Eduards Stīpnieks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Eduards Stīpnieks
Eduards Stīpnieks
Personīgā informācija
Dzimis 1902. gada 23. novembrī
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Vidzemes guberņa, Valkas apriņķis, Lāzberģa pagasts
(tagad Karogs: Latvija Latvija, Alūksnes novads)
Miris 1983. gada 9. novembrī (80 gadi)
Adelaida, Dienvidaustrālija, Flag of Australia.svg Austrālija
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Sturmbannführer (majors)SS-Sturmbannfuehrer collar.svg
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Komandēja 106. ieroču SS grenadieru pulks
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusts (I un II šķira)
Vācu krusts (zeltā)
Kājnieku trieciena nozīme
Tuvcīņas nozīme
Drošsirdības zīme ar šķēpiem Austrumtautu piederīgiem
Daugavas Vanagu nozīme zeltā

Eduards Stīpnieks (1902-1983) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks, Vācu krusta zeltā kavalieris[1].

Pirmskara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eduards Stīpnieks dzimis Valkas apr. Lāzberģa pagastā, bērnību pavadījis Latgalē[1], Liepnas pagasta Katlešos. 1922. gadā beidzis Rīgas Kultūras Veicināšanas biedrības vakara vidusskolu, tajā pašā gadā tiek iesaukts obligātajā dienestā 6. Rīgas kājnieku pulkā. 1924. gadā iestājas Latvijas kara skolā, ko beidz 1928. gadā, turpinot dienestu 2. Ventspils kājnieku pulkā līdz pat Latvijas okupācijai[2], kur sasniedz virsleitnanta pakāpi[3]. Izglābjas no jaunizveidotā teritoriālā korpusa Litenes nometnē un pievienojas pulkvežleitnanta Aperāta partizānu grupai[2].

Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1942. gada sākumā brīvprātīgi piesakās 24. Talsu policijas bataljonā[2], kur tiek iecelts par 2. rotas komandieri, nonākot Austrumu frontē uz dienvidiem no Kronštates cietokšņa, Sergijevskij Monastir rajonā pie Ļeņingradas[4]. 1943. gada janvārī tiek apbalvots ar Drošsirdības zīmi ar šķēpiem Austrumtautu piederīgiem[5]

1943. gada 18. aprīlī bataljons tiek ieskaitīts topošajā 19. divīzijas 43. pulkā pulkvežleitnanta Lobes vadībā kā III bataljons, kur Stīpnieks tiek paaugstināts par kapteini un iecelts par bataljona komandieri[2] un 1943. gada maijā nonāk Volhovas frontē. Atkāpšanās laikā no Volhovas 1944. gada janvārī III bataljons tiek iedalīts pulkveža Voldemārs Veiss 15. janvārī izveidotajā kaujas grupā[6] un pēc sekmīgas vadības kaujās 1944. gada 2. februārī tiek apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu un 20. februārī jau ar I šķiras Dzelzs krustu.

1944. gada 20. jūnijā tiek paaugstināts majora pakāpē un pēc mēneša - 20. jūlijā - tiek iecelts par 19. divīzijas 43. pulka komandieri, ko vada atkāpšanās kaujās Vidzemes augstienē, 1944. augustā atkāpjoties no pozīcijām Aiviekstes krastos[7] pie Cesvaines iznīcinot divus ienaidnieka pulkus[1], par to 1944. gada 24. septembrī apbalvots ar Vācu krustu zeltā[8]. 1944. gada septembrī smagi saslimst un spiests fronti atstāt.

Kurzemes cietoksnī 4. novembrī tiek nozīmēts par komandieri no 2. robežapsardzības pulka izveidotajam 106. grenadieru pulkam, tas vēlāk tiek papildināts ar 300 5. robežapsardzības pulka kareivjiem. Pulks ir vāji apgādāts, trūkst smago ieroču. Stīpnieka vadībā atvaira ienaidnieka pārspēka uzbrukumu frontes sektorā pie Džūkstes un cieš smagus zaudējumus Trešās Kurzemes lielkaujas laikā 1944. decembrī un 1945. gada 15. janvārī tiek izformēts. 19. martā Stīpnieks dodas uz Liepāju pie leģiona ģenerālinspektora Bangerska[9], tur piedalās Latviešu Nacionālās Komitejas dibināšanā, kur viņam paredzēts ieņemt valsts kontroliera amatu[10]. 1945. gada maijā pēc Vācijas kapitulācijas pamet Latviju un dodas uz Vāciju.

Pēckara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kara nonāca Rietumvācijā, aktīvi darbojās trimdas latviešu organizācijās: piedalījās pirmās "Daugavas Vanagu" nodaļas dibināšanā Vircburgā 1947. gada 26. oktobrī, dibinājis organizācijas nodaļas arī citās latviešu bēgļu nometnēs. Kā otrais pēc pulkveža Januma saņēmis "Daugavas Vanagu" zelta nozīmi. 1950. gadā izceļoja uz Austrāliju, kur dibināja "Daugavas Vanagu" nodaļu un aktīvi piedalījās tās darbā un Adelaidas latviešu biedrībā.

Majors Eduards Stīpnieks miris 1981. gada 9. novembrī Adelaidā ar sirdstrieku.[2] Pārapbedīts Saldus Čāpātāja kapos 2012. gadā.[nepieciešama atsauce]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 111. lpp
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Londonas Avīze, Nr. 1900, 1983. dec. 9, 4. lpp
  3. Londonas Avīze, Nr. 1749, 1980. nov. 14, 4. lpp
  4. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 132. lpp
  5. Kurzemes Vārds, Nr. 9, 1943. g. 12. janv, 4. lpp
  6. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1974, 3.sējums, 205. lpp
  7. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 205. lpp
  8. Kurzemes Vārds, Nr. 324, 1944. g. 24. sep, 4. lpp
  9. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 163. lpp
  10. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 197. lpp