimas valdības vadītāja vietnieks Rustams Temirgalijevs apgalvoja, ka „visi Krimas teritorijā esošie Ukrainas Bruņotie spēki, visas armijas daļas ir bloķētas. Daļa no viņiem ir atbruņoti un liela daļa šodien pārgāja Krimas iedzīvotāju pusē.”[2]
4. martā Kremlī notikušajā preses konferencē Vladimirs Putins noliedza, ka Ukrainas armijas bāzes ir ielenkuši Krievijas karavīri, jo tās it kā esot prokrieviskas „pašaizsardzības vienības” un civiliedzīvotāji.[3] 11. martā Krimas Augstākā Rada pieņēma „Deklarāciju par Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas neatkarību”. Deklarācijā minēts, ka „Krimas republika kā neatkarīga un suverēna valsts lūgs Krievijas Federāciju to pievienot”, ja referendumā tiks izlemts par pievienošanos Krievijai.[4]
16. martā Krievijas karaspēka klātbūtnē Krimas Autonomajā Republikā un Sevastopoles pilsētā notika referendums, kurā pēc balsu skaitīšanas komisijas ziņām par „atkalapvienošanos ar Krieviju” nobalsoja 96,47% referenduma dalībnieku Krimas Autonomajā Republikā un 96,59% Sevastopolē. Vēlēšanās nepiedalījās 16,9% Krimas Autonomās Republikas un 10,5% Sevastopoles balsstiesīgo vēlētāju.[5]
2022. un 2023. gada ofensīvas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Krievijas uzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.png)
Ukrainas Valsts robežsardzes dienests ziņoja, ka uzbrukums sākās 24. februāra rītā 5:00 no trim virzieniem: no Baltkrievijas—Ukrainas robežas, no Krievijas—Ukrainas robežas līdz Luhanskai, kā arī no 2014. gadā okupētās Krimas.[6] Krievijas Aizsardzības ministrija vēstīja par raķešu triecieniem Ukrainas militārās infrastruktūras objektiem Odesas apgabalā un paziņoja par Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēmu apspiešanu un Ukrainas gaisa bāzu infrastruktūras iznīcināšanu.
25. februārī Ukrainas Bruņotie spēki spēja dot pretsparu iebrukušajam Krievijas karaspēkam visā frontes garumā. Ukrainas pretgaisa aizsardzības spēki atvairīja Krievijas aviācijas uzbrukumus Mikolajivai un novērsa Krievijas desanta izsēdināšana Očakivas pilsētā. Ukrainas Bruņotie spēki no 25. februāra rīta cīnījās par Hersonas pilsētu un pārceltuvi pār Dņepru. Svarīgā pārceltuve vairākas reizes pārgāja no vienām rokām otrās, bet pēc smagām kaujām Ukrainas spēki zaudēja kontroli pār to. Tās pašas dienas vakarā Ukrainas kara aviācija deva triecienu Krievijas bruņutehnikai, kas bija koncentrēta Hersonas pilsētā, piespiežot ienaidnieku atkāpties, un pilsēta atkal nonāca Ukrainas Bruņoto spēku kontrolē.[7] 26. februārī Krievijas karakuģi no Melnās jūras turpināja Ukrainas apšaudi ar spārnotajām raķetēm “Kaļibr”, kamēr Mikolajivai no austrumiem tuvojās krievu tanki, un pilsēta gatavojās riņķa aizsardzībai. [8]
27. februārī kaujas pret iebrucējiem notika Hersonas, Odesas un Mikolajivas apgabalos.[9] Vakarā Krievijas karaspēks ieņēma Berdjanskas pilsētu pie Azovas jūras.[9] 28. februārī sīvākās kaujas notika Mariupoles apkārtnē. Krievijas Aizsardzības ministrija ziņoja par Zaporižjas atomelektrostacijas ieņemšanu.
