Alfrēds Rozenbergs

Alfrēds Rozenbergs; Alfred Rosenberg
	Okupēto Austrumu apgabalu ministrs
	Amatā; 1941. gada 17. jūlijs — 1945. gada 30. aprīlis
Premjerministrs	Ādolfs Hitlers (kā fīrers)
Dzimšanas dati	1893. gada 12. janvāris; Tallina, Igaunijas guberņa, Krievijas Impērija
Miršanas dati	1946. gada 16. oktobris; Nirnberga, Sabiedroto okupētā Vācija
Tautība	vācbaltietis
Politiskā partija	NSDAP
Dzīvesbiedrs(-e)	Hilda Lēsmane; (1915–1923, igauniete); Hedviga Krāmere; (1925–1946, vāciete)
Bērni	2
Profesija	arhitekts, politiķis

Alfrēds Rozenbergs (vācu: Alfred Rosenberg; 1893. gada 12. janvāris—1946. gada 16. oktobris) bija viens no Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas galvenajiem ideologiem, partijas ārlietu daļas vadītājs (1933), vēlāk Vācijas Okupēto Austrumu apgabalu ministrs (1941—1945). Līdzatbildīgs par NSDAP antisemītisma ideoloģijas un okupēto Baltijas valstu pārvācošanas plānu izstrādi. Apsūdzēts kara noziegumos un sodīts ar nāvessodu pēc Nirnbergas tribunāla lēmuma 1946. gadā.

Dzīvesgājums

Dzimis Tallinā 1893. gada 12. janvārī Vidzemes tirgotāja (vai kurpnieka) Voldemāra Vilhelma Rozenberga un viņa sievas Elfrīdas Karolīnes (dzimušas Sires) ģimenē. Viņa māte nomira divus mēnešus pēc viņa dzimšanas, bet tēvs — 1904. gadā, un viņu audzināja tēva māsas. Par viņa etnisko izcelsmi ir dažādas ziņas, vēlāk ir pat apgalvots, ka "viņa dzīslās nav ne piliena vācu asiņu" un ka viņa senči ir vienīgi "latvieši, žīdi, mongoļi un franči".^[1] Visi pieejamie arhīvi par viņa dzimtu ir mērķtiecīgi iznīcināti Baltijas valstu okupācijas laikā (1941—1945).^[2] Mācījies Tallinas Pētera reālskolā, kur viņam radusies interese par aizvēsturi, kopā ar savu vēstures skolotāju viņš esot piedalījies arheoloģiskajos izrakumos un mācījies zīmēšanu pie Vilhelma Purvīša. Pēc skolas beigšanas Rozenbergs 1910. gadā iestājās Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē, kur tika uzņemts vācbaltiešu studentu korporācijā "Rubonia". 1915. gadā Rozenbergs apprecēja Hildu Lēsmani un viņas ietekmē sāka lasīt klasisko literatūru un filozofiskus darbus, īpašu ietekmi uz viņu atstāja Frīdriha Nīčes grāmatas un Rīgas pilsētas Vācu teātrī uzvestās Riharda Vāgnera operas. Šajā laikā viņš sāka rakstīt pirmās esejas, kas atspoguļoja viņa identitātes meklējumus.^[3] Pirmā pasaules kara sākumā pēc frontes tuvošanās Rīgai viņš 1915. gadā pārcēlās uz Maskavu, kur jau pēc Oktobra revolūcijas 1918. gada janvārī pabeidza Maskavas Tehnisko augstskolu (Московское высшее техническое училище).^[4] Pēc tam, kad Vācijas karaspēks ieņema Igauniju, Rozenbergs 1918. gada februārī atgriezās Tallinā un neveiksmīgi mēģināja iestāties vācu armijā. Pēc tam mēģināja strādāt par zīmēšanas skolotāju Gustava Ādolfa ģimnāzijā un rakstīja antisemītiskus rakstus. 1918. gada 30. novembrī viņš Tallinas Melngalvu namā nolasīja lekciju par "ebreju jautājumu" („die Judenfrage“)^[5] un pēc Vācijas armijas atkāpšanās no Igaunijas devās uz revolucionāro nemieru pārņemto Vāciju, jo kā radikāli noskaņots Krievijas pilsonis saņēma atteikumu Anglijas vīzai.^[6] Minhenē Rozenbergs nokļuva vācbaltu emigrantu sabiedrībā. Šajā laikā viņš izstrādāja savu teoriju par žīdu—brīvmūrnieku sazvērestību, kā rezultātā sācies Pirmais pasaules karš un Oktobra revolūcija Krievijā. 1923. gadā Rozenbergs izdeva savus komentārus "Cionas gudro protokoliem", kas citēti Hitlera grāmatā "Mana cīņa" (Mein Kampf).

1923. gadā viņš kļuva par nacistu avīzes „Völkischen Beobachter“ galveno redaktoru, bet pēc Minhenes "Alus puča" izgāšanās, kad Hitlers nokļuva cietumā, — par nacistu kustības vadītāju. 1929. gadā Rozenbergs nodibināja antisemītisko "Cīņas savienību par vācu kultūru" (Kampfbund für deutsche Kultur), 1933. gadā tika iecelts par Nacionālsociālistiskās strādnieku partijas Ārlietu daļas vadītāju. Viņš attīstīja teoriju par ziemeļu rases pārākumu un vāciešiem kā "kungu rasi", tomēr aizstāvot tēzi par slāvu tautu iespējamo integrāciju.^[7]

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Rozenbergs tika iecelts par Okupēto Austrumu apgabalu ministrijas vadītāju un izplānoja Ostlandes, Ukrainas, Kaukāza un Maskavas reihskomisariātu izveidi okupētajās teritorijās. Kara beigās viņš tika apcietināts un notiesāts Nirnbergas kara tribunālā. Tiesas laikā atzīts, ka Rozenbergam bijusi izšķirošā loma nacisma filozofijas un ideoloģijas radīšanā.^[8] Pakārts cietumā 1946. gada 16. oktobrī.

