Medus (dzēriens)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Lietuvā rūpnieciski ražota medus dzēriena pudeles
Mājās darīts medus dzēriens

Medus (lietuviešu: midus) ir raudzēts medus dzēriens, pasaulē senākais zināmais alkoholiskais un rituālais dzēriens.[1] Dzērienu, kam pirms raudzēšanas medum pievienoti arī citi cukura avoti, piemēram, iesals, ogu sulas, un kas papildināts ar augļu piedevām, sauc par miestiņu.[2]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dokumentos latīņu valodā dzērienam lietots nosaukums medo vai hydromel ('medūdens'), bet dokumentos viduslejasvācu valodā — mede, meth un mäht, kas visi cēlušies no indoeiropiešu pirmvalodas vārda *médʰu. No indoeiropiešu pirmvalodas vārda daudzās valodās radušies apzīmējumi bišu medum — ģermāņu met, slāvu мед, kā arī latviešu medus, lietuviešu medùs un prūšu meddo.[3] 17. gadsimta latviešu valodas rakstveida avotos gan dzēriens, gan tā galvenā izejviela saukta vienā vārdā — medus.[3] „Medus” minēts 1685. gadā izdotajā Jāņa Langija latviešu-vācu vārdnīcā kā latviskā atbilsme vārdam Met, bet Rīgas mācītāja Kaspara Elversa 1748. gada vārdnīcā Meth skaidrots kā „medus dzēriens no medus sataisīts, tas medus dzēriens”.[4] Etnoloģe un vēsturniece Linda Dumpe izteikusi pieņēmumu, ka „medus” visdrīzāk bijis arī dzēriena senais nosaukums.[5]

Mūsdienās medus dzērienu dažkārt sauc par medalu, ko Dumpe uzskata par nepamatotu, jo agrākajās vārdnīcās, piemēram, 1872. gadā izdotajā Kārļa Kristiāna Ulmaņa „Latviešu vārdnīcā” „medalus” vāciski tulkots kā Honigbier (latviešu: medus alus), un saliktenis „medalus” visticamāk kā vāciskā nosaukuma tiešs pārnesums ar tādu pašu nozīmi latviešu valodā ienācis samērā nesen.[6]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzēriena cilme meklējama savācējsaimniecības laikmetā, vietās, kur bija izplatītas savvaļas bites, un tas varētu būt radies empīriski, sarūgstot ūdenī izšķīdinātam medum. Dzērienam tika piedēvēts burvju spēks, un to izmantoja kā nozīmīgu rituālo dzērienu. Izplatoties ražotājsaimniecībai, lauksaimniecības apvidos līdztekus medum sāka parādīties no graudiem darīti dzērieni,[1][7] bet Viduseiropā — arī vīns, kas līdz 13. gadsimtam pilnībā izspieda medu.[3]

Senākā rakstiskā liecība par medus dzēriena vārīšanas paražām Latvijas teritorijā atrodama Indriķa hronikā, kurā rakstīts, ka 1198. gadā no kristietības atteikušies Ikšķiles lībieši pirms tam pēc savas paražas izvārījuši medu (medo coctus), kopīgi iedzēruši un apspriedušies.[8][7] Vēlāk ir ziņas par Vācu ordeņa brāļiem Kuldīgā, kas 1249. gadā saņēmuši medu „nodzeršanai”.[3]

Zināms, ka 14. un 15. gadsimtā medus dzērienu Latvijas teritorijā jau vārīja pilsētu krogos, tostarp Rīgā, kam apkārtnes mežos piederēja liels skaits biškoku un kuras medus dzērienu (meth von Riga) eksportēja arī uz Prūsiju. 16. gadsimtā ir ziņas par medus dzeršanu nodevu ievākšanā — vaku dzīrēs.[3]

Vēlāk „medus ūdeni” (Hydromel), aprakstot latviešu virtuvi, 17. gadsimtā pieminēja vācu literāts Rozins Lentilijs:

Medus ūdens ir kurzemnieku parastais dzēriens. To vāra divējādā veidā: viens ar savu ļoti patīkamo skaidrumu nebūt neatpaliek spāniešu vīnam pakaļ. Tas ir salds un reibinošs dzēriens. Otrs krāsas ziņā sacenšas ar alu.[9]

17. gadsimtā medu mūsdienu Latvijas teritorijā sāka izspiest miežu alus, jo mežu izciršanas dēļ samazinājās meža dravu skaits, kā arī saruka luteriskās baznīcas pieprasījums pēc vaska svecēm, kas izraisīja medus cenas pieaugumu. Saskaņā ar Kurzemes muižu grāmatām, alus tolaik esot bijis pat trīs reizes lētāks par medu. Šajā laikā sāka parādīties arī prakse medu kā saldvielu pievienot alum. Ja medus alum tika pievienots pēc rūgšanas, šādu dzērienu sauca par „medotu alu”, savukārt, ja medus pievienots pirms rūgšanas, alus norūga stiprāks, un tika iegūts tolaik tā sauktais „miestiņš”. Neskatoties uz to, medu kā stiprāku dzērienu līdztekus alum turpināja darīt un dzert līdz pat 18. gadsimtam, kad to aizstāja degvīna dedzināšana un dzeršana.[10][7][2]

Gatavošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

17. un 18. gadsimtā pierakstītajās medus receptēs medus un ūdens attiecība ir dažāda — no 1:6 līdz pat 1:2. Pirmajā gadījumā raugs pārraudzētu visu cukuru, un šādam medum būtu aptuveni 7% etanola, bet garša — sausa un sīva, savukārt otrajā gadījumā pēc rūgšanas beigām medum būtu ap 10% etanola un saglabātos aptuveni 25% medus cukura, sniedzot dzērienam saldu garšu.[2]

Medus sajaukts ar ūdeni un vārīts, nosmeļot putas. Tā kā tolaik medus bija pieejams tikai no savvaļas bitēm, dzērienu vārīja kopā ar visām bitēm, vaska šūnām un citām stropa sastāvdaļām, ko nokāsa vārīšanas laikā un/vai pirms rauga pievienošanas vai pārliešanas pārvadāmajā traukā. Medus raudzēšana ilga no 2—3 nedēļām, un dzērienu visticamāk nedzēra, iekams tas nebija pilnībā norūdzis.[2]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Dumpe 2001, 14. lpp.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 «Medus, medalus un miestiņš». Labietis. Skatīts: 2017. gada 24. decembrī.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Dumpe 2001, 15. lpp.
  4. Dumpe 2001, 17. lpp.
  5. Dumpe 2001, 16. lpp.
  6. Dumpe 2001, 18. lpp.
  7. 7,0 7,1 7,2 Sarmīte Kolāte. «Pēc latviskā alus uz Latgali». Diena, 2017. gada 23. jūnijs. Skatīts: 2017. gada 24. decembrī.
  8. Dumpe 2001, 14.—15. lpp.
  9. Dumpe 2001, 107. lpp.
  10. Dumpe 2001, 16.—17. lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Linda Dumpe. Alus tradīcijas Latvijā. Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2001. ISBN 978-9984-60-163-2.