Krievu—turku karš (1828—1829)

Krievu-turku karš 1828-1829
	Daļa no Krievu-turku kari
	; Kauja pie Kulevčas Bulgārijā 1829. gada 30. maijā
Datums	1828. gada 26. aprīlis - 1829. gada 14. septembris
Vieta	Balkāni, Kaukāzs
Iznākums	Krievijas Impērijas uzvara, Adrianopoles līgums
Karotāji
Osmaņu impērija	Krievijas Impērija
Komandieri un līderi
Huseins pašā; Rešids pašā	Pēteris Vitgenšteins; Ivans Paskevičs; Hanss fon Dībičs

Krievu—turku karš (1828—1829) bija turpinājums konfliktam starp Krievijas un Osmaņu impērijām, ko iesāka grieķu neatkarības karš.

Priekšvēsture

Par kara ieganstu kalpoja tas, ka Osmaņu sultāns, sakarā ar Krievijas līdzdalību Navarino jūras kaujā, aizliedza krievu kuģiem turpmāk šķērsot Dardaneļus, un lauza Akermanas konvenciju. Atšķirībā no no Aleksandra I, Nikolajs I nebaidījās iesaistīties grieķu neatkarības karā. 1827. gada 7. jūlijā Krievija, Lielbritānija un Francija noslēdz vienošanos, ar kuru pieprasīja Osmaņu impērijai atzīt Grieķiju par autonomu vasaļvalsti. Kad sultāns Mahmuds prasību noraidīja, trīs lielvalstu karakuģi 20. oktobra Navarīno kaujā iznīcināja turku-ēģiptiešu karafloti. Sultāns pieprasīja kompensāciju par saviem nogremdētajiem kuģiem.

Norise

1827. gada 8. decembrī lielvaru vēstnieki atstāja Konstantinopoli. Pēc armiju koncentrēšanas, ko pavadīja savstarpēji diplomātiski apvainojumi, 1828. gada aprīlī 150 000 kareivjus liela Krievijas armija šķērsoja Prutu un ieņēma Jasus un Bukaresti. Osmaņu armiju bija novājinājusi 1826. gadā sultāna veiktā janičāru apspiešana un rietumu stila militārā modernizācija. Krievi šķērsoja Donavu un 20. jūnijā ieņēma Konstancas ostu, kas atviegloja militārās piegādes.

Karadarbība notika arī Kaukāzā, kur 11. jūnijā krievi ieņēma Anapas ostu. Krievijas uzbrukums Balkānos apsīka pie Šumlas cietokšņa Bulgārijā, kuru neizdevās ieņemt. Krievijas kareivjus sāka mocīt dažādas slimības, kas nodarīja lielākus zaudējumus nekā kaujas. 29. septembrī izdevās ieņemt aplenkto Varnas cietoksni, kura turku komandieris pārgāja krievu pusē, un no Nikolaja I saņēma īpašumus Krimā. Ziemas tuvošanās Krievijas armiju piespieda atkāpties uz drošākām pozīcijām Valahijā, atpakaļ aiz Donavas. Atkāpšanās grūtības nodarīja lielākus zaudējumus nekā turki. Arī Nikolajs I atstāja armiju, un devās uz Odesu.

Kaukāzā Krievijas uzbrukums bija veiksmīgāks. 26 000 kareivjus lielā ģenerāļa Paškeviča armija 1828. gada jūnijā ieņēma Karsas cietoksni. Lai arī dažādām osmaņu armijām reģionā bija skaitliskais pārākums, to uzbrukumus izdevās atsist un 1829. gada jūnijā Paškevičs ieņēma reģiona galvaspilsētu Erzerumu.

1829. gadā abas impērijas ar atjaunotām armijām atsāka karadarbību Balkānos. Osmaņiem reģionā bija 100 000 kareivju, no kuriem puse atradās cietokšņos. Krievijas armija bija atkal pieaugusi līdz 150 000 kareivju ar 540 lielgabaliem. Krievijas karaflote bloķēja Bosforu un Dardaneļus. Uzbrukuma plāns paredzēja 1828. gadā neieņemto cietokšņu ieņemšanu, Balkānu kalnu grēdas šķērsošanu un uzbrukumu Konstantinopoles virzienā. Krievi feldmaršala Dībiča vadībā iebruka Rumēlijā un ieņēma Adrianopoli.

Sekas

Pēc Austrijas un Lielbritānijas iniciatīvas sākās miera sarunas un 1829. gada 14. septembrī karš beidzās ar Adrianopoles miera līguma noslēgšanu. Sultāns atteicās no vairākām teritorijām Kaukāzā. Līgums nostiprināja Serbijas kņazistes, Grieķijas, Moldāvijas un Valahijas autonomiju. Krievijas Impērija ieguva tiesības brīvai tirdzniecībai Osmaņu impērijā un netraucētu kuģošana pa Dardaneļiem un Bosforu. Karš demonstrēja politiski un militāri nestabilās Osmaņu impērijas spēju pretoties Krievijai. Kopumā Krievija zaudēja ap 150 000 kareivju.