1. marta naktī gaisa triecienus piedzīvoja Mariupole, kurā gandrīz pilnībā tika pārtraukta elektroapgāde. Krievijas spēki sāka atkārtotu uzbrukumu Hersonai.[10] 2. martā Krievijas puse oficiāli paziņoja, ka tās armija pabeigusi Hersonas ieņemšanu. Turpinājās aplenktās Mariupoles bombardēšana. 3. martā Ukrainas Nacionālā gvarde kopā ar gaisa spēkiem turpināja aizstāvēt Mariupoli.[11] Krievijas diktators Putins Krievijas Drošības padomes sēdē paziņoja, ka karadarbība Ukrainā rit stingri saskaņā ar izvirzīto plānu.[12]
4. martā Zaporižjas atomelektrostacijas tuvumā notika apšaudes un tās teritorijā sākās ugunsgrēks. AES teritorijā ielaistie ugunsdzēsēji ugunsgrēku lokalizēja. Notikuma vietā uzņemtajā video bija redzams, ka AES teritorijā trāpījis lādiņš. Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras ģenerāldirektors Rafaels Grossi vēstīja, ka nav ziņu par radiācijas noplūdi.[13][14] NATO ārlietu ministru ārkārtas sanāksme nolēma atturēties no lidojumiem slēgtas zonas izveides virs Ukrainas, lai apturētu Krievijas kara aviācijas uzlidojumus.[15]
5. martā Krievija pārkāpa uguns pārtraukšanas režīmu un sāka apšaudīt aplenktās Mariupoles un Volnovahas pilsētas, no kurām bija paredzēts izvest civiliedzīvotājus. Krievijas karaspēka okupētās Hersonas ielās izgāja ap 1000 cilvēku, pieprasot okupantu atgriešanos Krievijā.[16] Krievijas prezidents Putins paziņoja, ka pabeigta Ukrainas militārās infrastruktūras iznīcināšana, bet Ukrainas aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs paziņoja, ka Krievijas spēku resursi Ukrainā izsīkst un tālāk tos gaida loģistikas sabrukums un aizvien vairāk pretinieka karavīru padodas gūstā.[16] 6. martā aplenktajā Mariupoles lielpilsētā nebija apkures, elektrības un ūdens, samazinājās pārtikas krājumi.[17]
7. martā Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka pēc Francijas prezidenta Makrona lūguma Krievijas spēki pārtrauks uguni un izveidos koridorus civiliedzīvotāju evakuācijai no Kijivas, Mariupoles, Harkivas un Sumiem, bet Ukrainas valdība noraidīja veidot Krievijas ierosinātos humānās palīdzības koridorus civiliedzīvotāju evakuācijai virzienos uz Baltkrieviju un Krieviju.[18] Ukrainas aizsardzības ministrs paziņoja, ka Krievijas karaspēks cieš milzu zaudējumus, tādēļ karadarbības intensitāte pagaidām samazinājusies, taču mēģina koncentrēt spēkus un līdzekļus jaunam uzbrukuma vilnim. Viņš informēja arī par jaunām ieroču piegādēm Ukrainai no ārvalstīm.[18] 8. martā Ukrainas armijas Ģenerālštābs ziņoja, ka Krievijas spēki turpina ofensīvu, taču virzības temps ir ievērojami palēninājies. Ukrainas spēki turpināja veikt aizsardzības operāciju dienvidu, austrumu un ziemeļu operatīvajās zonās. Polijas valdība paziņoja par gatavību nekavējoties nodot visas savas lidmašīnas "MiG-29" ASV, kas ļautu tām pēc tam nonākt Ukrainas rīcībā.[19]
9. martā humānās palīdzības koridori bija atvērti no Mariupoles virzienā uz Žaporižju un no Volnovahas virzienā uz Pokrovsku.[20]
Ukrainas pretuzbrukums 2022. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
