Kvass

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Krūka ar kvasu
Kvasa tirgoņi 19. gadsimtā Vidzemes guberņā
Kvasa tirdzniecība Rīgā uz ielas 1977. gadā

Kvass jeb senāk dzersis[1] ir dzēriens, ko iegūst, raudzējot kvasa misas maisījumu ar mikroorganismu kultūru raugu un pēc raudzēšanas tam pievienojot vai nepievienojot cukuru un citas pārtikas izejvielas un pārtikas piedevas.[2] Lai arī kvasā etilspirta saturs var būt līdz 1,2%, to pēc Latvijas likumiem neuzskata par alkoholisku dzērienu.[3] Dzēriens ir populārs ne vien Latvijā, bet arī pārējās Baltijas valstīs (lietuviešu: gira, igauņu: kali), kā arī Krievijā (квас), Ukrainā (квас, хлібний квас, сирівець), Baltkrievijā (квас) un Polijā (kwas chlebowy).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārds „kvass” pirmoreiz minēts Nestora hronikā, aprakstot 989. gada notikumus pēc Vladimira Svjatoslaviča kristīšanās. Līdz 12. gadsimtam etilspirta saturs kvasā bija lielāks nekā alū. Pētera I valdīšanas laikā tas bija populārākais bezalkoholiskais dzēriens visos Krievijas impērijas sabiedrības slāņos, taču 19. gadsimtā kvasu dzēra vienīgi zemnieki, mūki un citi zemākās šķiras pavalstnieki.

Gatavošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kvasa gatavošana sākas ar kvasa misas iegūšanu, kam seko raudzēšana, kas 25—28 °C lielā temperatūrā ilgst vidēji 48 stundas un kurā vienlaikus notiek gan spirta, gan pienskābā rūgšana. Pēc tam iegūto kvasu atdzesē līdz aptuveni 6 °C temperatūrai, nostādina un kupažē, pievienojot cukura sīrupu un grauzdētu cukuru, kā arī piesātinot šķīdumu ar ogļskābo gāzi. Pēc tam kvasā vēl aptuveni 12 stundas noris pēcrūgšana. Lai paildzinātu kvasa derīguma termiņu, kvasu mēdz arī pasterizēt.[4]

Mājas apstākļos kvasa gatavošanai var izmantot rudzu un miežu iesalu, tomēr biežāk tam izmanto rudzu maizi vai sausiņus, kā arī dažādus maizes pārpalikumus un maizes garozas. Kā garšvielas pievieno cukuru un sīrupu, bet smaržai — piparmētras, krustnagliņas, rozīnes un atsevišķos gadījumos arī apiņus.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Sanita Stinkule. «Ko latvietis ēda senāk. Pēdējais stāsts: zīļu kafija, alus, cukurs un gardēdieni». Delfi, 2017. gada 12. novembris. Skatīts: 2021. gada 22. decembrī.
  2. «Kvalitātes un klasifikācijas prasības kvasam un kvasa (iesala) dzērienam». likumi.lv. 2010. gada 30. septembris. Skatīts: 2015. gada 5. martā.
  3. Ilze Vainovska. «"Stiprais kvass" arī bērniem nav liegts». tvnet.lv, 2010. gada 8. jūnijā. Skatīts: 2015. gada 24. februārī.
  4. 4,0 4,1 Kārlis Riekstiņš. Ilze Čerņevska (redaktors) . Pašdarināts alus un kvass. Rīga : Izdevniecība Avots, 2010. 60. lpp. ISBN 978-9984-859-16-3.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]