Darbi

Eine ernste Frage, 1918
Über Religionsunterricht, 1918
Der Jude, 1918
Die Spur des Juden im Wandel der Zeiten 1919
Das Verbrechen der Freimaurerei: Judentum, Jesuitismus, Deutsches Christentum, 1921
Börse und Marxismus oder der Herr und der Knecht, 1922
Die Protokolle der Weisen von Zion und die jüdische Weltpolitik, 1923
Der Mythus des 20. Jahrhunderts, 1930
Dietrich Eckhart. Ein Vermächtnis, 1935
An die Dunkelmänner unserer Zeit. Eine Antwort auf die Angriffe gegen den „Mythus des 20. Jahrhunderts“, 1937
Protestantische Rompilger. Der Verrat an Luther und der „Mythus des 20. Jahrhunderts“, 1937

Skatīt arī

Antisemītisms

Atsauces

↑ Manfred Weißbecker: Alfred Rosenberg. »Die antisemitische Bewegung war nur eine Schutzmaßnahme…«, in: Kurt Pätzold / Manfred Weißbecker (Hrsg.): Stufen zum Galgen. Lebenswege vor den Nürnberger Urteilen, Leipzig 1999, S. 171, ISBN 3-86189-163-8. (Sīkāk par to: Baumgärtner 1977: S. 6 ff.); Walter Laqueur: Deutschland und Russland, Frankfurt a.M./ Berlin 1965, S. 93.
↑ Ernst Piper: Alfred Rosenberg. Hitlers Chefideologe, München 2005, S. 22 f.
↑ Alfred Rosenberg: Schriften und Reden. Bd. 1, mit einer Einleitung von Alfred Baeumler, München 1943, S. 4-124.
↑ «Der Großdeutsche Reichstag 1938» («Der Großdeutsche Reichstag 1938. IV. Wahlperiode (nach dem 30. Januar 1933)). Mit Zustimmung des Herrn Reichstagspräsidenten herausgegeben von E.Kienast, Direktor beim Reichstag», Berlin, im Juni 1938, R.v. Decker’s Verlag, E.Schenck, Berlin W9. Стр. 367.
↑ Alfred Rosenberg: Schriften und Reden. Bd. 1, mit einer Einleitung von Alfred Baeumler, München 1943, S. XIV.
↑ Peter M. Manasse: Verschleppte Archive und Bibliotheken. Die Tätigkeit des Einsatzstabes Rosenberg während des Zweiten Weltkrieges, St. Ingbert 1997, S. 15
↑ Alfred Rosenberg, Der Mythus des 20. Jahrhunderts: Eine Wertung der seelischgeistigen Gestaltungskämpfe unserer Zeit, München: Hoheneichen, 1930, here p.214.
↑ Alfred Rosenberg Nuremberg Charges Arhivēts 2000. gada 29. augustā, Wayback Machine vietnē.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Alfrēds Rozenbergs.

Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

[1] Manfred Weißbecker: Alfred Rosenberg. »Die antisemitische Bewegung war nur eine Schutzmaßnahme…«, in: Kurt Pätzold / Manfred Weißbecker (Hrsg.): Stufen zum Galgen. Lebenswege vor den Nürnberger Urteilen, Leipzig 1999, S. 171, ISBN 3-86189-163-8. (Sīkāk par to: Baumgärtner 1977: S. 6 ff.); Walter Laqueur: Deutschland und Russland, Frankfurt a.M./ Berlin 1965, S. 93.

[2] Ernst Piper: Alfred Rosenberg. Hitlers Chefideologe, München 2005, S. 22 f.

[3] Alfred Rosenberg: Schriften und Reden. Bd. 1, mit einer Einleitung von Alfred Baeumler, München 1943, S. 4-124.

[4] «Der Großdeutsche Reichstag 1938» («Der Großdeutsche Reichstag 1938. IV. Wahlperiode (nach dem 30. Januar 1933)). Mit Zustimmung des Herrn Reichstagspräsidenten herausgegeben von E.Kienast, Direktor beim Reichstag», Berlin, im Juni 1938, R.v. Decker’s Verlag, E.Schenck, Berlin W9. Стр. 367.

[5] Alfred Rosenberg: Schriften und Reden. Bd. 1, mit einer Einleitung von Alfred Baeumler, München 1943, S. XIV.

[6] Peter M. Manasse: Verschleppte Archive und Bibliotheken. Die Tätigkeit des Einsatzstabes Rosenberg während des Zweiten Weltkrieges, St. Ingbert 1997, S. 15

[7] Alfred Rosenberg, Der Mythus des 20. Jahrhunderts: Eine Wertung der seelischgeistigen Gestaltungskämpfe unserer Zeit, München: Hoheneichen, 1930, here p.214.

[8] Alfred Rosenberg Nuremberg Charges Arhivēts 2000. gada 29. augustā, Wayback Machine vietnē.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]