10. jūnijā Ukrainas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka Ukrainas armija veikusi triecienus Krievijas bruņoto spēku bāzēm, aprīkojuma un personāla uzkrāšanas vietām un lauka noliktavām Hersonas apgabalā.[21] Savukārt Ukrainas aviācija deva triecienu Krievijas armijas atbalsta punktam un pontonu tiltam.[22] Ukrainas puse pavēstīja, ka triecienā pa Krievijas armijas bāzi Stara Zburjivkā nogalināti divi Krievijas ģenerāļi, viens no viņiem bijis FSB ģenerālis, kuram bijis uzdots organizēt referendumu par Hersonas apgabala pievienošanu Krievijai.[23] 15. jūnijā Volodimirs Zelenskis izvirzīja mērķi panākt okupētās Hersonas atbrīvošanu.[24] 19. jūnijā kļuva zināms, ka divu diennakšu laikā Ukrainas karaspēkam bija izdevies pavirzīties tuvāk okupētajam apgabala administratīvajam centram Hersonai.[25]
8. jūlijā Ukrainas vicepremjere Irina Vereščuka aicināja iedzīvotājus pamest Hersonas un Zaporižjas apgabalus, jo tur esot gaidāmas ļoti smagas cīņas. 11. jūlijā Ukrainas aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs paziņoja, ka prezidents Zelenskis devis pavēli izstrādāt plānu okupēto Ukrainas dienvidu apgabalu atbrīvošanai.[26] 18. augustā Belbekas lidlaukā pie Sevastopoles nogranda vismaz četri sprādzieni. Krievijas puse informēja, ka tā pretgaisa aizsardzība virs Belbekas lidlauka notriekusi bezpilota lidaparātu. Spēcīgi sprādzieni bija dzirdami arī Kerčas pilsētā pie Krimas tilta, kas pussalu savieno ar Krievijas Federāciju.[27]
29. augustā Ukrainas bruņotie spēki sāka plašu pretuzbrukumu vairākās frontes zonās valsts dienvidos, pārraujot Krievijas bruņoto spēku pirmo aizsardzības līniju un piespiežot DTR 109. strēlnieku pulku pamest savas pozīcijas.[28] 31. augustā Ukrainas puse ziņoja, ka iznīcināta ienaidnieka izveidotā pontonu pārceltuve pāri Dņeprai Darjivkas rajonā un apšaudīti Kahovkas un Darjivkas tilti, neļaujot ienaidniekam tos izmantot tehnikas un munīcijas pievešanai pāri Dņeprai. Pēc ekspertu ziņām Ukrainas karaspēks atradās aptuveni 20 kilometru attālumā no Hersonas.[29] Līdz 7. oktobrim Ukrainas bruņotie spēki Hersonas apgabalā no Krievijas okupantiem atbrīvoja vairāk nekā 2400 kvadrātkilometrus teritorijas ar 67 apdzīvotām vietām, galvenokārt Berislavas rajona ziemeļu daļā.[30] 19. oktobrī Hersonas kolaborantu vadība paziņoja, ka Ukrainas spēki gatavojot masveidīgu pilsētas apšaudi ar raķetēm, turklāt uzbrukums tiekot plānots arī pa Kahovkas hidroelektrostacijas dambi. Tieši šī iemesla dēļ esot nepieciešama civiliedzīvotāju evakuācija, kā arī visu varas iestāžu pārcelšana uz Dņepras upes kreiso krastu.[31]
9. novembrī Krievijas bruņoto spēku Apvienotā grupējuma Ukrainā pavēlnieks Sergejs Surovikins formāli lūdza Aizsardzības ministram Sergejam Šoigu pieņemt lēmumu par Krievijas karaspēka izvešanu no Hersonas un pārcelšanos uz Dņepras upes kreiso krastu.[32] 11. novembrī Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka Krievijas karaspēka vienības ir pabeigušas atkāpšanos no Hersonas pilsētas, uzspridzinot Antonivkas tiltu pār Dņepras upi. Pirms atkāpšanās okupanti uzspridzināja termoelektrostaciju, katlumājas, televīzijas centru un mobilo sakaru torņus. 12. novembrī Ukrainas bruņoto spēku vadība informēja, ka deokupētajā Hersonas apgabala daļā atrastas gan Krievijas artilērijas iekārtas, gan tanki, gan bruņumašīnas, un ienaidnieka spēki var mēģināt īstenot diversijas. Krievija par Hersonas apgabala okupētās daļas centru pasludināja Heņičeskas pilsētu uz austrumiem no Hersonas pie Azovas jūras.[33] 12. decembrī Ukrainas bruņotie spēki deva triecienu tiltam, kas savieno Melitopoli un Konstantinovku, pāri kuram Krievijas armija transportēja aprīkojumu, munīciju, personālu, betona blokus, prettanku barjeras un būvmateriālus gan uz Krimu, gan Zaporižjas un Hersonas apgabaliem.
