Latviešu vēsturisko zemju likums

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Latviešu vēsturisko zemju likums ir 2021. gada 16. jūnijā Saeimas pieņemts likums, kas paredz radīt priekšnoteikumus iedzīvotāju kopīgās identitātes stiprināšanai un latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai. Likuma preambulā iekļauti latviešu nācijas veidošanās vēsturiskie aspekti un uzsvērts, ka latvietības daudzveidība, kultūrtelpas un latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskā vide ir nācijas kopējā bagātība.[1]

Likums stājās spēkā 2021. gada 1. jūlijā, Ministru kabinetam līdz 2021. gada 30. septembrim jāapstiprina Latviešu vēsturisko zemju attīstības padomes nolikumu, bet līdz 2022. gada 1. jūnijam Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plānu.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Likuma izstrādi paredzēja Latvijas Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums, likumprojektu 13. Saeimas deputātu apspriešanai 2020. gada 24. septembrī iesniedza Latvijas Valsts prezidents Egils Levits.[1]

Likumā uzsvērta katra pagasta un pilsētas piederība kādai no piecām vēsturiskajām latviešu zemēm – Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai. Kaut gan likuma galīgajā versijā tikai noraidīts priekšlikums par Rīgu kā sesto latviešu vēsturisko zemi, Rīgas valstspilsēta likumā noteikta kā kā Baltijas mēroga metropole un vēsturiska Vidzemes daļa, tāpat arī Jūrmalas valstspilsēta noteikta kā vēsturiska Vidzemes daļa.[1]

Īstenojot administratīvi teritoriālo reformu, kā arī valsts un pašvaldības institūciju tīklojumu, ir jāņem vērā vēsturisko zemju saskares līnijas.[2]

Saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Likuma preambulā teikts, ka Latvijas Republika tapusi, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes. Latviešu nācija veidojusies uz kuršu, latgaļu, sēļu un zemgaļu sentautu, kā arī lībiešu kultūras un valodas bāzes, bet tās tapšanā būtiska bijusi vācbaltiešu kultūras ietekme.[2] Likums satur septiņus pantus, kuros skaidrots, ka:[2]

