Alfreds Jēkabs Bērziņš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Alfreds Jēkabs Bērziņš
Alfreds Jēkabs Bērziņš.jpg
Latvijas sabiedrisko lietu ministrs
Amatā
1937. gada 1. aprīlis — 1940. gada 19. jūnijs
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Pēctecis Pēteris Blaus

Dzimšanas dati 1899. gada 21. oktobrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Jeru pagasts, Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija
Miršanas dati 1977. gada 30. novembrī (78 gadu vecumā)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Ņujorka, Ņujorkas štats, ASV
Tautība latvietis
Politiskā partija Latviešu zemnieku savienība
Dzīvesbiedrs(-e) Alīne Bērziņa

Alfreds Jēkabs Bērziņš (1899. gada 21. oktobris [v.s. 8. oktobris]1977. gada 30. novembris) bija Latvijas politiķis un sabiedrisks darbinieks. Latviešu zemnieku savienības biedrs. Bijis Latvijas sabiedrisko lietu ministrs (1937—1940) un Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents (1938—1940).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1899. gada 21. oktobrī mežsarga Jēkaba un Karlīnes (dzimušas Pēterēn) Bērziņu ģimenē Jeru pagasta Oleru "Liesumu" mājās[1]. Mācījies Kārķu pagastskolā, pēc tam Valkas reālskolā. Piedalījies Latvijas brīvības cīņas. Strādājis vairākos laikrakstos - 1928.-1929. gadā "Valkas Balss" izdevējs un redaktors[2].

1928. gadā neveiksmīgi kandidēja 3. Saeimas vēlēšanās. 1931. gadā ievēlēts 4. Saeimā no Latviešu zemnieku savienības saraksta. Ievēlēšanas brīdī bija Aizsargu štāba organizācijas daļas vadītājs. Darbojās vairākās komisijās — pieprasījumu, publisko tiesību, kā arī kultūras fonda domē.[3] Pēc Ulmaņa apvērsuma ieguva vairākus sabiedriskus amatus: vispirms 1937. gadā iecelts par sabiedrisko lietu ministru, bet 1938. gadā paralēli tam sāka pildīt arī Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidenta pienākumus.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā viņš tika atcelts no amata, bet ar sava pēcteča Sabiedrisko lietu ministra Pētera Blaua palīdzību viņam izdevās iegūt atļauju braucienam uz Vāciju. Divus mēnešus pavadījis Berlīnes policijas cietumā, jo tika uzskatīts, ka viņš spiego Lielbritānijas labā. Tajā pašā laikā Lielbritānijas izmeklētāji uzskatīja, ka Bērziņš darbojas Vācijas vai Japānas interesēs.[4][5]

Pēc Otrā pasaules kara beigām 1950. gadā izceļoja uz ASV, kur aizvadīja atlikušo dzīves daļu. Būdams tur, piedalījās trimdas LOK izveidē.[6] Miris 1977. gada 30. novembrī[7].

Precējies ar atraitni Alīnu Nolli (dzimušu Šāberti) (1895-1980) (1. laulībā ar baltvācu ārstu Bernhardu Nolli (miris 1931. gadā) - dēls Harijs Viktors Nolle (1921-1994)). Laulībā dzimusi meita Maija Bērziņa-Einere. 1941. gada 14. jūnijā Alīna Bērziņa kopā ar dēlu Hariju izsūtīti uz Sibīriju. 1950. gadu beigās atgriezušies Latvijā, pēc tam izbraukuši uz Rietumvāciju[8][9].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas pagasti. Enciklopēdija. 1. sējums (Jeru pagasts). A/S Preses nams. 2001.
  2. Valkas novadnieki Valkas novada centrālā bibliotēka
  3. H. Kārkliņš. Latvijas Republikas IV Saeimas stenogrammas I un ārkārtējā sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1931.
  4. Antonijs Zunda. «Kā Alfrēds Bērziņš kļuva par «spiegu»». Apollo, 2007. gada 13. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 5. maijā.
  5. Viesturs Sprūde. «Noslēpumainais Alfrēds Bērziņš». Latvijas Avīze, 2012. gada 16. jūlijs.
  6. Ieva Runge. «Pirmie starp līdzīgiem». Sports, 2012. gada 22. aprīlī. Skatīts: 2012. gada 5. maijā.
  7. Miris Alfreds Berziņš Londonas Avīze 1977. gada 9. decembrī
  8. A. Bērziņa meita: Ulmaņa kulta mums mājās nebija Latvijas Avīze 2012. gada 17. jūlijs
  9. Par kādu nesatikšanos Laiks 2000.gada 8.janvāris
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
amats izveidots
Latvijas sabiedrisko lietu ministrs
1937. gada 1. aprīlis1940. gada 19. jūnijs
Pēctecis:
Pēteris Blaus
Priekštecis:
Marģers Skujenieks
LOK prezidents
19381940
Pēctecis:
Vilnis Baltiņš
(amatā stājās 1988. gadā)