Ukrainas pretuzbrukums 2023. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
10. jūnijā Ukrainas Bruņotie spēki dienvidu frontē sāka pretuzbrukumu divos frontes sektorosː pie Zaporižjas apgabala Orihivas un pie Doneckas un Zaporižjas apgabalu robežas.[34]
12. jūnijā Ukrainas aizsardzības spēki virzījās uz priekšu Berdjanskas virzienā vietām līdz pat kilometram, atbrīvojot septiņas apdzīvotas vietas.[35] 21. jūnijā Ukrainas prezidents Zelenskis paziņoja, ka valsts dienvidos notiekt karaspēka virzība uz priekšu.[36]
29. jūnijā Ukrainas aizsardzības ministrija ziņoja, ka Ukrainas aizsardzības spēku uzbrukuma operācijas turpinājās Melitopoles un Berdjanskas virzienā.[37] 22. jūnijā prezidents Volodimirs Zelenskis informēja, ka Krievija apsver terorakta scenāriju Zaporižjas AES, mīnējot tās dzesēšanas sistēmu.[38] 30. jūnijā kļuva zināms, ka Krievijas okupācijas spēki pamazām atstāja AES teritoriju, arī darbiniekiem bija dots rīkojums doties prom līdz 5. jūlijam.[39] 3. jūlijā Ukrainas aizsardzības ministrija pavēstīja, ka Ukrainas armija pamazām virzās uz priekšu Berdjanskas un Melitopoles virzienos, tikmēr krievi mēģina uzbrukt austrumu frontē.[40]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Putins lūdz parlamenta atļauju karaspēka ievešanai Krimā DELFI, 2014. gada 1. martā
- ↑ Tūkstotis bruņotu cilvēku aplenkuši Ukrainas robežsardzi Krimā LETA/BNS/Apollo, 2014. gada 28. februārī
- ↑ Putins: Spēka pielietošana Ukrainā būs tikai 'pēdējais līdzeklis' DELFI 2014. gada 4. martā
- ↑ Krimas parlaments pasludina neatkarību no Ukrainas[novecojusi saite] LETA, AFP 2014. gada 11. martā
- ↑ Krimas pievienošanu Krievijai atbalstījuši 97% balsotāju DELFI, 2014. gada 17. martā
- ↑ «Россия атаковала государственную границу Украины с трёх направлений». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022-02-24. Skatīts: 2022-02-24.
- ↑ Teksta tiešraide: Krievija iebrūk Ukrainā jauns.lv 2022. gada 26. februārī
- ↑ Turpinās sīvas kaujas, krievi zaudē tempu un gaida papildspēkus. Jaunākais par situāciju Ukrainā. Latvijas Avīze. 2022. gada 26. februārī
- ↑ 9,0 9,1 TEKSTA TIEŠRAIDE: Ukraina turpina atvairīt Krievijas uzbrukumu. 27. februāris lsm.lv 2022. gada 27. februārī
- ↑ TEKSTA TIEŠRAIDE. 1. marts. Krievijas karaspēks turpina uzbrukumu Ukrainai, apšauda Harkovu un citas pilsētas lsm.lv 2022. gada 1. martā
- ↑ TEKSTA TIEŠRAIDE: 3. marts. Karš Ukrainā notiek jau nedēļu, Krievijas spēki ieņēmuši Hersonu lsm.lv 2022. gada 3. martā
- ↑ Putins turpina melot: karš Ukrainā notiekot stingri saskaņā ar plānu lsm.lv 2022. gada 3. martā
- ↑ «Update 11 – IAEA Director General Statement on Situation in Ukraine». IAEA.org.
- ↑ «TEKSTA TIEŠRAIDE: 4. marts. Krievija turpina uzbrukumu Ukrainai, NATO atturēsies no tiešas iesaistīšanās karadarbībā». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-03-04.
