Eduards Stīpnieks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Eduards Stīpnieks
Eduards Stīpnieks
Personīgā informācija
Dzimis 1902. gada 23. novembrī
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Vidzemes guberņa, Valkas apriņķis, Lāzberģa pagasts
(tagad Karogs: Latvija Latvija, Alūksnes novads)
Miris 1983. gada 9. novembrī (80 gadi)
Adelaida, Dienvidaustrālija, Flag of Australia.svg Austrālija
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Sturmbannführer (majors)SS-Sturmbannfuehrer collar.svg
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Komandēja 106. ieroču SS grenadieru pulks
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusts (I un II šķira)
Vācu krusts (zeltā)
Kājnieku trieciena nozīme
Tuvcīņas nozīme
Drošsirdības zīme ar šķēpiem Austrumtautu piederīgiem
Daugavas Vanagu nozīme zeltā

Eduards Stīpnieks (1902-1983) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks, Vācu krusta zeltā kavalieris.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Valkas apriņķa Lāzberģa pagastā, bērnību pavadīja Liepnas pagasta Katlešos. 1922. gadā beidza mācības Rīgas Kultūras Veicināšanas biedrības vakara vidusskolā, tajā pašā gadā viņu iesauca obligātajā karadienestā 6. Rīgas kājnieku pulkā. 1924. gadā iestājas Latvijas kara skolā, ko beidz 1928. gadā, turpinot dienestu 2. Ventspils kājnieku pulkā līdz pat Latvijas okupācijai,[2] kur sasniedza virsleitnanta pakāpi.[3] Izglābās no teritoriālā korpusa likvidācijas Litenes nometnē un pievienojas pulkvežleitnanta Aperāta partizānu grupai.[2]

Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1942. gada sākumā brīvprātīgi pieteicās 24. Talsu policijas bataljonā,[2] tika iecelts par 2. rotas komandieri, nonāca Austrumu frontē uz dienvidiem no Kronštates cietokšņa, Sergijevskij Monastir rajonā pie Ļeņingradas.[4] 1943. gada janvārī apbalvots ar Drošsirdības zīmi ar šķēpiem Austrumtautu piederīgiem.[5]

1943. gada 18. aprīlī policijas bataljonu ieskaitīja topošajā 19. divīzijas 43. pulkā pulkvežleitnanta Lobes vadībā kā III bataljonu, kur Stīpnieku paaugstināja par kapteini un iecēla par bataljona komandieri[2] No 1943. gada maija karoja Volhovas frontē, atkāpšanās kauju laikā 1944. gada janvārī III bataljonu iedalīja pulkveža Voldemāra Veisa 15. janvārī izveidotajā kaujas grupā.[6] Pēc sekmīgas vadības kaujās 1944. gada 2. februārī viņu apbalvoja ar II šķiras Dzelzs krustu un 20. februārī ar I šķiras Dzelzs krustu.

1944. gada 20. jūnijā Stīpnieku paaugstināja majora pakāpē un pēc mēneša - 20. jūlijā - iecēla par 19. divīzijas 43. pulka komandieri. Pēc atkāpšanās no pozīcijām Aiviekstes krastos 1944. augustā viņš vadīja pulku kaujās Vidzemes augstienē,[7] pie Cesvaines iznīcinot divus ienaidnieka pulkus,[1] par to 1944. gada 24. septembrī apbalvots ar Vācu krustu zeltā.[8] 1944. gada septembrī smagi saslima un bija spiests fronti atstāt.

4. novembrī Stīpnieku Kurzemes cietoksnī nozīmēja par komandieri no 2. robežapsardzības pulka izveidotajam 106. grenadieru pulkam, ko vēlāk papildināja ar 300 5. robežapsardzības pulka kareivjiem. Pulks bija vāji apgādāts, trūka smago ieroču. Stīpnieka vadībā pulks atvairīja ienaidnieka pārspēka uzbrukumu frontes sektorā pie Džūkstes. Tas cieta smagus zaudējumus Trešās Kurzemes lielkaujas laikā 1944. decembrī un 1945. gada 15. janvārī tika izformēts.

19. martā Stīpnieks devās uz Liepāju pie leģiona ģenerālinspektora Bangerska,[9] tur piedalījās Latvijas Nacionālās komitejas dibināšanā, kur ieņēma valsts kontroliera amatu.[10] 1945. gada maijā pēc Vācijas kapitulācijas pameta Latviju un devās uz Vāciju.

Pēckara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kara nonāca Rietumvācijā, aktīvi darbojās trimdas latviešu organizācijās: piedalījās pirmās "Daugavas Vanagu" nodaļas dibināšanā Vircburgā 1947. gada 26. oktobrī, dibinājis organizācijas nodaļas arī citās latviešu bēgļu nometnēs. Kā otrais pēc pulkveža Januma saņēmis "Daugavas Vanagu" zelta nozīmi. 1950. gadā izceļoja uz Austrāliju, kur dibināja "Daugavas Vanagu" nodaļu un aktīvi piedalījās tās darbā un Adelaidas latviešu biedrībā.

Majors Eduards Stīpnieks miris 1981. gada 9. novembrī Adelaidā ar sirdstrieku.[2] Pārapbedīts Saldus Čāpātāja kapos 2012. gadā.[nepieciešama atsauce]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 111. lpp
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Londonas Avīze, Nr. 1900, 1983. dec. 9, 4. lpp
  3. Londonas Avīze, Nr. 1749, 1980. nov. 14, 4. lpp
  4. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 132. lpp
  5. Kurzemes Vārds, Nr. 9, 1943. g. 12. janv, 4. lpp
  6. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1974, 3.sējums, 205. lpp
  7. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 205. lpp
  8. Kurzemes Vārds, Nr. 324, 1944. g. 24. sep, 4. lpp
  9. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 163. lpp
  10. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 197. lpp