  1. Likuma mērķis ir veicināt latviešu vēsturisko zemju iedzīvotāju kopējo apziņu, identitāti un piederību Latvijai; garantēt latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību.[2]
  2. Likuma darbības joma: tas nosaka pilsētu un pagastu piederību latviešu vēsturiskajām zemēm — Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai —, kā arī valsts un pašvaldību pienākumus šā likuma mērķa sasniegšanai. Rīgas valstspilsēta kā Baltijas mēroga metropole ir vēsturiska Vidzemes daļa. Rīgas īpašā identitāte un kultūrvēsturiskās vides savdabība ir atbalstāma un veicināma. Valsts un pašvaldību uzdevums ir atbalstīt un sekmēt latviešu vēsturiskajās zemēs pastāvošās kultūrtelpas. Kultūrtelpu atbalsta pasākumus nosaka šis likums un Nemateriālā kultūras mantojuma likums.[2]
  3. Latviešu vēsturiskās zemes jēdziens: tā ir vēsturiski veidojusies Latvijas Republikas daļa, kuru raksturo unikāla kultūrvēsturiskā vide un tās iedzīvotāju kopējā identitāte. Latviešu vēsturisko zemju ģerboņus nosaka atsevišķs likums. Latviešu vēsturisko zemju karogus pēc Latviešu vēsturisko zemju attīstības padomes priekšlikuma apstiprina Valsts prezidents, ņemot vērā Valsts Heraldikas komisijas atzinumu.[2]
  4. Valsts un pašvaldību pienākumi: tās sekmē latviešu vēsturisko zemju identitātes, kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību, nodrošina tai nepieciešamo atbalstu un veicina visu latviešu vēsturisko zemju līdzsvarotu sociālekonomisko attīstību. Valsts izstrādā un īsteno saskaņotu un pastāvīgu politiku un atbalsta pasākumus latviešu vēsturisko zemju identitātes, kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai. Latviešu vēsturiskajās zemēs ietilpstošās pašvaldības sadarbojas un veicina attiecīgās latviešu vēsturiskās zemes kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, attīstību un iedzīvotāju kopējās identitātes izjūtu. Ja pašvaldības administratīvajā teritorijā ietilpst dažādām latviešu vēsturiskajām zemēm piederīgas teritorijas, pašvaldībai ir pienākums atbalstīt attiecīgo latviešu zemju kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu un iedzīvotāju kopējās identitātes izjūtu. Valsts un pašvaldības nodrošina izglītības iestādēs novadu mācības apguvi, kas veicina latviešu vēsturisko zemju identitātes un kultūrvēsturiskās vides apzināšanu un līdzdalību tās kopšanā un attīstīšanā. Valsts un pašvaldības veicina latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskās vides savstarpēju iepazīšanu un popularizēšanu. Valsts un attiecīgās pašvaldības nodrošina Latvijas pirmiedzīvotāju — lībiešu — identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību, kā arī lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, tostarp veicinot lībiešu valodas apguvi un lietojumu, kā arī ieviešot un vidē izmantojot vietvārdus lībiešu valodā. Valsts un attiecīgās pašvaldības nodrošina latgaliskās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību, tostarp veicinot latgaliešu valodaslatviešu valodas paveida apguvi, tai skaitā izglītības iestādēs, un lietojumu publiskajos pasākumos un ikdienas darbā, kā arī atjaunojot un vidē izmantojot vietvārdus latgaliešu valodā, tai skaitā ceļazīmēs, vietu un ielu nosaukumos. Valsts veicina latgaliešu valodas kā latviešu valodas paveida un lībiešu valodas lietošanu informatīvajā telpā, it sevišķi sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Valsts veicina bijušā Abrenes apriņķa Abrenes pilsētas, Kacēnu pagasta, Upmales pagasta, Linavas pagasta, Purvmalas pagasta, Augšpils pagasta un Gauru pagasta kultūrvēsturiskā mantojuma un vēsturiskās atmiņas apzināšanu un saglabāšanu.[2]
  5. Ilgtspējīgas attīstības pasākumu plānošana un finansēšana: Ministru kabinets apstiprina Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plānu, lai saskaņotu valsts un pašvaldību īstenotos pasākumus latviešu vēsturisko zemju identitātes, kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanas un ilgtspējīgas attīstības veicināšanai, kā arī koordinēti un mērķtiecīgi izmantotu šim mērķim pieejamos valsts un pašvaldību resursus. Plāns ir nacionāla līmeņa vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments, kas uz septiņiem gadiem nosaka no Nacionālā attīstības plāna un politikas pamatnostādnēm izrietošus uzdevumus latviešu vēsturisko zemju identitātes, kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanas un ilgtspējīgas attīstības veicināšanai, paredzot juridiskus, administratīvus, organizatoriskus pasākumus, kā arī to finansiālo nodrošinājumu. Plāna izstrādi nodrošina Kultūras ministrija sadarbībā ar citām valsts pārvaldes iestādēm, pašvaldībām un latviešu vēsturisko zemju kopienu pārstāvjiem. Finansējumu plāna īstenošanai paredz ikgadējā valsts budžeta likumā. Pašvaldības savās attīstības programmās nosaka juridiskus, tehniskus, administratīvus, organizatoriskus un finansiālus pasākumus kultūrvēsturisko zemju identitātes, kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanas un ilgtspējīgas attīstības veicināšanai.[2]
  6. Latviešu vēsturisko zemju attīstības padome: tā ir konsultatīva institūcija, kas koordinē valsts pārvaldes iestāžu un pašvaldību sadarbību un lēmumu pieņemšanu jautājumos par latviešu vēsturisko zemju identitāti, kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību. Padome koordinē un veicina saskaņotu politikas un atbalsta pasākumu izstrādi latviešu vēsturisko zemju identitātes, kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanas un ilgtspējīgas attīstības veicināšanai, nosaka politikas prioritātes un pārrauga tās īstenošanu un novērtēšanu, kā arī Plāna īstenošanu. Padome sniedz priekšlikumus par latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu saglabāšanas un attīstības veicināšanu, izvērtē šajā jomā saņemtos priekšlikumus, kā arī sniedz priekšlikumus par šo jomu skarošiem normatīvajiem aktiem un plānošanas dokumentiem. Padomes sastāvā ir Kultūras ministrs, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, Finanšu ministrs, Ekonomikas ministrs, Izglītības un zinātnes ministrs, Satiksmes ministrs, Tieslietu ministrs un Zemkopības ministrs. Padomes sastāvā iekļauto ministru var aizvietot ministra pilnvarota persona. Par ministra pilnvarotu personu var būt ministrijas parlamentārais sekretārs, valsts sekretārs vai valsts sekretāra vietnieks, ministra biroja pārstāvis; Valsts prezidenta pārstāvis. Valsts prezidents darbam Padomē uz savu pilnvaru termiņu deleģē lietpratēju, kuram ir nozīmīga profesionālā vai akadēmiskā pieredze latviešu vēsturisko zemju identitātes un kultūrvēsturiskās vides jautājumos; Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs vai viņa deleģēts pārstāvis no attiecīgās komisijas locekļu vidus; viens pašvaldību pārstāvis no katras latviešu vēsturiskās zemes, kuru darbam Padomē izvirza pašvaldību biedrība, kas saskaņā ar likumu ir tiesīga pārstāvēt pašvaldības sarunās ar Ministru kabinetu; Rīgas domes priekšsēdētājs vai viņa pilnvarota Rīgas valstspilsētas pašvaldības amatpersona; viens sabiedrības pārstāvis no katras latviešu vēsturiskās zemes, kā arī viens lībiešu kopienas pārstāvis, kurus darbam Padomē izvirza kultūras ministrs. Padomes priekšsēdētājs ir kultūras ministrs, un viņš vada Padomes darbu. Padomes priekšsēdētāja vietnieks ir izglītības un zinātnes ministrs. Padomes darbā ar padomdevēja tiesībām var piedalīties arī citi latviešu vēsturisko zemju, kultūrtelpu un vietējo kopienu pārstāvji. Padomes locekļi par darbību Padomē atlīdzību nesaņem. Kultūras ministrija ir atbildīga par Padomes darbības organizēšanu un tās sekretariāta funkciju nodrošināšanu. Ministru kabinets apstiprina Padomes nolikumu.[2]
  7. Likuma mērķa sasniegšanas uzraudzība: Ministru kabinets reizi divos gados iesniedz Valsts prezidentam un Saeimai ziņojumu par paveikto likuma mērķa sasniegšanā un Plāna īstenošanā, kā arī iecerēto turpmāko darbību.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]