- ↑ NATO nenoteiks lidojumiem slēgtu zonu virs Ukrainas lsm.lv 2022. gada 4. martā
- ↑ 16,0 16,1 Krievija uzbrūk Ukrainai: Solītais pamiers Mariupolē izpaliek. 5. marts lsm.lv 2002. gada 5. martā
- ↑ TEKSTA TIEŠRAIDE: 6. marts. Krievijas iebrukums Ukrainā: smaga humānā situācija Mariupolē lsm.lv 2022. gada 6. martā
- ↑ 18,0 18,1 TEKSTA TIEŠRAIDE. 7. marts. Turpinās uzbrukumi Ukrainas pilsētām, Krievija solījusi atvērt humānos koridorus lsm.lv 2022. gada 7. martā
- ↑ TEKSTA TIEŠRAIDE. 8. marts. Krievija apšauda Ukrainas dzīvojamos rajonus; kara bēgļu skaits sasniedzis divus miljonus lsm.lv 2022. gada 8. martā
- ↑ TEKSTA TIEŠRAIDE. 9. marts. Krievija jau divas nedēļas uzbrūk Ukrainai; turpinās civiliedzīvotāju evakuācija lsm.lv 2022. gada 9. martā
- ↑ Ukrainas armija devusi triecienus Krievijas spēkiem Hersonā lsm.lv 2022. gada 10. jūnijā
- ↑ Kara 108. diena: Krievijas iebrukuma laikā krituši ap 10 tūkstošiem Ukrainas karavīru lsm.lv 2022. gada 11. jūnijā
- ↑ Ukrainas armijas triecienā Hersonas apgabalā nogalināti divi Krievijas ģenerāļi lsm.lv 2022. gada 11. jūnijā
- ↑ Briselē spriež par vērienīgākām ieroču piegādēm Ukrainai. Aktuālais 15. jūnijā lsm.lv 2022. gada 15. jūnijā
- ↑ Situācija frontē Ukrainā saspringta un sarežģīta; briti brīdina par jauna kara iespējamību Eiropā lsm.lv 2022. gada 19. jūnijā
- ↑ Sprādzieni Harkivā un Mikolajivā; Krievija turpina apšaudīt Slovjanskas apkaimi lsm.lv 2022. gada 11. jūlijā
- ↑ Ukrainā militārajā lidlaukā Sevastopolē un Kerčā grand sprādzieni lsm.lv 2022. gada 19. augustā
- ↑ Ukrainas spēki sākuši ofensīvu valsts dienvidos lsm.lv 2022. gada 29. augustā
- ↑ Ukrainas armija iznīcina sešas ienaidnieka munīcijas noliktavas; apšauda Kahovkas un Darjivkas tiltus lsm.lv 2022. gada 31. augustā
- ↑ Hersonas apgabalā Ukrainas spēki atbrīvo 67 apdzīvotās vietas; Limanā atrasts masu kaps lsm.lv 2022. gada 7. oktobrī
- ↑ Okupantu administrācija atkāpjas no Hersonas pilsētas, liek evakuēties arī civiliedzīvotājiem lsm.lv 2022. gada 19. oktobrī
- ↑ Kremlis uzdevis izvest karaspēku no okupētās Ukrainas pilsētas Hersonas lsm.lv 2022. gada 9. novembrī
- ↑ Krievija un tās kolaboranti nosauc jaunu Hersonas apgabala galvaspilsētu lsm.lv 2022. gada 12. novembrī
- ↑ Medijs: Veiksmīga Ukrainas pretuzbrukuma gadījumā Putins varētu izsludināt jaunu mobilizācijas vilni lsm.lv 2023. gada 11. jūnijā
- ↑ Stoltenbergs: Ukraina ir sākusi vērienīgu pretuzbrukumu lsm.lv 2023. gada 14. jūnijā
- ↑ Analītiķi: Ukrainas pretuzbrukuma operāciju lēnais temps varētu būt apzināta taktika lsm.lv 2023. gada 22. jūnijā
- ↑ Ukrainas spēki ieguvuši stratēģisko iniciatīvu Bahmutas virzienā lsm.lv 2023. gada 29. jūnijā
- ↑ Zelenskis: Krievija apsver terorakta scenāriju Zaporižjas atomelektrostacijā lsm.lv 2023. gada 22. jūnijā
- ↑ Ukraina: Iebrucēji pamazām pamet Zaporižjas AES lsm.lv 2023. gada 30. jūnijā
- ↑ Ukrainas armija virzās uz priekšu Berdjanskas un Melitopoles virzienos lsm.lv 2023. gada 3. jūlijā